Erebos

17

Bija īsi pirms pieciem pēcpusdienā, kad Niks izkāpa Blekfraiersas stacijā un devās projām pa Ņūbridžstritu. Autostāvvieta atradās pie Ladgeithilas. Tās atrašana nesagādātu grūtības, drīzāk nemanāma iekļūšana tajā. Viņš izslējās pēc iespējas lielāks un grabināja atslēgu saišķi, kā meklēdams automašīnas atslēgu. Tomēr bažas izrādījās nepamatotas. Neviens viņu pie ieejas stāvvietā neapturēja, un, iespējams, apsargs, kurš savā kabīnē lasīja avīzi, viņu vispār nebija pamanījis.

Niks izvilka no kabatas lapiņu. LP60HNR numurs automašīnai, kas viņam jāatrod.

"Ja neatradīsi," Vēstnesis bija teicis, "iesi vēlreiz. Atkal un atkal, katru dienu starp 17:00 un 18:00, līdz būsi izpildījis uzde­vumu."

Nikam paveicās jau otrajā stāvā. Viņš aplūkoja automašīnu un atzinīgi iesvilpās. Numurs LP60HNR piederēja sudrabainam jagu­āram, kurš starp pārējām mašīnām izcēlās jau ar to vien, ka spīdēja kā nospodrināts kroņlukturis. Nekur ne mazākā traipiņa.

Niks izvilka no somas kameru un nofotografēja pāris bilžu. Ar tām nepietiks, par to viņš bija drošs, tomēr tas jau bija sākums.

Tagad vajadzēja atrast vietu slēpnim. "Iā, lai viņš redzētu mašīnu, bet pats nebūtu pamanāms. Labākais, ko Niks spēja izdomāt, bija noslēpties starp vecu fordu un autostāvvietas sienu. Ja nogultos zemē un neviens uzmanīgi nepētītu, viņš būtu gandrīz nepama­nāms. Niks izslēdza kamerai zibspuldzes funkciju un noregulēja uz visaugstāko gaismas jutību. Pēc tam cik iespējams ērti iekārtojās uz aukstās stāvvietas grīdas. 17:12. Tikai mieru!

Kad piepeši iezvanījās mobilais un trokšņaini paziņoja par saņemto SMS, Nikam no pārbīļa gandrīz sirds apstājās. Viņš bija aizmirsis izslēgt skaņu cik stulbs gan var būt?

Savā neērtajā guļus stāvoklī, iespiests starp automašīnu un sienu, viņš gandrīz nevarēja piekļūt bikšu kabatai ar mobilo. Taču, kad tas beidzot izdevās un viņš redzēja, no kā ir īsziņa, sirds atsāka sparīgi dauzīties. Emīlija.

Čau, Nik! Es gribētu tevi satikt un ar kādu iepazīstināt. Viņu sauc Viktors, un viņš mums visiem varētu palīdzēt. Lūdzu, dod ziņu, Emīlija.

Vārds Viktors neko neizteica. Un tā tas arī varēja palikt. Ko tas vispār nozīmēja, ka viņš "mums visiem" varētu palīdzēt? Iespējams, Emīlija pirmām kārtām vēlējās palīdzēt Ērikam, kurš nu bija līdz kaklam iestidzis problēmās. Tomēr Emīlija gribēja satikt viņu Niku. Kāda starpība, kādēļ. Viņa gribēja satikt tieši viņu.

Bum! Aizcirtās kādas durvis. Tuvojās soļi.

Niks aizturēja elpu un mēģināja saplūst ar betona grīdu. Viņš turēja kameru pavērstu pret jaguāru, lai varētu spiest pogu, tiklīdz uzrastos tā īpašnieks. Redzeslokā parādījās melnās biksēs tērptu kāju pāris, pagāja garām jaguāram, nāca tuvāk. Apsargs! Būs redzē­jis Niku videonovērošanas kamerā! Lūdzu, tikai ne to! Un, lūdzu, ari ne tā forda īpašnieks, kas Nikam kalpoja par aizsegu.

