Džonatans Streindžs un misters Norels

29 Žoze Eštorila namā

1811. gada janvāris/marts

— Man, skr, prātā nāk tādas domas, ka mana aizbraukšana uz Pireneju pus­salu nozīmēs lielas pārmaiņas jūsu kopīgajos darbos ar Kara ministriju, — teica Streindžs. — Baidos, kad es būšu prom, jums vairs neliksies visai ērti, ka ļaudis dienu un nakti klauvē pie jūsu durvīm un pieprasa, lai jūs uz karstām pēdām veicat vienu vai otru burvestibu. Turpmāk ar viņiem visiem vajadzēs nodar­boties jums pašam. Kad jūs gulēsit? Manuprāt, vajag viņiem pateikt, ka no tās dienas viss notiks citādi. Ja es varu kaut kā palīdzēt to nokārtot, labprāt jums izlīdzēšu. Varbūt šonedēļ vajadzētu uzaicināt lordu I.iverpūlu vakariņās?

O, jā, ļoti labi! — misters Norels atsaucās, lieliski priecādamies par šo Streindža smalkjūtības pierādījumu. — Uzaicināsim, un jums pašam noteikti jābūt klāt. Jūs visu tik labi protat izskaidrot! Jums vajag tikai pateikt, un lords Liverpūls uzreiz visu saprot!

Tad man aizrakstīt viņa gaišībai?

Jā, rakstiet! Rakstiet!

Tas notika janvāra pirmajā nedēļā. Streindža aizbraukšanas diena vēl ne­bija zināma, taču tam bija jānotiek visā drīzumā. Streindžs apsēdās pie galda un uzrakstīja ielūgumu. Lords Liverpūls nekavējoties atbildēja, un jau parītdien viņi to uzņēma Hanover-skvēra namā.

Misteram Norelam un Džonatanam Streindžam bija paradums stundu pirms vakariņām pavadīt mistera Norela bibliotēkā, un tieši tur abi sagaidīja viņa gaišību. Klāt bija arī Čaildermass, gatavs izpildīt klerka, padomnieka, vēstneša vai kalpa pienākumus — kā apstākļiem labpatiks.

Lords Liverpūls pirmo reizi spēra kāju mistera Norela bibliotēkā, un pirms apsēšanās viņš mazliet pagājās gar grāmatskapjiem.

Man ir stāstīts, ser, — viņš bilda, — ka jūsu bibliotēka ir viens no moder­nās pasaules brīnumiem, taču es nebiju iedomājies, ka tā būs kaut pustik bagāta.

Misters Norels bija bezgala iepriecināts. Lords Liverpūls bija tieši tāds vie­sis, kādi viņam visvairāk patika — viesis, kas apbrīno viņa grāmatas, taču neiz­rāda ne mazāko vēlēšanos tās ņemt ārā no plauktiem un lasīt.

Tad, vērsdamies pie mistera Norela, ierunājās Streindžs:

Mēs, ser, vēl neesam runājuši par to, kādas grāmatas man jāņem līdzi uz Pireneju pussalu. Es uzmetu sarakstu, četrdesmit nosaukumu, bet, ja jums šķiet, ka to vēl vajag papildināt, ar prieku uzklausīšu jūsu padomus. — No juku ju­kām sakrautās papīru kaudzes uzgaida viņš izvilka salocītu papīra lapu un pa­sniedza to misteram Norelam.

Nē, šāds saraksts nesniedza mistera Norela dvēselei jauku spirdzināšanu. Tas bija rakstīts, kā ienāk prātā, — kaut kas uzrakstīts, nosvītrots, rakstīts no jauna, nosvītrots, tad starp rindiņām šķībi greizi pierakstīts klāt. Tur bija pār­pārēm tintes traipu, aplam norādītu nosaukumu, kļūdaini uzrakstītu autoru uzvārdu, un beigās pagalam mulsinošas trīs rindiņas — sākums šarādei, ko Streindžs bija sācis sacerēt kā atvadu dāvanu Arabellai. lāču ne jau tādēļ mis­ters Norels nobālēja. Viņam nebija ienācis prātā, ka Streindžam Portugālē būs vajadzīgas grāmatas. Doma, ka četrdesmit dārgi sējumi tiks ņemti līdzi uz kara pārņemtu valsti, kur tie var sadegt, uzsprāgt gaisā, nogrimt ūdenī vai pārklā­ties ar putekļiem, modināja viņā nepanesamas šaušalas. Misters Norels par karu nezināja necik daudz, taču viņam bija aizdomas, ka zaldāti nav nekādi lielie grāmatu cienītāji. Viņi var apčamdīt tās ar netīriem pirkstiem. Viņi var tās saplēst! Viņi var — ak, šaušalu šaušalas — viņi var tās lasīt un mēģināt burt! Vai zaldāti prot lasīt? Misters Norels nezināja. Taču uz kārts bija likts ve­sela Kontinenta liktenis un tepat sēdēja lords Liverpūls— un misters Norels noskārta, cik ārkārtīgi sarežģīti — patiesībā neiespējami — būs Streindžam tās nedot.

Viņš atskatījās uz Čaildermasu ar izmisīgu lūgumu acīs.

Čaildermass paraustīja plecus.

Lords Liverpūls tikām vienā mierā raudzījās apkārt. Pēc visa spriežot, vi­ņam šķita, ka daudzo grāmatu tūkstošu vidū četrdesmit sējumu īslaicīga prom­būtne itin viegli varētu palikt nepamanīta.

Man negribētos ņemt līdzi vairāk par četrdesmit, — netraucēti turpi­nāja Streindžs.

Ļoti prātīgi, ser, — viņam piekrita lords Liverpūls. — Ļoti prātīgi. Ne­ņemiet vairāk, nekā būs ērti vadāt līdzi.

Vadāt līdzi! — pavisam satricināts, iekliedzās misters Norels. — Bet jūs taču negrasāties tās vadāt apkārt un visur kur! Tiklīdz jūs būsit ieradies, vajag nekavējoties novietot grāmatas bibliotēkā. Vislabākā būtu kādas pils biblio­tēka. Izvēlieties pamatīgu, labi nocietinātu pili…

Bet baidos, ka bibliotēkā man no tām nebūs liela labuma, — Streindžs tracinošā mierā attrauca. — Fs uzturēšos karaspēka nometnēs un kaujaslau- kos. Grāmatas man būs vajadzīgas tur.

Tad vajag tās glabāt lādē! — pieprasīja misters Norels. — Ļoti izturīgā koka vai varbūt labāk dzelzs lādē! Jā, vislabāk dzelzs. Mēs varam jau rīt likt tādu izgatavot. Un pēc tam…

Ak, lūdzu, piedodiet man, mister Norel, — iejaucās lords Liverpūls, — taču es nekādā ziņā neieteiktu misteram Streindžam izmantot dzelzs lādi. Nevajag paļauties uz to, ka viņam piesķirs vezumu. Vezumi nepieciešami kareivju ieročiem, kartēm, proviantam, munīcijai un tā joprojām. Vismazāk neērtību armijai misters Streindžs sagādās, pārvadādams savas mantiņas ar mūli vai ēzeli, kā to dara visi virsnieki. — Tad viņš uzrunāja Streindžu: — Atrodiet labu, spēcīgu mūli, kas spēs panest jūsu un jūsu kalpa bagāžu. Hjūlija un Rata tir­gotavā nopērciet seglu somas un grāmatas salieciet tajās. Ietilpīgākās ir armijas somas. Turklāt nav gandrīz nekādu šaubu, ka no vezuma grāmatas nozagtu. Diemžēl man jāteic, ka zaldāti zog visu, kam tiek klāt. — Brīdi prātojis, viņš pie­metināja: — Vismaz mūsu zaldāti.

Kā pagāja vakariņas, misters Norels tikpat kā nepamanīja. Viņš miglaini ap­zinājās, ka Streindžs un viņa gaišība daudz sarunājās un daudz smējās. Vairā­kas reizes Streindžs, šķiet, sacīja: — Lai notiek, tātad tas ir izlemts! — un viņa gaišība atsaucās: — O, kā gan citādi! — Taču par ko abi runā, misters Norels nezināja un pat negribēja zināt. Viņš neizsakāmi nožēloja, ka vispār bija iera­dies Londonā. Ak, kāpēc viņam ienāca prātā ķerties pie angļu maģijas atjau­nošanas? Kāpēc viņš nepalika Hartijū abatijā, kur varētu lasīt un burt sev par prieku? Ne Londona, viņš domāja, ne panākumi un slava — tas viss nenieka neatsver četrdesmit grāmatu zaudējumu.

