Rīta zvaigzne

58. DZIESTOŠĀ GAISMA

No Scvro krūtīm pašķīst asinis. Tās notraipa manu seju. Viņš klūp. Slate izkrīt no rokas. Šokā kampdams gaisu, viņš nokrīt ceļos. Zem Kasija kūpošā ieroča stobra metos pie sava drauga. Sevro apjucis ķer pie krūtīm. No mutes sāk tecēt asinis. Tās burbuļo no vestes, nosmērēdamas manas rokas. Viņš uzklepo tās man. Izmisīgi cenšas piecelties. It kā tas tāds nieks vien būtu. Tomēr nekas nesanāk. Rokas trīc. Elpa saraustīta. Acis ieplestas, viņā ir mežonīgas bailes, dziļas un pirmatnējas, bet Antonija savā kamerā līksmi smejas.

„Nemirsti!” drudžaini saucu. „Nemirsti! Sevro!” Viņš trīc manās rokās. „Sevro! Lūdzu! Lūdzu! Paliec dzīvs! Lūdzu! Sevro...” Neizdve-sis pēdējo vārdu, lūgumu, bez mazākās personības dzirksts mans draugs saļimst, noplūzdams ar asinīm. Pulss pagaist, man pār seju rit asaras, un Antonija ņirgādamās iegaudojas.

Šausmās iekliedzos.

Par pasaules trulo ļaunumu.

Šūpojos uz grīdas, apskāvis savu labāko draugu.

Zaudējis spēkus tumsas, naida un bezpalīdzības priekšā.

Kasijs raugās manī bez žēlastības.

“Ko sēsi, to pļausi,” viņš saka.

Šausminoši noelsies, ceļos kājās. Viņš ar svilinātāju iesit man pa deniņiem. Es nekrītu. Uzņemu šo sitienu un izvelku slāti. Tomēr viņš sit vēl divas reizes, un es nokritu. Kasijs atņem man slāti un pieliek to

Mustangai pie rīkles, kad viņa mēģina piecelties. Kad paceļu galvu, viņš notēmē pistoli man pierē un grasās nospiest gaili.

„Valdniece gribēs viņu dzīvu!” izsaucas Mustanga.

,Jā,” pārvarējis dusmas, Kasijs klusi atbild. „Jā, tev taisnība. Lai viņa varētu viņu graizīt, līdz atklāsiet savus kaujas plānus.”

„Kasij, dabū mani laukā no šīs nolādētās kameras!” šņāc Antonija. Kasijs ar kāju apgriež Sevro līķi un izvelk atslēgas karti, lai atvērtu viņas durvis. Antonija no kameras iznāk kā karaliene. Ieslodzītā čībiņas atstāj pēdas Sevro asinīs. Viņa ar celi iesper Mustangai pa seju. Mustanga nokrīt. Mana redze te zūd, te atgriežas. Jūtu nelabumu no trieciena pa galvu. Kreklā pār vēderu sūcas siltās Sevro asinis. Antonija virs manis nopūšas. „Fui. No Goblina joprojām tek.”

„Pieskati viņus un atņem vicdpulksteņus!” pavēl Kasijs. „Mums vajadzīga karte.”

„Kur tu iesi?”

„Pēc rokudzelžiem.” Viņš pamet Antonijai svilinātāju.

Kad Kasijs nozudis aiz stūra, viņa domīga noliecas pār mani. Viņa piespiež stobru man pie lūpām. „Atver.” Viņa iesit man pa kājstarpi. „Ver vaļā!” Acis sāpēs pārgriezis, atveru muti. Viņa tajā iegrūž svilinātajā stobru. Aukstais metāls spiežas rīklē. Zobi grab gar melno tēraudu. Es rīstos. Jūtu kāpjam žulti. Pārliekusies pār manu galvu, viņa ar naidu veras man acīs un grūž stobru rīklē, kamēr konvulsīvi raustos, un izvelk to tikai tad, kad izvemjos uz grīdas. „Tārps.”

Viņa man uzspļauj un atņem mums vicdpulksteņus un slātes, pamezdama Sevro ieroci Kasijam, kad viņš atgriežas no sardzes posteņa. Viņi iestīvē mani cietumnieku kreklā — metāla vestes un uzpurņa kombinācijā, kas sakrustotas rokas piespiež pie auguma tā, ka pirksti skar pretējo plecu, — un, piespieduši saliekties ceļos, lai es tajā ietilpstu, iemet mani konteinerā, ko atvedām Kasijam. Nespēju ar rokām bremzēt kritienu, tādēļ galva atsitas pret kastes plastikāta grīdu. Tad man virsū kā atkritumi tiek uzmesti Mustanga un Sevro, kaste tiek aizcirsta ciet. Man pār seju pil Sevro asinis. No dziļās brūces galvas sānā sūcas manis paša asinis. Esmu pārāk apstulbis, lai raudātu vai kustētos.

„Derov,” murmina Mustanga. „Vai ar tevi viss kārtībā?”

Neatbildu viņai.

„Karti atradi?” cauri kastei dzirdu Kasiju jautājam Antonijai.

„Arī slāpētāju kamerām,” viņa saka. „Es stumšu. Ja vari, ej izlūkot.”

„Varēšu. Aiziet!”