Kad vīrietis viņam pagāja garām, nepagodinot ne ar skatienu, Niks atviegloti uzelpoja. Drīz pēc tam izejas virzienā devās sarkana mazda. Atkal iestājās klusums.

Pagājušas tikai piecas minūtes. Niks iegrozījās ērtāk un uzmanīgi nolika kameru. Atkal tuvojās soļi, taču apstājās, pirms bija sasnie­guši Nika slēpni. Aizcirtās durvis, un ierūcās motors.

Nākamajās piecās minūtēs sāka tirpt labā kāja. Niks centās igno­rēt kņudēšanu un koncentrēties uz trokšņiem stāvvietā. Uz ventilā­cijas dūkšanu, apslāpētajiem ielas trokšņiem. Atkal kaut kur atvērās un aizvērās metāla durvis. Smējās sieviete, un viņai piebalsoja vīrie­tis. Kurpju papēdīšu klaudzināšana pret betonu. Tikai dažus metrus no Nika ar pulti tiek atslēgtas kādas automašīnas durvis. Iespīdas jaguāra lukturi.

Nika sirdsdarbība paātrinājās. Viņš pacēla kameru un pavērs.i meklētāju pret mašīnu. Vīrietis un sieviete tuvojās. Ienāca meklet.ij.i Kā svelme no martena krāsns, tā no vīrieša staroja nervozitāte.

Klikt!

Sieviete būtu varējusi būt arī kāda seriāla zvaigzne. Mirdzoši aus­kari, kažokādas jaka, augstā frizūrā uzsprausti blondi mati. Vīrietis bija slaids tumšmatis ar mazliet sirmiem deniņiem. Viņam mugurā bija uzvalks un kaklasaite. Varbūt ārsts. Vai advokāts.

Klikt!

Vīrietis atvēra mašīnas durvis un nolika somu uz aizmugures sēdekļa.

Klikt! Klikt!

"Nākamreiz iesim uz Refettorio," teica sieviete. "Pēc Viviānas domām, tur pasniedz lielisku jēru."

"Ja tu tā vēlies, mīļā."

Klikt!

Sieviete iekāpa mašīnā.

Klikt!

Piepeši vīrietis apstājās un lūkojās apkārt. Vai viņš bija dzirdējis kameras klikšķus? Niks mēģināja saplūst ar savu tumšo stūri.

"Kas kaiš, mīļum?"

"Nekas." Vīrietis pārvilka ar roku pār seju. "Itin nekas. Es laikam kļūdījos. Zini, pēdējā laikā…"

Tālāk Niks nedzirdēja, jo vīrietis bija iekāpis automašīnā un aizcirtis durvis. Viņš šūpoja galvu un bezpalīdzīgi noraustīja plecus, tad iedar­bināja motoru. Pēc pusminūtes jaguārs jau bija pametis autostāvvietu.

Darīts! Niks saņēma ciešāk kameru. Tagad jātinas, ātri. Nē, vis­pirms jāpārbauda, vai attēli ir lietojami.

Mazliet neskaidri un, jā, diezgan graudaini, bet bez zibspuldzes labāk nesanāca. Saskatīt visu varēja. Sievieti, vīrieti, automašīnas numuru. Divpadsmit gluži pieņemamas bildes.

Metro drūzmā Niks no kabatas izvilka mobilo telefonu un vēlreiz izlasīja Emīlijas SMS. Viktors. Palīdzēs mums visiem. Tas neizklausījās pēc randiņa. Drīzāk pēc vēlmes palīdzēt Ērikam izkļūt no ķezas. Niks sāka rakstīt atbildi, taču pašam tā šķita stulba, viņš to izdzēsa un aizvēra acis.

Ja nāktu gaismā, ka viņam ir saistība ar Galaris kasti, to uzzinātu arī Emīlija. Neviens neticētu, ka viņš nav zinājis, ko noslēpj. Avīzes rakstītu par plānotu slepkavību skolā, kas novērsta pēdējā brīdī. Vai ko tamlidzīgu. Tēvs viņu nogalinātu.