Kad lords Liverpūls un Streindžs bija aizgājuši, viņš devās uz bibliotēku, lai paskatītos uz savām četrdesmit grāmatām, lai paturētu tās rokās un palolotu, kamēr tas vēl ir iespējams.

Bibliotēkā joprojām sēdēja Čaildermass. Viņš turpat pie galda bija ieturējis vakariņas un patlaban pārlūkoja saimniecības rēķinu grāmatas. Kad pa dur­vīm ienāca misters Norels, viņš pacēla galvu un pavīpsnāja:

Manuprāt, ser, misters Streindžs armija gus lielas sekmes. Viņš ar savu kara viltību jau pārspēja jūs.

Gaišā mēnesnīcas naktī pašā februāra sākumā britu burinieks "Svētā Serlo velte"' ienāca Težu grīvā un noenkurojās pie Melnā zirga laukuma pašā Lisa­bonas centrā. Starp pirmajiem, kas nokāpa no kuģa, bija Streindžs un viņa kalps Džeremijs Džonss. Streindžs vēl nekad nebija bijis ārzemēs, un viņu ļoti pacilāja apziņa, ka viņš beidzot tādās nokļuvis, un tāpat ari ļoti svarīgā armijas un flotes kņada, kurā viņš uzreiz nonāca. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs ķerties pie buršanas.

Interesanti, kur ir lords Velingtons? — viņš Džeremijam Džonsam sa­cīja. — Kā tev šķiet, vai kāds no šiem zeļļiem to varētu zināt? — Streindžs ziņ­kāri paskatījās uz prāvu, līdz pusei uzbūvētu arku laukuma galā. Tā izskatījās ļoti kareivīga, un viņš nepavisam nebrīnītos, ja izrādītos, ka turpat aiz tās ir ari Velingtons.

Bet tagad ir divi naktī, ser, — norādīja Džeremijs. — Viņa gaišība droši vien guļ.

Ā, tu tā domā? Kaut arī viņa rokās ir visas Eiropas liktenis? Varbūt tev taisnība.

Streindžs negribīgi piekrita, ka šobrid būtu labāk iet uz viesnīcu un lordu Velingtonu meklēt rīt.

Viņiem bija ieteikta kāda Kurpnieku ielas viesnīca, kas piederēja kornvo- lietim misteram Prido. Gandrīz visi mistera Prido viesnīcas iemītnieki bija britu virsnieki, kas nule bija atgriezušies Portugālē no Anglijas vai gaidija ku­ģus, kas aizvedīs viņus atvaļinājumā. Misters Prido vēlējās, lai, uzturēdamies viņa pajumtē, virsnieki justos gluži kā dzimtenē. Tas viņam izdevās tikai daļēji. Misters Prido varēja darīt, ko darīdams, taču allaž izrādījās, ka viņa viesiem ir uztiepusies Portugāle. Lai arī viesnīcas tapetes un mēbeles bija izrakstītas no Londonas, tās piecus gadus bija apspīdējusi Portugāles saule, un viss bija vis­notaļ portugāliski izbalojis. Lai arī misters Prido bija norādījis pavāram celt viesiem priekšā angļu ēdienkarti, pavārs bija portugālis un ēdienos vienmēr

1 "Svētā Serlo velte" bija gūstā kritis francūžu kuģis. Francijā tā nosaukums bija L? Temple Fouiirouyē. Par "Svētā Serlo velti", kā zināms, sauca vienu no četriem burvju me­žiem, kas ieskāva un sargāja karaļa Kraukļa galvaspilsētu Ņūkāslu.

bija negaidīti daudz piparu un eļļas. Pat viesu zābaki pēc tam, kad tos bija spod­rinājis viņa portugāļu zābaku tīrītājs, oda kaut kā portugāliski.

No rīta Streindžs piecēlās vēlu. Viņš ieturēja krietnas brokastis un pēc tam kādu stundu pastaigājās. Izrādījās, ka Lisabona ir pilsēta, kurā netrūkst arkā­dēm apgādātu laukumu, modernu, elegantu namu, statuju, teātru un tirgo­tavu. Gribot negribot nāca prātā, ka iespējams, karš nemaz nav tik briesmīga padarīšana.

Nākdams atpakaļ uz viesnīcu, viņš pie kāpnēm pamanīja četrus vai piecus britu virsniekus, kas aizrautīgi sarunājās savā starpā. Tieši tas, kas viņam vaja­dzīgs. Streindžs piegāja klāt, atvainojās par iztraucēšanu, pateica, kas viņš tāds ir, un apvaicājās, kur Lisabonā varētu atrast lordu Velingtonu.

Virsnieki pagriezās un skatījās uz viņu ar lielu izbrīnu, it kā jautājums būtu nevietā, kaut Streindžam nepavisam nebija skaidrs, kālabad.

Lorda Velingtona Lisabonā nav, — atbildēja viens no viņiem, kas bija tērpies huzāru zilajā mundierī un baltajās biksēs.

Ak tā? Kad viņš atgriezīsies? — Streindžs vaicāja.

Atgriezīsies? — virsnieks atkārtoja. — Ne jau nu tuvākajās nedēļās. Pēc vairākiem mēnešiem. Varbūt nekad.

Tad kur lai es viņu atrodu?

Dieva dēļ! — virsnieks atsaucās. — Viņš var būt visur.

Vai tad jums nav zināms, kur viņš atrodas? — Streindžs nerimās.

Virsnieks skatījās uz viņu diezgan bargi.

Lords Velingtons neuzturas vienā vietā, — tas atbildēja. — Lords Ve­lingtons dodas turp, kur viņš ir vajadzīgs. Un lords Velingtons, — viņš pieme­tināja, lai Streindžs beidzot saprastu,— ir vajadzīgs visur.

Cits virsnieks, koši sarkanā, ar sudraba tresēm bagātīgi apšūtā mundierī, bija mazlietiņ laipnāks:

Lords Velingtons ir Līnijās.

Līnijās? — Streindžs pārjautāja.

Jā.

Diemžēl pretēji tam, ko izpalīdzīgais virsnieks domāja, šis izskaidrojums ne­bija pilnīgi skaidrs un noderīgs. Taču Streindžs nojauta, ka sava prāta aprobežotību ir demonstrējis pietiekami ilgi. Vēlēšanās izvaicāt virsniekus bija izgaisusi bez miņas.

"Lords Velingtons ir Līnijās" izklausījās pagalam dīvaini, un, ja Streindžam vajadzētu uzdrošināties un minēt, ko šis izteiciens nozīmē, viņš droši vien apgalvotu, ka par atrašanos "līnijās" kādā žargonā dēvē dzēruma skurbuli.

Viņš iegāja viesnīcā un lika izsūtāmajam zēnam sameklēt Džeremiju Džonsu. Ja kādam britu armijas priekšā vajag iztaisīties par nejēgu un muļķi, tad labāk jau lai tas ir Džeremijs.

Ahā, klāt esi, — viņš noteica, kad Džeremijs bija ieradies. — Ej un sa­meklē kādu kareivi vai virsnieku un pajautā, kur lai atrod lordu Velingtonu.

Tiks izdarīts, ser. Bet varbūt jūs vēlaties pajautāt pats?

Nekādā ziņā. Man jābur.

Tā nu Džeremijs devās ārā un pēc ļoti neilga brīža atgriezās.

Vai uzzināji? — jautāja Streindžs.

Jā, ser! — moži atsaucās Džeremijs. — Tas nemaz netiek turēts noslē­pumā. Lords Velingtons ir Līnijās.

Jā, bet ko tas nozīmē?

Vai, piedodiet, ser! Tas džentlmenis man to pateica tik dabiski, it kā tā būtu pavisam parasta lieta. Es nodomāju, ka jūs zināsit.

Nē, es nezinu. Varbūt ir vērts pajautāt Prido.

Misters Prido labprāt izlīdzēja. Nekas nevarot būt vēl vienkāršāks. Miste­ram Streindžam jābrauc uz armijas štābu. Viņa gaišība noteikti būšot tur. Neesot tālu — varbūt pusdienas braucienā no pilsētas. Vai drusciņ tālāk. — Kā no Taibernas līdz Godelmingai, ser, ja jūs iztēlojaties, kā tas ir.

Hm, vai jūs nebūtu tik laipns un neparādītu man kartē…

Dievs ar jums, ser! — misters Prido bija vareni uzjautrināts. — Jūs pats nemūžam neatradīsit. Es atradīšu kādu, kas jūs aizvedīs.

