Džonatans Streindžs un misters Norels

43 Mistera Haida neparastais piedzīvojums

1815. gada decembris

Kādu ritu decembra pirmajā nedēļā Džeremijs, pieklauvējis pie Streindža Ašfēras nama bibliotēkas durvīm, ziņoja, ka misters Haids lūdzot, vai nama­tēvs nevarētu atvēlēt dažas minūtes sarunai ar viņu.

Streindžs nepavisam nepriecājās par traucējumu. Dzīvodams laukos, viņš klusumu un vienatni bija iemīļojis gandrīz tikpat stipri kā Norels.

Ak, jā jau, jā! — viņš noburkšķēja.

Aizkavējies vien tik ilgi, lai uzrakstītu vēl vienu rindkopu, pārbaudītu trīs četrus Valentīna Greitreiksa biogrāfijas faktus, uzmestu tintes traipu, izlabotu dažas pareizrakstības kļūdas un vēlreiz noķēpātu papīru ar tinti, viņš tūlīt pat devās uz viesistabu.

Pie kamīna, domīgi raudzīdamies ugunī, vientulīgi sēdēja gadus piecdesmit vecs džentlmenis. Viņš bija ģērbies vienkāršās un izturīgās drānās, kājās zābaki — viss vedināja domāt, ka viņš ir cilvēks ar spēcīgu, darbīgu raksturu. Turpat uz galda bija maza vīna glāzīte un šķīvītis ar biskvītiem. Acīmredzot Džeremijs bija nolēmis, ka viesis vienatnē sēdējis pietiekami ilgi un viņam nepieciešams kas spirdzinošs.

Misters Haids un Džonatans Streindžs visu mūžu dzīvoja kaimiņos, taču viņu rocība un gaume bija tik atšķirīga, ka abi pazinās gaužām pavirši. Patiesībā, kopš Streindžs bija kļuvis par burvi, viņi tikās pirmo reizi.

Abi paspieda viens otram roku.

Jūs droši vien brīnāties, ser, — misters Haids uzņēma valodas, — kas mani pie jums atvedis tādā laikā.

Kādā laikā?

Nejaukā, ser. Pat ļoti nejaukā.

Streindžs paskatījās pa logu. Kalnus, kas ieskāva Ašfēru, bija apkalis sniegs. Katru zaru, gan lielu, gan mazu, lejup lieca sniega nasta. Pat gaiss likās balts 110 sarmas un miglas.

Tiešām. Nebiju pamanījis. Kopš svētdienas neesmu izgājis no mājas.

Jūsu kalps sacīja, ka jūs spraigi nododoties studijām. Lūdzu, piedodiet, ka jūs iztraucēju, taču man jums kas jāpastāsta, un to nedrīkst atlikt.

Ā, nē, nav nepieciešams atvainoties. Un kā klājas jūsu… — Streindžs apklusa, pūlēdamies atcerēties, vai misteram Haidam ir sieva, bērni, brāļi, mā­sas vai draugi; izrādījās, ka viņam par to pilnīgi nekas nav zināms, — …fer­mai? — viņš pabeidza jautājumu. — Ja pareizi atceros, tā ir Astonā?

Tuvāk Klanberī.

Pareiz, tuvāk Klanberī, jā.

Man visādā ziņā klājas labi, mister Streindž, vienīgi pirms trim dienām atgadījās kaut kas diezgan… mulsinošs. Es visu šo laiku nespēju izšķirties, vai man jādodas pie jums, lai par to pastāstītu. Vaicāju arī saviem draugiem un sievai, un visi piekrita, ka man jāpastāsta jums, ko es redzēju. Pirms trim die­nām man bija darīšanas Velsas pusē, es tikos ar Deividu Evansu — jūs droši vien viņu pazīstat, ser?

Pēc izskata. Nekad neesmu ar viņu runājis. Man liekas, Fords viņu pa­zīst. — (Fords bija Streindža muižas pārvaldnieks.)

Tad lūk, ser, divos mēs ar Deividu Evansu bijām visu apsprieduši un es itin naigi posos mājup. Bija uzkritis dziļš sniegs, un ceļi uz Lanvair-Voterdainu gandrīz nebija izbrienami. Jūs droši vien to nezināt, ser, bet Deivida Evansa nams atrodas augstu kalnā ar skatu uz rietumu pamali, un, izgājuši ārā, mēs re­dzējām, ka uz mūsu pusi nāk prāvi, pelēki sniega mākoņi. Misis Evansa, Dei­vida māte, lūkoja mani pierunāt palikt pie viņiem un braukt mājās nākamajā dienā, bet mēs ar Evansu padomājām un nospriedām, ka vajag tikai uz to āt­rāko sēsties zirgam mugurā un jāt pa vistaisnāko ceļu — citiem vārdiem sakot, ser, vajag jāt uz Vaļņa pusi un tad es tiktu Anglijā pirms sniegavētras sākuma. [75] [1] Valnis — liels zemes un akmeņu uzbērums, kas norobežo Angliju un Velsu, lagad jau laika zoba skarts. Valni 8. gadsimtā uzbūvēja mersiešu ķēniņš Offa, kuru pieredze bija mā­cījusi neuzticēties velsiešiem ežas otrā pusē.

Jāt uz Vaļņa pusi? — Streindžs sarauca pieri. — Tas ir ļoti kraujš ceļš, pat vasarā — un, ja ar jums kaut kas atgadītos, tas ir gaužām nomaļš nostūris. Nezinu, vai es tādā reizē uzdrošinātos turp doties. Bet jums jau noteikti šie kalni un to iedaba ir labāk pazīstami.