Niks atkal atvēra acis un ielūkojās nogurušo cilvēku sejās sev apkārt. Tad tie visi redzētu viņa fotogrāfiju avīzēs.

Emīlija redzētu viņa fotogrāfiju avīzēs. Niks vēlreiz rakstīja SMS un nenosūtījis atkal izdzēsa. Un ja nu tas Viktors bija no policijas?

Niks aizvēra acis. Vajadzēja nodrošināties, lai Erebos joprojām ir viņam labvēlīgs.

"Fotogrāfijas saņēmu," saka Vēstnesis. Viņš sēž uz klints muklāja malā, izstiepj garās kājas un izskatās apmierināts.

Sariuss atslābst. Fotogrāfiju augšupielāde uz norādītā servera negāja nemaz tik viegli, savienojums pārtrūka divas reizes.

"Vai vakariņas jau paēdi?"

"Jā."

Kopš kura laika Vēstnesi interesē kas tāds?

"Vai aprunājies ar vecākiem? Radīji priecīgu un normālu iespaidu?"

"Tā man šķiet." Vispār jau es muldēju par deviņiem mēmiem, lai tikai šie neiedomātos pajautāt par mājasdarbiem.

"Labi. Ir jābūt piesardzīgiem. Ir pārāk daudz runu. Ārpus Erebos. Mūsu ienaidnieki organizējas. Jāmēģina nedot tiem iemeslu uzbru­kumam. Tāpēc es vēlos, lai tu katru dienu esi skolā un izturies neuz­krītoši. Lai nevienam tava uzvedība nešķiet neparasta."

"Labs ir."

"Tagad tu esi astoņnieks. Es piešķiršu tev lielāku dzīvības spēku un uguns maģiju. Pirms aizej, pastāsti man vēl par to, vai tavs vēlmju kristāls jau ir sācis darboties? Vai esi ieguvis to, pēc kā ilgojies?"

Es nezinu, nodomā Sariuss. Tam visam taču nebija nekāda sakara ar mani. Nedomāju, ka es biju tās pretīgās scēnas iemesls.

"Vai tu man neatbildēsi?"

"Es neesmu īsti drošs. Iespējams. Varbūt tas darbojas. Varbūt tas sāk darboties."

Vēstnesis apmierināts pamāja ar galvu.

"Redzi nu. Esi pacietīgs! Tas ir tikai sākums, un pārējais jau bus tavās rokās."

Cerams, ka viņš nemana manas bailes? To taču nebūtu iespējams pamanīt.

Sariuss gaida, kad Vēstnesis ļaus doties projām, taču tas turpina lūkoties viņā un izstaipa savus kaulainos pirkstus.

"Nenāktu par ļaunu, ja Aišai būtu kāds liecinieks," viņš saka, "kāds, kurš varētu apstiprināt viņas teikto. Vai vari kādu iedomā­ties?"

Vai tiešām viņš runā nopietni, domā Sariuss. Es to nedarīšu. Sūdu būšana, kāpēc viņš no manis prasa ko tādu?

"Es vakar ar Brainu tajā laikā biju kafejnīcā. Tātad es nevaru būt liecinieks."

"Es zinu. Es tev vaicāju, vai tu vari kādu iedomāties, nevis lieku, lai tu to dari."

"Ak tā. Piedod, bet man tiešām neviens nenāk prātā."

"Tad ej!"

Vēstnesis māj, ka viņš nu ir brīvs, un Sariuss taisās, ka tiek, prie­cīgs nozust no dzelteno acu redzesloka. Par Galaris kasti viņi neru­nāja, taču nav šaubu, ka Vēstnesim tas jau ir zināms.

Milzīgā nometnes ugunskura atspīdumu Sariuss redz jau pa gabalu. Labajā pusē ir slīkšņa, kreisajā naksnīgajās debesīs slejas kāda apaļa celtne. Vidū ir pļava ar ērkšķu krūmiem un dažiem krop­līgiem kokiem.