Mistera Prido atradums bija intendanta palīgs, kam bija darīšanas Torris- vedrašā — armijas štābs bija četras vai piecas jūdzes pirms šīs pilsētiņas. Intendanta palīgs paziņoja, ka ar lielāko prieku jāšot kopā ar Streindžu un parādīšot viņam ceļu.

"Beidzot," nodomāja Streindžs, "kaut kas sāk notikt."

Sākumā ceļš veda pa jauku ainavu — laukiem un vīndārziem, kuros šur un tur bija izkaisītas glītas, baltas zemnieku mājiņas un akmens vējdzirnavas ar brūnām audekla burām. Pa ceļu gan vienā, gan otrā virzienā nemitīgi virzījās daudz portugāļu kareivju, viņu vidū gadījās arī pa kādam britu virsniekam, un to košie, purpursārtie vai zilie mundieri izskatījās — vismaz Streindža patrio­tiskajām acīm — daudz vīrišķīgāki un kareiviskāki. Kad ceļā bija pavadītas trīs stundas, viņi ieraudzīja kalnu grēdu, kas līdzenumā slējās kā mūris.

Iejājot šaurā ielejā starp diviem visaugstākajiem kalniem, intendanta palīgs sacīja:

Šeit sākas Līnijas. Redzat to fortu augšā, pie pārejas? — viņš rādīja pa labi. Izskatījās, ka "forts" savas dzīves rītā bijis vējdzirnavas, taču pēdējā laikā ticis pie visdažādākajiem uzlabojumiem skanstu, dzeguju un ambrazūru vei­dolā. — Un otru fortu, pārejas pretējā pusē? — intendanta palīgs turpināja. Viņš norādīja pa kreisi. — Un tālāk, nākamajā klinšu atsegumā, vēl vienu mazu fortiņu? Aiz viņa —jūs neredzat, jo šodien ir apmācies un mākoņains — ir vēl viens. Un tā joprojām, un tā joprojām. Vesela rinda fortu no Težu līdz jūrai! Bet tas nemaz nav viss! Tālāk uz ziemeļiem ir vēl divas līnijas. Kopā — trīs līnijas!

Tas nenoliedzami ir iespaidīgi. Un vai tās ierīkoja portugāļi?

Nē, ser. Tās ierīkoja lords Velingtons. Te francūži netiks cauri. Kur nu, ser! Ne vabulis netiks cauri, ja nu vienīgi šim vabulim būs līdzi papīrs ar lorda Velingtona parakstu! Lūk, kāpēc francūžu armija sēž Santarimā un uz priekšu netiek, bet mēs ar jums Lisabonā vienā mierā guļam savās gultiņās!

Pavisam drīz viņi nogriezās no ceļa un pa stāvu un līkumainu taku devās kalnup uz. mazītiņu ciemu, ko sauca Perunegru. Streindžu ļoti pārsteidza tas, cik ļoti atšķīrās viņa iedomātais karš no tā kara, kas bija patiesībā. Viņš bija iztēlojies, ka lords Velingtons sēdēs kādā lepnā Lisabonas savrupnamā un ko­mandēs no turienes, taču atrada viņu ciemā, kas bija tik mazs, ka Anglijā to vispār nesauktu par ciemu.

Armijas štābs izrādījās pilnīgi neievērojams nams vienkāršā bruģētā pa­galmā. Streindžam pavēstīja, ka lords Velingtons izbraucis inspicēt Līnijas. Nevienam nebija iebildumu pret to, ka Streindžs pagaidīs — galvenais, lai viņš nemaisās pa kājām.

Tomēr jau no tā brīža, kad Streindžs spēra soli pār šī nama slieksni, uz viņu savas tiesības pieteica tas bezgala nepatīkamais Dabas likums, saskaņā ar kuru cilvēks, kas nonācis nepazīstamā vietā, var nostāties jebkur — viņš allaž būs pa kājām. Apsēsties Streindžs nevarēja, jo istabā, kurā viņš bija ielaists, nebija krēslu — droši vien tāpēc, lai francūži, ja viņiem kaut kā izdotos ielavīties šai namā, nevarētu aiz tiem noslēpties,— tādēļ viņš ieņēma vietu pie loga. Taču ienāca divi virsnieki, un viens no viņiem vēlējās parādīt kādu militāri svarīgu Portugāles ainavas īpatnību, tādēļ viņiem vajadzēja skatīties pa logu. Abi bargi palūkojās uz Streindžu, un tas pārcēlās citur un apstājās pie arkas, ko līdz pu­sei slēpa aizkars.

No vārtailas tikmēr neatlaidīgi sauca, lai kāds vārdā Vainspils atnesot šau­jampulvera muciņas, un darot to veicīgi. Istabā ienāca ļoti sīka auguma kareivis ar nelielu kūkumu. Viņam uz sejas bija koši violeta dzimumzīme un mundie­ris, liekas, bija salasīts kopā pa visiem britu armijas pulkiem. Viņš tad laikam arī bija Vainspils. Vainspils bija nelaimīgs. Viņš nespēja atrast šaujampulveri. Viņš dzenāja to rokā pa bufetēm, meklēja patrepēs un uz balkoniem. — Tūlīt! — viņš vienā laidā sauca pretim, līdz pēdīgi viņam ienāca prātā paskatīties aiz Streindža, viņpus aizkara un arkā. Tai pašā brīdī viņš kliedza, ka jau ir atradis pulvermucas un būtu pamanījis tās daudz agrāk, ja tikai Kāds — un te viņš uzmeta Streindžam ļoti melnu skatienu — nestāvētu priekšā.

Stundas ritēja lēni. Streindžs bija atgriezies savās pozīcijās pie loga un gan­drīz aizsnaudies, kad piepeši pēc zināmas kņadas un jukām noskārta, ka namā ieradies kāds Svarīgs Cilvēks. Acumirkli vēlāk istabā strauji iesoļoja trīs vīri, un pēdīgi Streindžs nonāca lorda Velingtona priekšā.

Kā lai es aprakstu lordu Velingtonu? Vai tad kaut kas tāds ir nepieciešams un vispār iespējams? Viņa seja ir visur, kur vien krīt skatiens, — tā lūkojas preti no lētas gravīras iebraucamajā vietā pie sienas, tā, daudz smalkākā vei­dolā, izskaistināta ar karogiem un bungām, sagaida balles nama kāpņu augš­galā. Mūsdienās neviena ar caurmēra romantiskām jūtām apveltīta jauna dāma nekļūs septiņpadsmit gadu veca, nenopirkusi vismaz vienu lorda Velingtona portretu. Viņa domās par garu ērgļa degunu, kas ir daudz pievilcīgāks par īsu un strupu ožamo, un par sava mūža lielāko nelaimi uzskatīs to, ka varo­nis jau ir precējies. Mierinājumam viņa ir stingri apņēmusies savu pirm­dzimto dēlu nokristīt par Arturu. Un savā uzticībā jaunā dāma nav vientuļa. Viņas mazie brāļi un māsas nav ne kripatiņu mazāk kvēli dievinātāji. Glītāko alvas zaldātiņu jebkurā Anglijas bērnistabā vienmēr sauc Velingtons un tam piedzīvojumu tiek vairāk nekā visai pārējai rotaļlietu lādei, kopā ņemtai. Katrs skolnieks vismaz reizi nedēļā tēlo Velingtonu un tāpat dara viņa māše- les. Velingtons iemieso visus angļu tikumus. Viņš ir angliskums, izkāpināts līdz pilnībai. Ja francūžiem Napoleons ir kuņģos (un tā acīm redzami ir), tad mums Velingtons ir sirdī. [47] [1] Bez šaubām, var iebilst, ka Velingtons vispār bija īrs, taču patriotiska anglietes spalva nenolaidīsies tik zemu, lai atspēkotu šādu matu skaldīšanu.

Šobrīd lords Velingtons ar kaut ko nebija apmierināts.

Manuprāt, manas pavēles bija gluži skaidras! — viņš sacīja abiem pā­rējiem virsniekiem. — Portugāļiem vajadzēja iznīcināt visus graudu krāju­mus, ko viņi nespēj aizvest prom, lai tie nenonāktu francūžu nagos. Bet ko es tikko pusi dienas darīju? Skatījos, kā francūžu kareivji pie Kartašu lien iekšā alās un nāk ārā ar maisiem.

Portugāļu zemniekiem bija ļoti grūti iznīcināt graudus. Viņi baidās no bada, — viens no virsniekiem paskaidroja.

Otrs uzmundrinoši ieminējās, ka varbūt francūžu atrastajos maisos bija nevis graudi, bet kaut kas nevērtīgs, nu, teiksim, zelts vai sudrabs?