Ar paukšķi tiek ieslēgts slāpētājs, un gravPalete izkustas, nesdama mūs viņiem līdzi. Ja virs manis nebūtu Sevro un Mustangas, es varētu notupties un atspiest vāku vaļā ar muguru, tomēr viņu svars piespiež mani pie nelielā konteinera grīdas. Te ir karsts. Ož pēc sviedriem. Grūti elpot. Esmu bezpalīdzīgs. Nespēju viņus apturēt, kamēr viņi izmanto Kasijam atbrīvoto ceļu. Nespēju viņus apturēt, kamēr viņi pārstumj mūs pāri pamestajam angāram, pa rampu iestumj kuģī un sāk lidojuma sagatavošanās pārbaudes. „Transporta kuģi S-129, jums dota atļauja izlidot, gaidiet pulsVairoga deaktivizāciju!” no tālā komandtiltiņa rācijā saka lidojumu koordinators, kad iedarbojas dzinēji, „jums atļauts pacelties gaisā!'

Mani ienaidnieki zagšus aizved mani no draugu mierinājuma, no manas tautas sniegtās drošības un manas armijas spēka, kas gatavojas karam. Aizturu elpu, gaidīdams, ka izdzirdēšu rācijā Oriona balsi. Pavēli piezemēties. Pavēli ločSpārniem iznīcināt mūsu dzinējus. Nekas tāds nenotiek. Mana māte kaut kur gatavos tēju un prātos, kur es esmu, vai esmu drošībā. Lūdzos, kaut tukšums neaiznestu līdz viņai šīs sāpes un bailes, kas mani aprij, par spīti manam izslavētajam spēkam un muļķīgajai bramanībai. Es baidos, par spīti tam, ko zinu. Ne tikai par sevi, bet arī par Mustangu.

No kastes dzirdu, kā Antonija un Kasijs sarunājas. Kasijs no lidaparāta pārraidījis ārkārtas situācijas signālu. Pēc dažiem mirkļiem rācijā atskan salta balss.

„Sarpedon transporta kuģi, šeit runā LDC sardzes kuģis Kroņos; jūs esat pārraidījuši Olimpisko avārijas signālu. Lūdzu, identificējiet sevi!"

„Kroņos, šeit runā Rīta bruņinieks. Pielaides kods 7-8-7-Ēho-Alla-9-1 -2-2-7. Esmu izbēdzis no ieslodzījuma uz ienaidnieka flagmaņa un lūdzu eskortu un atļauju nosēsties piestātnē. Ar mani kopā ir Antonija au Severa-Julii. Mums ir vērtīga krava. Ienaidnieks mums seko.”

Pauze.

„Apstiprināts, kods pieņemts. Saglabājiet savienojumu. Nākamā ar jums runās Veidmaiņas bruņiniece." Pēc brīža, man iedvesdama bailes, kuģi atskan Ajas balss. Tātad viņa izdzīvojusi ledus tuksnesī un atradusi veidu, kā nonākt mājās.

„Kasij? Tu esi dzīvs."

„Pagaidām.”

„Kas ir tava krava?"

„Pļāvējs, Virdžlnija un Arēja līķis!” priecīgi satraukta izsaucas Antonija.

„Līķis... Es gribu viņus redzēt."

Pie mana konteinera piesoļo smagi zābaki. Vāks tiek atvērts, un Kasijs izrauj ārā Mustangu. Tad viņš izvelk ari mani un nogrūž uz grīdas hologrammas priekšā. Hologrāfiskajā projektorā izskatīdamās maza un tumša, Aja vēro mūs pārpasaulīgā mierā. Antonija turpina tēmēt man galvā ar Sevro pistoli, bet Kasijs aiz matiem paceļ Sevro galvu, lai parādītu Ajai viņa seju.

„Nolādētā elle, Bellona," Aja ierunājas, un viņas balsi parādās sajūsma. „Nolādētā elle! Tu to esi paveicis. Valdniece gribēs tevi satikt Citadelē.”

„Pirms tiekos ar Valdnieci, man vajag, lai galvo, ka Virdžīnijai netiks darīts pāri.”

„Par ko tu runā?” Antonija prasa, nu ar raizēm aptvērusi, cik tuvu Kasijs stāv ar savu slāti. „Viņa ir nodevēja!”

„Un viņa tiks ieslodzīta,” saka Kasijs. „Nevis sodīta ar nāvi. Ne spīdzināta. Man vajag, lai dod vārdu, Aja. Vai ari es griezīšu šo kuģi riņķī. Derovs nogalināja tavu māsu. Gribi atriebties vai nē?”

„Es dodu savu vārdu," saka Aja. „Viņai netiks darīts pāri. Esmu droša, ka Oktāvija neiebildīs. Mums viņa vajadzīga, lai nokārtotu situāciju ar Novidu. Nosūtām eskadriļu pārtvert jūsu vajātājus. Novirzies uz vektoru 41’13'25, apmet loku ap pavadoni un gaidi Marsa lauvas nosēšanas norādījumus. Nevaram dot tavam kuģim atļauju nosēsties uz Lanas. Bet pēc stundas Valdniecei Citadelē pievienosies arhiCubernators Augusts. Es nedomāju, ka viņam būs kādi iebildumi novest tevi lejā!'

„ArhiGubernators ir šeit?” brīnās Kasijs. „Es neredzu viņa kuģus.” „Protams, ka viņš ir šeit," atbild Aja. „Viņš zināja, ka Derovs nedosies uz Marsu. Visa viņa flote ir otrā Lunas pusē, kur gaida, kad Derovs uzbruks mana tēva flotei. Šīs ir viņa lamatas.”