"Čau, Sarius!" pirmā viņu pamana Arvven's Child. Viņa sēž līdzās LordNick pie ugunskura, kas met spožus atspulgus uz Arvven's Child jaunajām krūšu bruņām. Abi laikam joprojām ir augstākā līmenī par Sariusu, jo viņš to nevar redzēt. Mazliet tālāk sēž Lelants pēc pēdējās cīņas atguvies un atkal septiņnieks.

"Vai esi jau pieteicies nākamajām Arēnas cīņām? Reģistrēšanās tur!" Arwen's Child norāda uz apaļo ēku. "Būtībā tas ir vienīgais, ko šobrīd vari darīt. Pašlaik pilnīgi nekas nenotiek. Mēs te sēžam jau kādu stundu."

Lai arī Sariuss vēl neko nezina par nākamo Arēnas cīņu raundu, viņš, protams, vēlas piedalīties. Taču Sariuss itin nemaz nav rēķinā­jies ar to, ka lielais Bolacis pats personiski pieņems viņa pieteikumu. Gnomu ielenkts, tas stāv naksnīgās arēnas pašā vidū un izskatās milzīgs, gandrīz divreiz lielāks par Sariusu, kuru jau atkal samul­sina giganta dīvainais izskats tas nelīdzinās nevienam citam šeit. Turklāt Bolacis ir gandrīz kails.

"Pieraksties šeit," viņš saka un ar savu dīvaino zizli norāda uz mūrim piestiprināto sarakstu.

"Cīņas sāksies pēc septiņām dienām divas stundas pirms pus­nakts."

Sariuss pieraksta savu vārdu zem Bracco vārda. Paskat tik, tātad tas arī vēl ir dzīvs. Sarakstā ir arī Blackspell, BloodWork, Lelants, LordNick un Drizzel. Tālāk izlasīt Sariuss nepagūst, jo viņu pārtrauc ceremonij meistars.

"Neesi tik ziņkārīgs, sīkais elf! Teci nu atpakaļ pie pārējiem!"

Izejot no arēnas, Sariuss sastop Fenielu. Viņa laikam ir spēlē­jusi dienu un nakti, jo, kad Sariuss to redzēja pēdējoreiz, Feniela bija smagi ievainots četrinieks, taču tagad Sariusam viņas līmenis ir slēpts. Tatad vismaz astoņnieks. Fenielas bruņojums, ieskaitot divus zobenus, ir pilnīgi jauns. Intuīcija Sariusam saka, ka zaudētu, ja abi atkal saķertos cīņā.

Pie milzīgā ugunskura valda draudzīga gaisotne. Starp rūķiem, kuri ņemas salīdzināt savus cirvjus, tup arī Sapujapu un, pamanījis Sariusu, to uzreiz sveicina.

"Šodien kautiņa nav?"

"Tā izskatās."

"Diezgan jauka pārmaiņa."

Viņi papļāpā par Arēnas cīņām, kam grib pieteikties arī Sapu­japu, un Sariuss dodas tālāk. Viņš redz BloodWork sēžam uz apgāzta koka stumbra un blenžam liesmās. Ap kaklu apliktajā ķēdīte iekal­tais gredzens ugunskura gaismā mirdz rubīnsarkans. Sariuss maz liet vilcinās, bet pēc tam tomēr uzrunā barbaru:

"Vai tu zini, kas šodien notiks?"

"Nē."

"Okay. Sorry. Jauku vakaru!"

BloodWork paceļ galvu.

"Es esmu drausmīgi noguris."

"Kāds tur brīnums. Domāju, ka pēdējā laikā neviens no mums pārāk daudz neguļ."

"Tu taču vispār neko nejēdz."

Sariuss nebūt nealkst viņa augstprātības.

"Nu tad met šodien mieru un ej nokrākties," viņš saka, bet BloodWork jau atkal nesaprot jokus.

"Tinies, elfu pirdien," tas noņurd, uzstutē savu milzīgo ķermeni un aizdreifē pie mazliet nostāk stāvoša cita barbara un kaķcilvēka. Ari viņiem kakla ķēdītēs šūpojas sarkani gredzeni.