Lords Velingtons pievērsa viņam saltu skatienu.

Francūžu zaldāti stiepa maisus uz vējdzirnavām. Spārni griezās visu acu priekšā! Varbūt jūs domājat, ka viņi tur mala zeltu? Esiet tik laipns, Dīljel, un vērsieties pie portugāļu valdības ar iebildumiem! —Viņa skatiens, kas nikni šaudījās apkārt, atdūrās pret Streindžu. — Kas tas tāds? — viņš noprasīja.

Par Dīljelu nodēvētais virsnieks kaut ko klusiņām pateica viņa gaišībai ausī.

Ak tā! — lords Velingtons noteica un tad uzrunāja Streindžu. — Jūs esat tas burvis. — Šai piezīmei bija tikko manāma jautājuma pieskaņa.

Jā, — atbildēja Streindžs.

Misters Norels?

Ak, nē. Misters Norels palika Anglijā. Es esmu misters Streindžs.

Lordam Velingtonam tas neko neizteica.

Otrs burvis, — Streindžs paskaidroja.

Ahā, — noteica lords Velingtons.

Virsnieks uzvārdā Dīljels skatījās uz Streindžu ar neizpratni, it kā domātu, ka pēc tam, kad lords Velingtons pateicis Streindžam, kas viņš tāds ir, nepavi­sam nav pieklājīgi par varītēm vēlēties būt kādam citam.

labi, mister Streindž, — lords Velingtons sacīja. — Baidos, ka jūs šurp brau­cis esat velti. Man jums atklāti jāsaka—ja es būtu spējis nepieļaut, ka jūs dodaties šurp, tad būtu to darījis. Ja nu reiz jūs tomēr esat ieradies, izmantošu izdevību un jums paskaidrošu, kāda sodība jūs un otrs džentlmenis esat bijis armijai.

Sodība? — Streindžs pārjautāja.

Sodība, — lords Velingtons atkārtoja. — Saskatījušies tās burvju ainas, ko jūs viņiem rādījāt, ministri ieņēma galvā, ka saprot, kāds ir stāvoklis Por­tugālē. Viņi sūtīja man milzum daudz norādījumu un iejaucās daudz vairāk nekā agrāk. Tikai man ir zināms, kas jādara Portugālē, mister Streindž, jo tikai es pazīstu visus apstākļus. Es negribu teikt, ka jūs un tas otrs džentlmenis neesat izdarījuši neko labu citur — flote, šķiet, ir apmierināta — no tā es neko nesa­protu, — bet to gan es teikšu, ka man te Portugālē burvis nav vajadzīgs.

Bet, milord, šeit, Portugālē, maģija netiks izmantota nepiemēroti, tāpēc ka es būšu jūsu rīcībā un rīkošos pēc jūsu norādījumiem.

Lords Velingtons uzmeta Streindžam asu skatienu.

Man visvairāk vajag vīrus. Vai jūs varat uztaisīt man vairāk kareivju?

Kareivju? Hm, atkarībā no tā, par kādiem kareivjiem jūsu gaišība runā. Interesants jautājums… — Sev par lielu nepatiku Streindžs atklāja, ka izsakās mats matā kā misters Norels.

Varat vai nevarat? — viņa gaišība noprasīja.

Nevaru.

Vai jūs varat likt lodēm skriet ātrāk un trāpīt francūžiem? Tās jau lido ļoti ātri. Varbūt jūs spējat apgriezt otrādi zemi un likt akmeņiem nostāties tā, lai man būtu rcdutes, lunetes un citas fortifikācijas?

Nē, milord. Bet, milord…

Štāba kapelānu sauc misters Briskols. Galveno mediķi sauc doktors Mak- graigors. Ja jūs nolemsiet palikt Portugālē, es ieteiktu jums iepazīties ar šiem džentlmeņiem. Varbūt viņiem jūs būsit noderīgs. Man ne. — Lords Velingtons uzgrieza Streindžam muguru un nekavējoties uzsauca kādam Torntonam likt galdā vakariņas. Šādi viņš lika noprast, ka saruna beigusies.

Streindžs bija pieradis pie valdības ministru godbijīgās izturēšanās. Viņš bija pieradis, ka ar viņu kā ar līdzīgu runā daža laba no Anglijas visaugstāk stāvo­šajām personām. Atklāt, ka piepeši esi pieskaitīts armijas kapelāniem un me­diķiem — nenozīmīgiem statistiem —, bija gaužām nepatīkami.

Nakti viņš pārlaida — ļoti neomulīgi — Perunegru vienīgajā iebraucamajā sētā un līdz ar gaismiņu devās atpakaļ uz Lisabonu. Atgriezies Kurpnieku ielas viesnīcā, viņš sēdās pie galda un uzrakstīja Arabellai garu vēstuli, visos sīku­mos izklāstīdams, cik nepieļaujami pret viņu izturējušies. Pēc tam, juzdamies mazliet labāk, viņš nolēma, ka sūdzēties nav vīrišķīgi, un vēstuli saplēsa.

Tad viņš sarakstīja uz papīra lapas visas burvestības, ko viņi ar Norelu bija likuši lietā pēc Admiralitātes pasūtinājuma, un sāka lauzīt galvu par to, kas vislabāk noderētu lordam Velingtonam. Pēc ilgām un pamatīgām pārdomām Streindžs nosprieda, ka franču armijas nelāgo stāvokli vislabāk būtu pasliktināt vēl vairāk, uzsūtot tai pērkona negaisus un aumaļu lietus. Viņš nolēma nekavē­joties aizrakstīt viņa gaišībai vēstuli, piedāvājot šādu burvestību. Izlēmīgums allaž uzmundrina, un Streindža gars tūlīt kļuva pacilātāks — mjā, līdz tam brīdim, kad viņš nejauši paskatījās pa logu. Debesis bija melnas, lietus gāza kā ar spaiņiem un pūta negants vējš. Pēc visa spriežot, kuru katru brīdi varēja sākties negaiss. Streindžs devās meklēt misteru Prido. Viesnīcnieks apstipri­nāja — jā, lietus neesot mitējies jau nedēļām ilgi — portugālis ieskatīja, ka tik drīz tas vēl nerimšoties — un, jā, francūži tiešām esot ļoti nelaimīgi.

Streindžs brīdi pārdomāja šos vārdus. Bija liels kārdinājums aizsūtīt lordam Velingtonam vēstulīti, piedāvājoties izbeigt lietavas, vadoties pēc pieņēmuma, ka arī britu kareivjiem tas, jādomā, nemaz nepatīk, — taču galu galā viņš nosprieda, ka laika apstākļu maģijas lietas ir pārāk sarežģītas un būtu prātīgāk pie tām ķerties, kad viņš labāk izpratīs karu un lordu Velingtonu. Pagaidām par labāko būtu atzīs­tama doma nogāzt pār francūžu kareivju galvām krietnu gūzmu varžu. Tas būtu visaugstākajā mērā bībeliski, un kas, domāja Streindžs, varētu būt vēl cienījamāks?

No rīta viņš drūmi sēdēja savā viesnīcas istabā, izlikdamies, ka lasa vienu no Norela grāmatām, taču patiesībā skatījās, kā ārā līst. Pēkšņi pie durvīm klau­vēja. Nācējs bija kāds skotu virsnieks huzāru mundierī. Viņš jautājoši palūko­jās uz Streindžu un vaicāja:

Mister Norel?

Nē… Ai, vai nav vienalga! Kā varu būt noderīgs?

Man jums jānodod ziņa no štāba, mister Norel. — Jaunais virsnieks pa­sniedza Streindžam papīra lapiņu.

Tā bija viņa paša vēstule Velingtonam. Tai pāri kāds ar resnu, zilu zīmuli bija uzšņāpis vienu vienīgu vārdu: "Noraidīts."

Kā rokraksts tas ir? — Streindžs jautāja.

Lorda Velingtona, mister Norel.

Ak tā.

Nākamajā dienā Streindžs aizrakstīja Velingtonam vēl vienu vēstulīti, pie­dāvādamies sacelt Težu ūdeņus stāvus un apslīcināt francūžus. Uz to Veling­tons vismaz atbildēja ar diezgan garu raksta galu, norādīdams, ka šimbrīžam visa britu armija un liela daļa Portugāles armijas atrodas starp Težu un fran­cūžiem un attiecīgi mistera Streindža priekšlikums nekādā ziņā neesot uzska­tāms par piemērotu.

Streindžs negrasījās atzīt savu sakāvi. Viņš turpināja ik dienas sūtīt Veling­tonam priekšlikumus. Visi tika noraidīti.

