Lauva , ragana un drēbju skapis

Četrpadsmita nodaļa raganas triumfs

Tikko Ragana bija aizskrējusi, Aslans sacīja:

— Mums tūliņ jāiet no šejienes projām, šī vieta tiks izmantota citiem nolūkiem. Šovakar uzcelsim nometni pie Berūnas brasla.

Ikviens, protams, vai mira aiz ziņkārības uzzināt, kā viņš vienojies ar Raganu, bet Lauva joprojām izskatījās bargs, visiem ausīs vēl skanēja viņa draudīgais rēciens, un tāpēc neviens neuzdrošinājās neko jautāt.

Pēc maltītes, ko visi ieturēja kalna galā zem klajas debess, jo saulē rasa jau bija nožuvusi, viņi nojauca teltis un savāca mantas. Jau priekšpusdienā viņi nesteidzīgi devās ziemeļaustrumu virzienā, jo līdz Berūnas braslam tālu nebija jāiet.

Ceļojuma sākumā Aslans paskaidroja Pīteram kaujas plānu.

— Tiklīdz Ragana pabeigs savus darbus pie Akmens Galda, — viņš sacīja, — viņa ar savu komandu droši vien atkāpsies uz pili un gatavosies aplenkumam. Iespējams, ka tev izdosies viņu aizturēt ceļā, varbūt arī ne.

Tad Aslans izstāstīja divus kaujas plānus: vienu — ja nāksies cīnīties ar Raganu un viņas piekritējiem mežā; ot­ru —ja būs jāuzbrūk pilij. Viņš deva Pīteram neskaitāmus padomus, kā vadīt kara operācijas, piemēram: «Tev jāiz­vieto kentauri tur un tur,» — vai: «Tev jāsūta izlūki, lai pārliecinātos, vai viņa nedara to un to.»

Beidzot Pīters jautāja:

— Bet jūs būsiet ar mums, Aslan?

—To es nevaru apsolīt, — atbildēja Lauva un turpināja viņu pamācīt.

Ceļojuma beigu daļu Aslans pavadīja kopā ar Sjūzenu un Lūsiju. Viņš gandrīz neko nerunāja un izskatījās ļoti bēdīgs.

Vēl bija tikai pēcpusdiena, kad viņi nonāca vietā, kur ieleja kļuva plata un upe — sekla. Tas bija Berūnas brasls, un Aslans lika apstāties šajā upes krastā. Pīters iebilda:

— Vai mums nevajadzētu celt nometni pretējā upes krastā? Ja nu Ragana pēkšņi uzbrūk naktī?

Aslans, šķiet, aizdomājies par ko citu, satrūkās, sapuri­nāja krēpes un jautāja:

— Ko tu teici?

Pīters atkārtoja savas aizdomas.

— Nē, — Aslans tikko dzirdami atbildēja. — Nē. Šonakt viņi neuzbruks.

Tad dziļi nopūtās un piebilda:

— Tas labi, ka tu par to iedomājies. Kā īsts karavīrs. Tikai šoreiz tam nav nozīmes.

Visi sāka celt nometni. Aslana noskaņojums tajā vakarā ietekmēja visus pārējos. Pīters, iedomājoties vien, ka nāk­sies cīnīties vienam pašam, bija satriekts; zēns nebija gaidījis, ka Aslans varētu viņus pamest. Vakariņas tika ieturētas, nepārmijot ne vārda. Visi juta, cik ļoti šis vakars atšķīrās no iepriekšējā un pat no šī rīta. It kā labie laiki, vēl īsti neiesākušies, būtu jau pagājuši.

Skumjā sajūta tik ļoti ietekmēja Sjūzenu, ka, nolikusies gulēt, viņa nekādi nevarēja aizmigt. Meitene grozījās no viena sāna uz otru, skaitīja līdz simtam, līdz izdzirda, ka Lūsija tumsā viņai blakus smagi nopūšas.

— Vai arī tu nevari aizmigt? — vaicāja Sjūzena.