Pēdējo Arēnas ciņu laikā šī kaķcilvēka uz vairoga vēl nebija, par to Sariuss ir drošs.

"Nemaz neceri!"

Līdzās ir nostājies Drizzel un rupji iegrūž Sariusam sānā. "Tu, mīkstais, nekad nepiederēsi Iekšējam aplim. Es gan piederēšu. Sade­ram? Pagaidi vien līdz nākamajām Arēnas cīņām."

Viņš atiež smaidā savus garos sānu ilkņus.

Sariuss drošības dēļ grib izvilkt zobenu, taču viņa uzmanību novērš kas cits.

Uz klints netālu no ugunskura ir nostājies gnoms ar gaiši zaļu ādu.

"Iekšējā apļa cīnītājus gaida slepenajā tikšanās vietā. Ir jaunumi."

BloodWork, abi viņa sarunbiedri un elfa burve, vārdā Wyrdana, pieceļas un dodas un meža pusi, kas kā ēnaina siena stiepjas gar visu kreiso pusi. Piekto izredzēto nemana, taču tad no arēnas mestās ēnas iznāk Blackspell un seko pārējiem četriem. Sarkanā zīme vizuļo virs viņa melnā apmetņa.

"Vai Blackspell pieder pie Iekšējā apļa?" pārsteigts vaicā Sariuss.

"Shit. Es ari to nezināju," atsaka Drizzel. "Bet vēl jo labāk. Tātad arēnā es viņu samalšu miltos!"

Klusībā Sariuss jau tagad priecājas to redzēt. Vienalga, kurš kuru samals miltos, viņš necieš nevienu no abiem vampīriem.

Tagad meža tumsā ir pazudis arī Blackspell, un Sariusam ir jāsa­ņemas, lai paliktu pie ugunskura. Viņam tik ļoti gribētos dzirdēt, par ko spriež Ieskšējais aplis.

Zaļādainais gnoms tikmēr turpina stāvēt uz klints. Viņam ir vēl viens paziņojums.

"Cīnītāji!" viņš atsāk. "Pēdējā kauja tuvojas. Vēl tā nav sākusies, tomēr ir pēdējais laiks atdalīt graudus no pelavām."

Viņš zīmīgi apklust.

"Šī nometne nav pārāk tālu no Ortolana cietokšņa. Mēs tam tuvojamies. Soli pa solim. Mans kungs domā, ka Ortolans mūs jau sajūt. Taču viņš mums neuzbruks. Viņš mums nevar uzbrukt, jo viņš nezina, kas mēs esam."

Atkal zīmīga pauze.

"Mūsu misiju mēģina izjaukt citi. Viņi izspiego, apmelo un mēģina mums kaitēt. Ja nesakļausimies ciešāk, viņi iefiltrēsies mūsu vidū. Viņi sagraus mūsu pasauli. Vairāk nekā jebkad iepriekš ir jāie­vēro klusēšana. Jāsaglabā miers un jāglabā noslēpumi. Pret ienaid­niekiem jāizturas kā pret ienaidniekiem."

To pateicis, gnoms norāpjas no akmens un ar līkajām kājām čāpo atpakaļ uz arēnu.

Nākamajās stundās cīnītāji vienkārši sēž pie ugunskura. Sākumā viņi vēl gaida, ka kaut kas notiks, taču uzdevumi netiek doti, neviens viņiem neuzbrūk, un arī Ortolana monstri nerādās. Tāpēc viņu nodarbes ir gluži miermīlīgas: tiek spēlēta kauliņu spēle uz zelta un gaļas gabaliem, nav ne mazākā saspīlējuma un neviens nealkst krist pie rīkles blakussēdētājam. Sariuss gandrīz nemana laika ritējumu, un, kad atvadās no pārējiem, pulkstenis rāda jau divus naktī. Viņš ir pamatīgi noguris. Šī ir pirmā reize, kad Sariuss Erebos pasaulē jūtas tik droši gluži kā mājās.