Kādu sevišķi drūmu februāra beigu dienu, pa mistera Prido viesnīcas gaiteni iedams ieturēt vientuļas vakariņas, viņš gandrīz saskrējās ar jaunu sārtvaidzi angļu drānās. Jauneklis atvainojās un apvaicājās, vai viņš nezinot, kur būtu at­rodams misters Streindžs.

Es esmu Streindžs. Un jūs?

Mani sauc Briskols. Esmu štāba kapelāns.

Misters Briskols. Jā. Kā tad.

Lords Velingtons lika man jūs uzmeklēt, — misters Briskols paskaid­roja. — Viņš ieminējās, ka jūs ar maģiskiem paņēmieniem varētu man palī­dzēt. — Misters Briskols pasmaidīja. — Man gan liekas — patiesībā viņš cer, ka man varētu izdoties jūs pārliecināt neapbērt viņu ar vēstulēm.

Ak tā, — noteica Streindžs. — Nē, es nerimšos, iekams viņš neuzdos man darbu.

Misters Briskols pasmējās.

Labi, tā arī viņam pateikšu.

Paldies. Bet varbūt es varu kaut ko darīt jūsu labā? Man gan līdz šim nav gadījies burt Baznīcas uzdevumā. Runāšu ar jums atklāti, mister Briskol. Ekleziastisko maģiju es pārzinu ļoti virspusēji, taču priecāšos, ja vismaz kādam būšu noderīgs.

Hmm. Atbildēšu jums ar tādu pašu atklātību, mister Streindž. Mani pienākumi patiesībā ir ļoti vienkārši. Es apmeklēju slimos un ievainotos. No­turu kareivjiem dievkalpojumus un mēģinu nodrošināt pienācīgu apbedīšanu nabaga kritušajiem. Neredzu, kā jūs varētu man palīdzēt.

Neviens cits arī neredz, — Streindžs nopūtās. — Bet nāciet, pavakari­ņosim kopā! Vismaz nevajadzēs ēst vienam pašam.

Šis priekšlikums ātri tika pieņemts, un abi apsēdās viesnīcas ēdamistabā. Streindžs atklāja, ka misters Briskols ir patīkams galdabiedrs, kas labprāt ga­tavs pastāstīt visu, kas viņam zināms par lordu Velingtonu un armiju.

Lielākoties kareivji nav nekādi ticīgie, — viņš sacīja, — taču neko citu es arī negaidīju, turklāt man ļoti nācis par labu tas apstāklis, ka visi iepriekšējie kapelāni gandrīz uzreiz pēc ierašanās devās atvaļinājumā. Es esmu pirmais, kas te ir palicis, — un vīri man par to ir pateicīgi. Viņi ļoti labi ieredz tos, kas ir gatavs dalīt ar viņiem armijas dzīves grūtības.

Streindžs atteica, ka viņš par to nešaubās.

Un jūs, mister Streindž? Kā jums veicas?

Man? Man vispār neveicas. Es nevienam neesmu vajadzīgs. Uzrunājot — tajās retajās reizēs, kad ar mani vispār kāds runā, — mani dēvē te par misteru Streindžu, te par misteru Norelu, visiem tas ir gluži vienalga. Liekas, nevienam nav ienācis prātā, ka tie varētu būt divi dažādi cilvēki.

Briskols smējās.

Un lords Velingtons nekavējoties noraida visus manus priekšlikumus palīdzēt.

Kāpēc? Ko jūs viņam esat piedāvājis?

Streindžs pastāstīja par savu pirmo ierosinājumu likt pār francūžiem nolīt varžu lietum.

Mjā, vispār es nebūt nebrīnos, ka šo priekšlikumu viņš noraidīja! — Bris­kols nevērīgi attrauca. — Francūži taču vardes cep un ēd! Lordam Velingto­nam ir nepieciešams, lai viņi ciestu badu. Tikpat labi jūs būtu varējis ierosināt nogāzt pār viņiem cepļus cāļus vai gaļas pīrāgus!

Tā nav mana vaina! — mazliet aizskarts, iebilda Streindžs. — Es ar lie­lāko prieku ņemtu vērā lorda Velingtona plānus, taču man nav ne jausmas, kādi tie ir. Londonā Admiralitāte mums stāstīja par saviem nodomiem, un mēs tiem pielāgojām burvestības.

Jā, es saprotu, — teica Briskols. — Atvainojiet, mister Streindž, — iespējams, es kaut ko neesmu sapratis, — bet, manuprāt, jūs šeit esat daudz izdevīgākā stāvoklī. Londonā jums vajadzēja paļauties uz Admiralitātes ieska­tiem par to, kas tobrīd varētu notikt simtiem jūdžu attālumā, — un es uzdrošināšos sacīt, ka Admiralitāte visai bieži alojās. Šeit jūs varat visu redzēt pats savām acīm. Man pašam gāja ļoti līdzīgi. Kad es ierados, arī man neviens nepievērsa uzmanību. Es klīdu no pulka uz pulku. Nevienam nebiju va­jadzīgs.

Toties tagad jūs piederat pie Velingtona štāba. Kā jums tas izdevās?

Bija vajadzīgs laiks, taču vispēdīgi man izdevās viņa gaišībai pierādīt, ka esmu noderīgs, — un es nešaubos, ka arī jūs to spēsit.

Streindžs nopūtās.

Es cenšos. Bet izskatās, ka es spēju pierādīt tikai savu nevajadzīgumu. Reizi pēc reizes!

Nieki! Pēc manām domām, jūs esat pieļāvis tikai vienu īstu kļūdu, proti, jūs uzturaties šeit, Lisabonā. Ja vēlaties dzirdēt manu padomu — iespējami ātrāk brauciet projām! Dodieties kalnos un pavadiet naktis kopā ar kareivjiem un virsniekiem! Citādi jūs viņus nesapratīsiet. Runājiet ar viņiem! Nīkstiet kopā ar viņiem pamestajos ciemos viņpus Līnijām. Drīz viņi par to jūs iemīļos. Viņi ir paši labākie biedri pasaulē.

Tiešām? Lisabonā runāja, ka Velingtons viņus nosaucis par šīs zemes pabirām.

Briskols gardi nosmēja, it kā būt nosauktiem par šīs zemes pabirām būtu vērā neņemams netaktiskums, būtībā daļa no armijas valdzinājuma. Dīvaini, ka tā ieskata baznīckungs, nodomāja Streindžs.

Tad kas viņi ir?

Gan viens, gan otrs, mister Streindž. Gan viens, gan otrs. Nu, ko jūs teik­sit? Brauksiet?

Streindžs sarauca pieri.

Nezinu. Saprotiet, es nebaidos no grūtībām un ērtību trūkuma. Man liekas, to es varētu izturēt gluži tāpat kā lielākā daļa kareivju. Bet es tur nevienu nepazīstu. Kopš pašas atbraukšanas esmu visiem bijis tikai traucēklis, un bez draugiem doties uz…

Ē! Pret to ir vienkāršas zāles! Šeit nav ne Londona, ne Bāta, ieteikuma vēstules nav vajadzīgas. Paņemiet līdzi kasti brendija — un pāris kastes šam­panieša, ja jūsu kalps spēj to pastiept. Ja jums netrūks brendija un šampanieša, virsnieku vidū jums drīz būs ļoti daudz paziņu.

Vai tā var būt? Tiešām tik vienkārši?

Ak, bet protams! Sarkanvīnu gan nepūlieties ņemt līdzi. Tā viņiem ir atliku likām.

Pēc dažām dienām Streindžs un Džeremijs Džonss atstāja Lisabonu un de­vās uz novadu, kas atradās viņpus Līnijām. Pamanījuši savās rindās burvi, britu virsnieki un kareivji bija mazliet izbrīnīti. Viņi rakstīja draugiem dzimtenē vēstules, raksturodami Streindžu dažnedažādiem neglaimojošiem vārdiem un izteikdami neizpratni par to, kas viņam meklējams armijā. Taču Streindžs sekoja mistera Briskola padomam. Katru sastapto virsnieku viņš uzaicināja pēc vakariņām iegriezties uz glāzi šampanieša. Drīz vien ekscentriskais amats viņam lika piedots. Galvenais bija tas, ka Streindža teltī allaž varēja atrast jaut­rus zēnus un puslīdz pieklājīgu dzeramo.

Streindžs pasāka smēķēt. Agrāk viņam šī nodarbe negāja pie sirds, taču viņš atklāja, ka pilns tabakmaks milzīgi palīdz uzsākt sarunas ar kareivjiem.