— Nē, — atbildēja Lūsija. — Es domāju, ka tu guli. Paklau, Sjūzen!

— Nu?

— Man ir briesmīga priekšnojauta, ka mūs gaida liela nelaime.

— Vai patiesi? Atklāti sakot, arī man ir tāda nojauta.

— Tas saistīts ar Aslanu, — Lūsija sacīja. — Vai nu ar viņu notiks kaut kas briesmīgs, vai arī viņš pats kaut ko briesmīgu izdarīs.

— Visu dienu viņš bija dīvains, — ieminējās Sjūzena. — Lūsij, vai viņš teica, ka nebūs ar mums kaujas laikā? Vai tev neliekas, ka Aslans grib klusītēm aizbēgt no mums?

— Kur viņš tagad ir? — jautāja Lūsija. — Vai teltī?

— Domāju, ka ne.

— Sjūzen, iziesim ārā un paskatīsimies. Varbūt satik­sim viņu.

— Labi! Iesim! — piekrita Sjūzena. — Miegs tik un tā nenāk.

Meitenes klusītiņām lavījās starp gulētājiem un izslīdē­ja no telts. Spīdēja spožs mēness, visapkārt valdīja dziļš klusums, tikai ūdens burbuļoja pār akmeņiem. Pēkšņi Sjūzena sagrāba Lūsiju aiz rokas un čukstēja:

— Skaties!

Pašā klajuma malā, kur jau auga koki, viņas ieraudzīja Lauvu—viņš lēnām gāja uz meža pusi. Neteikdamas viena otrai ne vārda, abas meitenes viņam sekoja.

Aslans kāpa augšā pa stāvo kalna nogāzi un tad pagrie­zās mazliet pa labi — pēc visa spriežot, Lauva gāja pa to pašu ceļu, pa kuru viņš šodien visus bija atvedis šurp no Akmens Galda. Viņš gāja arvien tālāk un tālāk, te pazuda tumšā ēnā, te atkal parādījās bālā mēness gaismā. Drīz meiteņu kājas bija rasā samirkušas slapjas. Tādu viņas Aslanu redzēja pirmo reizi — galva nokārta, aste nolaista, gaita lēna, lēna, it kā viņš būtu ļoti, ļoti noguris. Brīdī, kad viņi šķērsoja plašu klajumu, kur nebija ne mazākās ēnas, lai paslēptos, Lauva apstājās un paskatījās atpakaļ. Skriet prom bija par vēlu, un meitenes viņam tuvojās. Kad māsas bija pienākušas klāt, Aslans sacīja:

— Ak, bērni, bērni, kādēļ jūs nākat man līdzi?

— Mēs nevarējām aizmigt, — atbildēja Lūsija un juta, ka vairāk nekas nav jāsaka, — Aslans tāpat visu saprot.

—Vai mēs drīkstam iet kopā ar jums… lūdzu… vienal­ga, uz kurieni… — Sjūzena sacīja.

— Kopā?… — Aslans pārvaicāja un aizdomājās.

Tad viņš teica:

— Jā, jūs varat nākt man līdzi, šo nakti es labprāt pavadīšu ar draugiem. Bet apsoliet, ka apstāsieties tur, kur es teikšu, un netraucēsiet man vienam doties tālāk.

— Ai, paldies, paldies! .Mēs darīsim tā, kā jūs liksiet! — iesaucās abas meitenes.

Un viņi devās uz priekšu. Lauva pa vidu un meitenes — katra savā pusē. Bet ciklēni viņš gāja! Lielā, karaliskā galva bija noliekta tik zemu, ka purns gandrīz skāra zāli. Te pēkšņi viņš paklupa un klusu ievaidējās.

— Aslan! Mīļo Aslan! — sauca Lūsija. — Kas noticis? Pastāstiet mums!

— Vai neesat slims, mīļo Aslan? — jautāja Sjūzena.

— Nē. Esmu noskumis un vientuļš. Uzlieciet rokas uz krēpēm, lai es jūtu, ka esat man līdzās.

