Mēs bijām meļi

29.

Dziļi naktī māja nodreb - tieši kā Tafts bija baidījies Kadldau-nā. Visās mājās šeit tā notiek. Tās ir vecas, un salā triecas vēji no jūras.

Es cenšos vēlreiz iemigt.

Nē.

Es noeju lejā un izeju uz lieveņa. Tagad man galva vairs nesāp.

Uz taciņas ir tante Kerija, kura iet, attālinādamās no manis, ģērbusies vien naktskreklā un aitas vilnas zābakos. Viņa izskatās tik kārna, ar iekritušajiem vaigu kauliem un tik atsegtiem atslēgas kauliem.

Viņa nogriežas uz koka taciņas, kas ved uz Redgeitu.

Es apsēžos, skatīdamās viņai nopakaļ. Elpojot nakts gaisu un klausoties viļņos. Pēc dažām minūtēm viņa atkal nāk no Kadl-daunas puses.

“Keidij,” viņa saka, apstādamās un sakrustodama rokas uz krūtīm. “Jūties labāk?”

“Atvaino, ka netiku uz vakariņām,” es saku. “Mani mocīja galvassāpes.”

“Vakariņas būs katru vakaru visas vasaras garumā.”

“Nevari aizmigt?”

“Ak, tu jau zini.” Kerija pakasa kaklu. “Es nevaru pagulēt bez Eda. Vai nav muļķigi?”

“Nē.”

“Es sāku klaiņot. Labs treniņš. Vai esi redzējusi Džoniju?”

“Nakts vidū ne.”

“Dažreiz, kad es esmu nomodā, viņš arī ir augšā. Vai tu viņu redzi?”

“Vari paskatīties, vai viņa istabā ir iedegta gaisma.”

“Viļam rādās briesmīgi murgi,” Kerija saka. “Viņš pamostas kliegdams, un tad es vairs nevaru aizmigt.”

Es nodrebinos savā sporta kreklā. “Nevēlies kabatas lukturīti?” es jautāju. “Viens ir tepat, iekšā pie durvīm.”

“Ai, nē. Man patīk tumsa.”

Viņa vēlreiz dodas augšup pa taku kalnā.