Tā bija savāda dzīve un savāda ainava. Visus ciemus, kas atradās viņpus Lī­nijām, iedzīvotāji pēc lorda Velingtona pavēles bija pametuši un labības lauki bija nodedzināti. Abu armiju kareivji apstaigāja tukšos ciemus un aiznesa sev līdzi visu, kas šķita noderīgs. Britu pusē nebija nekas neparasts ieraudzīt pa­kalnē vai mežnorā izvietotus dīvānus, skapjus, gultas, krēslus un galdus. Lāgiem gadījās uziet veselas guļamistabas vai salonus līdz ar skūšanas piederumiem, grāmatām un lampām, taču bez visādiem aizšķēršiem sienu un griestu veidolā.

Jā, britu armija tiešām bija spiesta ciest neērtības, ko radīja vējš un lietus, tomēr franču armija bija daudz, daudz ļaunākā stāvoklī. Kareivju mundieri bija noskranduši, un viņiem nebija, ko likt mutē. Uz lorda Velingtona Līnijām viņi skatījās jau kopš pērnā oktobra. Viņi nespēja uzbrukt britu armijai — tai bija trīs neieņemamu fortu virknes, aiz kurām jebkurā brīdī patverties. Savukārt lords Velingtons nebūt negrasījās francūžiem uzbrukt. Kāpēc lai viņš to darītu, ja bads un slimības kāva viņa ienaidniekus ātrāk, nekā viņš pats to spētu? Piek­tajā martā francūži novāca nometni un pagriezās uz ziemeļiem. Kad bija pagā­jušas tikai nieka pāris stundas, lords Velingtons un britu armija uzsāka vajāšanu. Džonatans Streindžs devās līdzi.

Kādu ļoti lietainu rītu apmēram mēneša vidū Streindžs jāja pa ceļa malu. Pa ceļu soļoja Deviņdesmit piektais strēlnieku pulks. Priekšā viņš saviedēja dažus mīļus draugus. Paskubinājis zirgu uzņemt riksi, viņš drīz vien tos panāca.

— Labrīt, Ned! — viņš sveicināja kareivi, kuru viņam bija pamats uzskatīt par prātīgu, domājošu cilvēku.

Labrīt, ser! — Neds moži atsaucās.

Ned?

Jā, ser?

Kāda ir tava vissirsnīgākā vēlēšanās? Es zinu, ka tas ir dīvains jautājums, Ned, un tev vajadzēs man piedot, ka tev to uzdodu. Bet man tiešām jāzina.

Neds nesteidzās ar atbildi. Viņš ievilka elpu, sarauca uzacis un lika nomanīt vēl citas dziļu pārdomu pazīmes. Tikām viņa biedri izpalīdzīgi pavēstīja Strein­džam savas sirsnīgākās vēlmes, nosaukdami tādas lietas kā burvju zelta podi, kas nekad nav tukši, un pilis, kas iegrebtas vienā vienīgā dimantā. Kāds velsie­tis vairākas reizes sērīgi noskundēja: — Kausētu sieru! Kausētu sieru! — un pārējiem bija gardu gardie smiekli: velsieši ir lieli jokupēteri.

Tad arī Neds bija ticis skaidrībā ar savām domām.

Jauni zābaki, — viņš sacīja.

Tiešām? — Streindžs brīnījās.

Jā, ser, — Neds atbildēja. — Jauni zābaki. Pie visa vainīgi šie sasodītie portugāļu ceļi. — Viņš pastiepa roku pret šo akmeņu un bedru postažu, ko por­tugāļiem labpatika dēvēt par ceļu. — Tie saplēš zābakus driskatās, un vakarā no iešanas pa tādiem sāp visi kauliņi. Ja man būtu jauni zābaki, tad tak es pēc pārgājiena būtu mundrs un žirgts! Vai, kā es tad cīnītos ar francūžiem! Vai, kā sadotu sutu!

Tavs kaujas gars dara tev lielu godu, Ned, — sacīja Streindžs. — Paldies. Tā bija ļoti laba atbilde. — Un viņš aizjāja uz priekšu, bet vīri viņam pakaļ klaigāja: — Un kad Neds dabūs savus zābakus? — un: — Kur tad Neda zābaki?

Tovakar lorda Velingtona štābs tika ierīkots kādā reiz lepnā savrupnamā Lozau ciemā. Nams bija piederējis turīgam un patriotiskam portugāļu augst­manim Žozē Eštorilam, taču gan viņu, gan viņa dēlus francūži bija nospī- dzinājuši un nonāvējuši. Viņa sieva bija mirusi no drudža, un par viņa meitu skumjo likteni dzirdēja dažādus stāstus. Mēnešiem ilgi šis nams bija ļoti melanholiska vieta, bet tagad bija ieradies Velingtona štābs, kas to pieskandēja ar skaļiem jokiem un strīdiņiem, un drūmās istabas, sarkanajos un zilajos mun­dieros tērptajiem virsniekiem staigājot iekšā un ārā, izskatījās gandrīz jautras.

Stunda pirms vakariņām bija pati spraigākā visā dienā, lielā zāle bija pilna ar virsniekiem, kas ieradās ar ziņojumiem vai saņēma pavēles, vai tikai vāca tenkas. Istabas vienā galā ļoti cienīgas, grezni rotātas un apdrupušas akmens kāpnes veda uz senām divviru durvīm. Aiz šīm durvīm, kā runāja virsnieki, lords Velingtons liec muguru, gudrodams jaunus plānus, kā sakaut francūžus, un bija saistoši noskatīties, kā ikkatrs, kas ienāca zālē, visādā ziņā pamet god­bijīgu skatienu uz veco kāpņu augšu. Liela galda galos bija nosēdušies divi no Velingtona štāba vecākajiem virsniekiem — ģenerālintendants pulkvedis Džordžs Murijs un ģenerāladjutants ģenerālis Čārlzs Stjuarts; abi čakli gata­voja armijas dispozīciju nākamajai dienai. Un šeit es ieturēšu pauzi tādēļ vien, lai norādītu: ja, izlasot vārdus "pulkvedis" un "ģenerālis", jūs iztēlojaties pie galda sēžam divus vecus vīrus, jūs rūgti maldāties. Pirms astoņpadsmit gadiem, ka­ram ar francūžiem sākoties, britu armiju tiešām komandēja daži ļoti cienījami sirmgalvji, no kuriem daudzi bija kļuvuši par karavadoņiem, ne reizi mūžā neieraugot kaujaslauku. Taču gadi nebija stāvējuši uz vietas, visi vecie ģenerāļi bija pensionējušies vai miruši, un viņu vietā bija stājušies jaunāki, sparīgāki virsnieki. Pašam Velingtonam nebija necik vairāk par četrdesmit, un liela daļa viņa štāba virsnieku bija vēl jaunāki. Zoz.ē Eštorila nama lielā zāle bija pilna ar jaunekļiem, un tic visi bija braši dejotāji, visi — braši karavīri, visi bezgala uz­ticīgi lordam Velingtonam.

Šis marta vakars, lai gan lija, bija silts, — Anglijā tik silti mēdz būt maijā. Pēc Žozē Eštorila nāves viņa dārzs bija aizaudzis, un īpaši daudz tajā bija saradies ceriņu, kas spiedās gar nama sienām. Ceriņi bija vienos ziedos, un nama logi un slēģi bija vaļā, ļaujot iekšā plūst mitrajam, smaržainajam gaisam. Pēkšņi pulkvedis Murijs un ģenerālis Stjuarts salēcās — pār viņiem pašiem un viņu svarīgajiem papīriem nolija krietns ūdens šļāciens. Pikti pacēluši galvu, abi ieraudzīja Streindžu, kurš uz lieveņa bezrūpīgi nopurināja savu lietussargu.

Pēc brīža viņš ienāca zālē un novēlēja labvakaru virsniekiem, no kuriem dau­dzus pazina. Piegājis pie galda, viņš vaicāja, vai būtu iespējams sastapt lordu Velingtonu. Ģenerālis Stjuarts, lepns skaistulis, par atbildi vienīgi sparīgi pa­kratīja galvu. Pulkvedis Murijs, laipnāka un pieklājīgāka dvēsele, teica, ka tas diezin vai būšot iespējams.

Streindžs palūkojās uz cienīgajām kāpnēm un lielajām, kokgriezumiem ro­tātajām durvīm, aiz kurām strādāja viņa gaišība. (Interesanti, ka ikviens ienācējs uzreiz nojauta, kur Velingtons meklējams. Tāds spēks ir dižu personību izsta­rotajam valdzinājumam!) Streindžs neizrādīja ne mazāko vēlēšanos doties prom. Pulkvedis Murijs nodomāja, ka burvis droši vien jūtas vientuļš.