Un meitenes darīja to, ko nekad nebūtu uzdrošinājušās bez viņa atļaujas, bet pēc kā bija ilgojušās, kopš pirmo reizi Lauvu ieraudzīja: nosalušās rokas iegrima brīnišķīgajās krēpēs un sāka tās glāstīt. Tā viņi gāja visu atlikušo ceļa gabalu. Drīz meitenes saprata, ka viņi kāpj kalnā, kura galā atradās Akmens Galds. Ceļš veda pa to nogāzes pusi, kurā koki auga gandrīz līdz pašai kalna virsotnei, un, kad viņi bija nonākuši pie pēdējā koka, ap kuru auga daži krūmi, Aslans apstājās un sacīja:

— Ak, bērni, bērni, te jums jāpaliek. Lai kas arī atgadītos, neviens nedrīkst jūs ievērot. Ardievu!

Abas meitenes sāka rūgti raudāt, lai gan pašas nesapra­ta, kādēļ. Viņas piekļāvās Lauvam un skūpstīja zvēra krē­pes, muti, ķepas un lielās, skumjās acis. Tad Aslans pagrie­zās un devās uz pašu kalna virsotni. Lūsija un Sjūzena, paslēpušās krūmos, skatījās viņam pakaļ. Un, lūk, ko viņas ieraudzīja.

Ap Akmens Galdu bija sapulcējies milzīgs pūlis. Lai gan joprojām spīdēja mēness, daudzi turēja lāpas, kas stipri dūmoja un dega draudīgām, sarkanām liesmām. Kas tik tur nebija! Cilvēkēdāji ar milzīgiem zobiem, vilki, cilvēki ar buļļu galvām, ļauno koku un indīgo augu gari un dažādi citi radījumi, kurus es neaprakstīšu, citādi pieaugušie neļaus jums šo grāmatu lasīt.

Tur bija neģēļi, ļaunās burves, lietuvēni, dažādas parādības, pretekļi, meža gari un citi nešķīsteņi. īsi sakot, visi tie, kuri bija Raganas pusē un kurus vilks pēc viņas pavēles bija savācis kopā. Un vidū pie Akmens Galda stāvēja pati Ragana.

Kad briesmoņi ieraudzīja, ka lēni tuvojas varenais Lau­va, viņi sāka šausmās gaudot un kaut ko buldurēt. Kādu brīdi likās, ka pat Ragana bailēs sastingst. Taču drīz viņa atguvās un mežonīgā ļaunumā iesmējās.

— Muļķis! —viņa kliedza. — Muļķis atnācis! Sasieniet viņu pamatīgi!

Lūsija un Sjūzena, elpu aizturējušas, gaidīja, ka Aslans rēkdams metīsies ienaidniekiem virsū. Bet tas nenotika. Smīkņādamas un glūnēdamas, sākumā gan neuzdrīkstē­damās viņam tuvoties un izpildīt pavēli, Aslanam pienāca klāt četras ļaunās burves.

— Sasieniet viņu! Vai dzirdat? — Ragana atkārtoja.

Burves metās viņam virsū un triumfēdamas spiedza, jo redzēja, ka Aslans pat nemēģina pretoties. Tad pārējie — ļaunie punduri un pērtiķi — joņoja tām palīgā, un visi, sakrituši milzīgajam Lauvam virsū, nogāza zvēru uz mu­guras un sasēja ķepas. Visi kliedza un priecājās, it kā būtu paveikuši varoņdarbu, lai gan pietiktu ar vienu ķepas sitienu — un visi uzbrucēji būtu pagalam. Bet Aslans nekustējās un neizdvesa ne skaņas pat tad, kad ienaidnieki savilka virves tik cieši, līdz tās iegriezās miesā. Tad Aslanu sāka vilkt pie Akmens Galda.

— Pagaidiet! — Ragana uzsauca. — Vispirms viņš jānoskuj.