Pie galda pienāca stalts vīrs ar biezām, melnām uzacīm un pieskanīgi mel­nām garām ūsām. Viņš bija ģērbies vieglo dragūnu tumšzilajā mundierī ar zelta tresēm.

Kur jūs likāt francūžu gūstekņus? — tas noprasīja pulkvedim Murijam.

Zvanu tornī, — pulkvedis Murijs atbildēja.

Ā, labi, — pienākušajam nebija iebildumu. — Es jautāju tikai tāpēc, ka vakarnakt pulkvedis Pērsijs ieslēdza trīs francūžus šķūnītī, domādams, ka tur viņi nekādu postu nenodarīs. Bet izrādījās, ka pirms tam daži puiši no Piec­desmit otrā pulka bija noglabājuši tur vistas, un francūži pa nakti vistas apēda. Pulkvedis Pērsijs teica, ka šorīt dažs labs no viņa zēniem esot skatījies uz fran­cūžiem ar ļoti savādu ģīmi, it kā prātotu, cik lielā mērā francūži tagad varētu garšot pēc vistām un vai nebūtu vērts kādu izcepināt, lai to izdibinātu.

Ak tā! — atsaucās pulkvedis Murijs. — Varat neraizēties, šonakt nekas tāds nevar atgadīties. Bez francūžiem tai zvanu tornī vienīgā dzīvā radība ir žurkas, un es domāju, ja kāds tur kādu apēdīs, tad tie būs žurkuļi, kas notiesās francūžus.

Pulkvedis Murijs, ģenerālis Stjuarts un dragūns ar melnajām ūsām sāka smieties, taču piepeši viņus iztraucēja burvis:

Starp Espinjalu un Lcr/au ir šausmīgi slikts ceļš. — (Šis bija tas ceļš, pa kuru dienā bija gājusi lielākā daļa britu armijas.)

Pulkvedis Murijs piekrita, ka ceļš tiešām ir ļoti slikts.

Es nevaru ne saskaitīt, cik reižu mans zirgs šodien klupa bedrēs un paslīdēja dubļos. Es jau biju pārliecināts, ka tas paliks klibs. Taču Šis ceļš nemaz nebija sliktāks par citiem, ko esmu redzējis, šeit uzturēdamies, un rīt, kā es sapratu, daži no mums dosies uz tādu apvidu, kur ceļu nav vispār.

Jā, — atbildēja pulkvedis Murijs, stipri ilgodamies, kaut burvis dotos prom.

Būs jāiet pāri uzplūdušām upēm, pa akmeņainiem līdzenumiem un meža biezokņiem, ja es pareizi noprotu, — Streindžs nerimās. — Tas mums visiem sagādās lielas grūtības. Uzdrošināšos sacīt, ka mēs pieveiksim gaužām nelielu attālumu. Uzdrošināšos sacīt, ka mēs vispār netiksim uz priekšu.

Tādas ir ēnas puses, karojot tik atpalikušā, nomaļā valstī kā Portugāle, — sacīja pulkvedis Murijs.

Ģenerālis Stjuarts neteica neko, taču dusmīgais skatiens pavisam skaidri vēstīja, ko viņš domā — ka varbūt misters Streindžs tiktu uz priekšu daudz labāk, ar visu savu zirgu pieveikdams attālumu, kas viņu šķir no Londonas.

Pārvietot četrdesmit piecus tūkstošus kareivju ar visiem zirgiem, vezu­miem un ieročiem pa tik šausmīgu apvidu! Anglijā neviens neticētu, ka tas ir iespējams! — Streindžs pasmējās. — Žēl, ka viņa gaišība nevar atlicināt pāris minūšu sarunai ar mani, bet varbūt jūs būtu tik laipni un nodotu viņam ziņu? Sakiet tā: misters Streindžs apliecina savu cieņu lordam Velingtonam un liek sacīt, ka, ja viņa gaišībai būtu vēlēšanās iegūt krietnu, pamatīgu ceļu, pa kuru rīt pārvietot armiju, misters Streindžs labprāt to uzburs. A, un ja viņam gadījumā ievajagas kādu tiltu francūžu uzspridzināto vietā — tāpat. Arlabvakaru! — To pateicis, Streindžs paklanījās abiem džentlmeņiem, paņēma savu lietussargu un prom bija.

Visā Lozau Streindžam un Džeremijam Džonsam neizdevās atrast vietu, kur pārlaist nakti. Neviens no džentlmeņiem, kas gādāja naktsmājas ģenerāļiem un norādīja kareivjiem, kurā 110 pielijušajām pļavām viņiem atļauts gulēt, nebija padomājis par burvi un viņa kalpu. Pēdīgi Streindžs norunāja, ka savā mazītiņajā augšstāva istabiņā viņus ielaidīs kāds vīrs, kam pāris jūdžu uz Mirandasde Korvu pusi bija vīnūzis.

Streindžs un Džeremijs ēda vakariņas, ko viņiem pasniedza vīnūža saim­nieks. Tas bija sautējums, un viņu vakara izpriecas sastāvēja galvenokārt no mi­nējumiem, kas tajā izvārīts.

Kas, lūdzu, ir šis? — jautāja Streindžs, paceldams augšup dakšiņu. Tās galā karājās kaut kas bālgans un spīdīgs, saritinājies deviņos līkumos.

Varbūt zivs? — zīlēja Džeremijs.

Vairāk gan izskatās pēc gliemeža, — sprieda Streindžs.

Vai pēc gabaliņa no auss, — papildināja Džeremijs.

Streindžs vēl brīdi skatījās uz to.

Vai nevēlies? — viņš piedāvāja.

Nē, paldies, ser,— Džeremijs atteicās, rezignēti lūkodamies savā plaisai- najā šķīvī. — Man pašam tādu ir diezgan.

Kad vakariņas bija ieturētas un pēdējā svece izdegusi, neatlika nekas cits kā likties gulēt — un tā viņi arī darīja. Džeremijs saritinājās pie vienas sienas un Streindžs apgūlās pie otras. Abi bija sarīkojuši guļvietas no tā, kas nu kuram bija pa prātam. Džeremijam bija no otras drēbju kārtas savīkstīts gultasmaiss, bet Streindžam — spilvens, ko veidoja lielākoties grāmatas no mistera Norela bibliotēkas.

Piepeši uz ceļa, kas veda uz neievērojamo vīnūzi, atskanēja trauksmaina pa­kavu klaboņa. Tai driz sekoja sparīga zābaku dārdoņa uz ļodzigajām kāpnēm, savukārt pēc tās nāca dūres zvēlieni pa šķobenajām durvīm. Durvis atvērās, un kambarītī gandrīz ripeniski ievēlās elegants jauneklis huzāru mundierī. Brašais jauneklis šķita mazliet aizelsies, tomēr pa vidu starp dvesieniem un pūtieniem spēja paziņot, ka lords Velingtons sūtot misteram Streindžam savus cieņas apliecinājumus un, ja misteram Streindžam tas nebūtu pārāk liels ap­grūtinājums, lords Velingtons neatliekami vēlētos ar viņu runāt.

Žozē Eštorila namā Velingtons kopā ar vairākiem štāba virsniekiem un ci­tiem džentlmeņiem sēdēja pie vakariņu galda. Streindžs būtu gatavs apzvērēt, ka līdz brīdim, kad pa durvīm ienāca viņš, pie galda bija risinājusies it dzīva sa­runa, taču nu iestājās pilnīgs klusums. Tas lika domāt, ka runāts bija par viņu.

Ā, Streindž! — lords Velingtons iesaucās un sveicinādams pacēla glāzi. — Klāt esat! Trīs mani adjutanti visu vakaru jūs meklēja. Gribēju uzaicināt jūs uz vakariņām, bet zēni nespēja jūs atrast. Tomēr sēdieties vien, iebaudiet šam­panieti un desertu!

Streindžs ar lielu nožēlu noskatījās uz pustukšajiem šķīvjiem, kurus kalpi jau nesa prom. Līdz ar citiem gardumiem tur, liekas, bija ceptas zoss atliekas, sviesta garneļu čaulas, puse seleriju ragū un kaut kādu vircotu portugāļu de­siņu astītes. Pateicies viņa gaišībai, Streindžs apsēdās pie galda. Kalps atnesa viņam glāzi šampanieša, un viņš iekrāva sev šķīvī mandeļu kūku un žāvētus ķiršus.