Viņas piekritēji sāka neķītri rēkt, un cilvēkēdājs ar šķērēm rokās pienāca un notupās pie Aslana galvas. Sņikšņik-šņik! — un zemē krita cirtu zelts. Tad cilvēkēdājs piecēlās, un bērni no savas slēptuves ieraudzīja pavisam citu Aslanu — galva bez krēpēm izskatījās tik maza! Arī ienaidnieki ievēroja šo pārmaiņu.

— Bet tas taču ir tikai liels kaķis! — viens iebrēcās.

— Un no kā tad mēs baidījāmies? — spiedza otrs.

Un, aplenkuši Aslanu, tie sāka ņirgāties par viņu: «Kis-

kis! Nabaga kaķēn!» — vai: «Cik peļu šodien noķēri?» — vai: «Kaķīt, vai negribi pieniņu?»

— Ak, kā viņi drīkst?! — iesaucās Lūsija, asarām tekot pār vaigiem. — Nezvēri, mežoņi!

Kad aprima pirmais satricinājums, meitenes redzēja, ka Aslans bez krēpēm izskatījās vēl drošsirdīgāks, skaistāks un pacietīgāks nekā iepriekš.

— Uzlieciet viņam uzpurni! — Ragana pavēlēja. Pat tagad, kad Aslanam vilka virsū uzpurni, viens viņa milzīgo

žokļu kodiens — un divi trīs no tiem paliktu bez rokām. Bet Lauva joprojām nekustējās. Likās, ka tas vēl vairāk satracināja šo pūli. Visi kā viens metās viņam virsū. Pat tie, kas tikko bija baidījušies tuvoties sasietajam Lauvam, tagad atguva drosmi. Pāris minūšu Aslanu vispār nevarēja redzēt—tik cieši briesmoņi bija viņu aplenkuši. Tie spēra, sita, spļāva un izsmēja Lauvu.

Beidzot tas visiem apnika, un viņi sāka vilkt Lauvu pie Akmens Galda — daži grūda, daži stūma. Viņš bija tik milzīgs, ka viņi tik tikko spēja to uzcelt uz Galda. Pēc tam virves tika savilktas vēl ciešāk.

— Gļēvuļi! Gļēvuļi! — Sjūzena elsoja. — Viņi baidās no Aslana! Pat tagad!

Aslanu piesēja pie plakanā akmens, tagad viņš bija kā viena vienīga auklu jūra. Visi apklusa. Četras ļaunās burves ar lāpām rokās stāvēja Galda galos. Ragana nometa apmet­ni — un atkal, tāpat kā iepriekšējā naktī, bija redzamas viņas kailās rokās, tikai tagad Edmunda vietā Raganas priekšā bija Aslans. Viņa sāka trītnazi. Kad tas lāpu gaismā laistījās, meitenēm likās, ka nazis ir nevis no metāla, bet no akmens un tam ir savāda un draudīga forma.

Beidzot Ragana pienāca tuvāk un nostājās pie Aslana galvas. Viņas seja naidā raustījās, bet Lauva joprojām nekustīgi skatījās debesīs, un viņa acīs nebija ne dusmu, ne baiļu — tikai skumjas. Viņa pieliecās un, pirms nogalināt, drebošā balsī sacīja:

— Nu, kurš no mums uzvarēja? Muļķi, vai tu tiešām domāji, ka ar savu dzīvību glābsi nodevēju? Tagad es nogalināšu tevi viņa vietā, kā mēs esam vienojušies, un Noslēpumainā Maģija būs gandarīta. Un, kad tu būsi miris, kas gan mani aizkavēs nogalināt arī viņu? Un kurš tad izraus zēnu no manām rokām? Tu esi man atdevis Nārniju uz visiem laikiem, zaudējis savu dzīvību un neesi izglābis nodevēju. Un tagad, kad tu to zini, mirsti!

Bērni neredzēja, kā viņš tika nogalināts. Meitenes ne­spēja to skatīties un aizsedza seju ar rokām.