Un kā jums patīk karš, mister Streindž? — no galda viņas puses jautāja rudmatains džentlmenis ar lapsas seju.

Ak, sākumā tas likās mazliet mulsinošs, kā jau tas mēdz būt, — Streindžs atbildēja, — taču tagad, izbaudījis daudzus no karā pieejamiem piedzīvoju­miem, es sāku pierast. Esmu aplaupīts — vienu reizi. Uz mani šāva — vienu reizi. Reiz es virtuvē uzgāju francūzi, un man nācās iztrenkt viņu ārā, un reiz na­mam, kurā es nakšņoju, pielaida uguni.

Francūži? — noprasīja ģenerālis Stjuarts.

Nē, nē. Angļi. Vienam bariņam no Četrdesmit trešā pulka tonakt laikam bija ļoti auksti, un viņi aizdedzināja māju, lai sasildītos.

Ā, tā bieži gadās! — atsaucās ģenerālis Stjuarts.

Iestājās klusums, un pēc brīža cits džentlmenis kavalērista mundierī sacīja:

Mēs te runājām — pareizāk sakot, strīdējāmies — par maģiju un bur­šanu. Stratklaids apgalvo, ka jūs un otrs burvis esat piešķīruši katram Bībeles vārdam savu skaitli, tad sameklējat vārdus, saliekat tos kopā buramvārdos, pēc tam saskaitāt skaitļus un izdarāt vēl kaut ko, un tad…

Nē, tā es ueteicul — iebilda cits, jādomā — Stratklaids. — Jūs vispār neko neesat sapratis!

Diemžēl man jāteic, ka nekad neesmu darījis pat neko attāli līdzīgu,— atzinās Streindžs. — Tas izklausās ļoti sarežģīti, un es nedomāju, ka tāda bur­vestība iedarbotos. Burt var ļoti, ļoti dažādi. Droši vien tikpat dažādi kā karot.

Man patiktu būt burvim, — bilda rudais džentlmenis ar lapsas seju. — Es katru vakaru rīkotu balles ar elfu mūziku un elfu uguņošanu, un saaicinātu vēstures daiļākās sievietes. Trojas Helenu, Kleopatru, Lukrēciju Bordžu, jaun- nieitu Marianu un madame Pompadūru. Viņas ierastos un dejotu ar jums, puiši. Un, ja pie apvāršņa parādītos francūži, es tikai… — viņš šā tā pavicināja rokas, — …izdarītu kaut ko tādu, un viņi visi uz līdzenas vietas būtu pagalam.

Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku? — lords Veling­tons Streindžam vaicāja.

Streindžs sadrūma. Liekas, jautājums viņam nepatika.

Droši vien burvis to var, — viņš atzinās, — bet džentlmenis tā nerīkosies.

Lords Velingtons palocīja galvu, it kā tieši tādu atbildi būtu gaidījis. Tad

viņš sacīja:

Tas ceļš, mister Streindž, ko jūs, būdams ļoti laipns, mums piedāvājāt, — kāds tas būtu?

Ā, varu uztaisīt, kāds vien jums labpatiktu, jūsu gaišība, nav nekā vien­kāršāka. Kādu ceļu jūs vēlētos?

Virsnieki un džentlmeņi ap lorda Velingtona vakariņu galdu saskatījās: par to viņi nebija domājuši.

Varbūt jūs gribētu krīta ceļu? — izpalīdzīgi lika priekšā Streindžs. — Krīta ceļi izskatās glīti.

Sausā laikā krīta ceļi ir pārāk putekļaini, bet lietū pludo dubļos, — iebilda lords Velingtons. — Nē, nē. Krīta ceļš neder. Krīta ceļš nav daudz labāks par ceļu, kura nav vispār.

Tad varbūt lai tas ir bruģēts? — ierosināja pulkvedis Murijs.

Uz bruģakmeņiem kareivji noplēsīs visus zābakus, — teica Velingtons.

Un artilēristiem arī nepatiks, — piebilda rudais džentlmenis ar lapsas seju. — Pārvietot lielgabalus pa bruģētu ceļu — tās viņiem būs elles mokas.

Kāds cits ierosināja izvēlēties grants ceļu. Taču Velingtons ieskatīja, ka tas neder tāpat kā krīta ceļš: lietū pludos dubļos — un portugāļi, liekas, ir pilnīgi pārliecināti, ka arī rīt līs.

Nē, — sacīja viņa gaišība. — Manuprāt, mister Streindž, mums vislabāk noderētu romiešu parauga ceļš, ar jaukiem grāvīšiem gar malām, kur notecēt ūdenim, un pamatīgiem, labi salāgotiem plakaniem akmeņiem.

Ļoti labi, — atsaucās Streindžs.

Mēs izejam līdz ar gaismu, — darīja zināmu Velingtons.

Tādā gadījumā, ja kāds būtu tik laipns un man parādītu, kurp ceļam jā­ved, es uzreiz ķertos pie darba.

No rīta ceļš bija gatavs, un lords Velingtons devās pa to jāšus uz Kopen­hāgena — tas bija viņa mīļākais zirgs — un Streindžs viņam nopakaļ jāšus uz Ēģiptieša — tas bija viņa mīļākais zirgs. Velingtons savā parastajā noteiktajā manierē norādīja, kas viņam liekas sevišķi izdevies un ko vajadzētu uzlabot: — …taču patiesībā man gandrīz nav, ko jums aizrādīt. Teicams ceļš! Tikai rīt pataisiet mazliet platāku, ja jums nebūtu iebildumu.

Priekšdienām lords Velingtons un Streindžs vienojās, ka ceļam jābūt gata­vam dažas stundas pirms avangarda došanās ceļā un jānozūd stundu pēc tam, kad pa to aizsoļojis pēdējais kareivis. Tādējādi šos ceļus nevarēs izmantot franču armija. Tas, cik labi viss izdosies, bija atkarīgs no tā, cik precīzi Velingtona štābs paziņos burvim par armijas pārgājiena plānoto sākumu un beigām. Spriežot pēc visa, šie aprēķini ne vienmēr bija pareizi. Apmēram nedēļu pēc ceļa pirmās parādīšanās pie lorda Velingtona ļoti aizkaitināts ieradās Vienpadsmitā kāj­nieku pulka komandieris pulkvedis Makenzijs, kas sūdzējās, ka burvis licis ce­ļam nozust, iekams viņa kareivji bija to nogājuši:

Kad mēs nonācām līdz Seloriku, milord, tas jau sāka izzust mums zem kājām! Stundas laikā no tā vairs nebija ne miņas! Vai burvis nevarēja paņemt kaut kādu burvju spoguli un paskatīties, ko dara pulki? Manuprāt, viņam tas neprasītu nekādas pūles! 'lād viņš nenovāktu ceļus, pirms visi ir aizgājuši.

Lorda Velingtona atbilde bija asa:

— Burvim ir darba pilnas rokas. Beresfordam vajag ceļus. [48] 5 Spānijas robežu sargāja trīs lieli cietokšņi: Almeida, Badahosa un Rodrigesa. 1811. gada sākumā visi trīs atradās francūžu rokās. Pats Velingtons virzījās uz Almeidu, bet ģenerālim Beresfordam ar Portugāles armiju bija uzdevis aplenkt Badahosas cietoksni, kas atradās tālāk uz dienvidiem. Man vajag ceļus. Es nekādā gadījumā nevaru pieprasīt, lai misters Streindžs nemitīgi ķīķerē spoguļos un ūdens bļodās, meklēdams visādus noklīdušus pulkus. Jums ar sa­viem puišiem pašiem nevajag tūļāties, pulkvedi Makenzij! Viss, varat iet.

Drīz pēc tam britu armijas štābā tika saņemts izlūku ziņojums par to, kas noticis ar lielu franču armijas vienību, kas bija soļojusi no Gardas uz Sabu- galu. Francūži bija izsūtījuši patruļu izpētīt ceļu, kas savienoja šīs pilsētiņas, un patruļa bija sastapusi dažus portugāļus, kas brīdināja, ka šis ir viens no angļu burvja ceļiem un pēc pāris stundām noteikti nozudīšot, aizraujot visus sev līdzi uz Elli — vai uz Angliju. Kad šīs baumas nāca ausīs kareivjiem, tie kategoriski atteicās spert kāju uz ceļa — kas patiesībā bija pavisam krietns ceļš un pastāvēja jau gandrīz tūkstoš gadu. Francūži devās pa līčloču taku pa kal­niem un klinšainām ielejām, kur sadeldēja zābakus, saplēsa mundierus un aiz­kavējās par vairākām dienām.

Lords Velingtons bija caurcaurēm apmierināts.