Rādās, jūs esat gudrāks nekā es. Man jājot uz Vaļņa pusi, sāka vilkt stiprs vējš, tas sagrāba sakritušo sniegu un rāva to pa gaisu. Sniegs saķepa zirga spalvā un manā apmetnī, un, paskatīdamies uz leju, es redzēju, ka mēs esam tikpat balti kā pakalni, tikpat balti kā gaiss. Balti kā viss ap mums. Vējš pūta sniegu spokainās vērpetēs, un likās, mums apkārt virpuļo baigi rēgi un visādi ļaunie gari un nelaimes eņģeļi kā tajās arābietes pasakās. Mans nabaga zirgs — vispār viņš nepavisam nav tramīgs lopiņš — laikam malu malās redzēja šausmas un bailes. Kā jau jūs varat iztēloties, tai brīdī es no visas sirds vēlējos, kaut būtu pieņēmis misis Evansas viesmīlīgo uzaicinājumu, — taču piepeši kaut kur sāka dunēt zvans.

Zvans? — pārjautāja Streindžs.

Jā, ser.

Bet kas tur varēja zvanīt?

Lūk, ser! Nekas, tas ir pagalam nomaļš un vientulīgs apvidus. Patiesībā es brīnos, ka vispār kaut ko sadzirdēju: mans zirgs visu laiku sprausloja un vējš nelabi gaudoja.

Streindžs, nodomājis, ka misters Haids ieradies, gribēdams dzirdēt izskaid­rojumu dīvainajām zvana skaņām, sāka klāstīt par zvanu nozīmi maģijā: ka agrāk zvanus izmantoja aizsardzībai pret elfiem un citiem ļauniem gariem, ka baznīcas zvans reizēm aizbiedēja nekrietnus elfus, kaut arī ir labi zināms, ka elfiem zvani patīk: elfu burvestības bieži pavadīja zvanu dunoņa un nereti zva­nus varēja dzirdēt tad, kad elfi ieradās pie cilvēkiem. — Šai ērmotajai pret­runai izskaidrojums nav atrasts, — viņš sacīja. — Burvestību teorētiķi par to lauza galvas jau nezcik gadsimtus.

Misters Haids noklausījās viņa runu, visādi izrādīdams pieklājīgu uzma­nību. Kad Streindžs bija izteicies, misters Haids bilda:

Bet zvans, ser, tas bija tikai sākums.

Ak tā! — Streindžs novilka, maķenīt sapīcis. — Labi. Stāstiet tālāk!

Es jau biju tik augstu, ka redzēju valni — tur, kur tas šķērso kalna galu. Tur bija daži greizi koki, viens otrs sabrucis mūris. Paskatījies uz dienvidiem, es ieraudzīju kādu dāmu, kas ļoti ātri gāja gar Valni uz manu pusi…

Dāmu!

Viņu varēja redzēt ļoti skaidri. Mati bija atrisuši, un vējš tos raustīja un plandīja viņai ap galvu. — Misters Haids ar rokām parādīja, kā dāmas mati bija dejojuši sniegotajā gaisā. — Man liekas, es viņai uzsaucu. Katrā ziņā viņa pagrieza galvu un paskatījās uz mani, taču neapstājās un arī nesāka iet lēnāk. Tad viņa novērsās un gāja tālāk gar Valni, un viņai apkārt ārdījās sniega baigļi. Viņa bija ģērbusies vienīgi melnā kleitā. Bez šalles. Bez mantijas. Tādēļ es par viņu gaužām uztraucos. Varbū viņas dzīvē bija noticis kaut kas drausmīgs. Es dzinu zirgu kalnā, cik ātri vien nabaga lopiņš jaudāja skriet. Centos neizlaist viņu no acīm, bet vējš visu laiku trieca man sejā sniegu. Kad es nokļuvu līdz Valnim, viņa vairs nekur nebija redzama. Es jādelēju gar Valni šurpu un turpu. Meklēju un kliedzu, līdz izkliedzu visu rīkli — es domāju, ka viņa pakritusi guļ aiz kādas akmeņu kaudzes vai kupenas, vai varbūt ieklupusi kādā trušu alā. Bet varbūt ļaundaris bija viņu aizvedis prom.

Kāds ļaundaris?

Ak, ser, man liekas, viņu uz Valni bija aizvedis un pametis kāds ar ļau­niem nolūkiem. Mūsdienās cilvēks dabū dzirdēt visvisādas briesmīgas lietas.

Jūs šo dāmu pazināt?

Jā, ser.

Kas viņa bija?

Misis Streindža.

Uz bridi iestājās klusums.

Bet tas nekādā ziņā nav iespējams, — Streindžs apstulbis iebilda. — Mis­ter Haid, ja ar manu kundzi būtu noticis kaut kas nelāgs, kāds taču būtu man pateicis! Es nemaz neesmu tik ļoti ieracies grāmatās. Atvainojiet, mister Haid, jūs būsit kļūdījies. Lai kas arī bija šī nabaga sieviete, tā nebija misis Streindža.

Misters Haids pakratīja galvu.

Ja es Šrūsberī vai Ladlovā sastaptu jūs, ser, es jūs varbūt uzreiz nepazītu. Taču misis Streindžas tēvs četrdesmit septiņus gadus bija manas draudzes vikārs. Misis Streindžu — toreiz viņa vēl bija mis Vudhopa — es pazīstu kopš tiem laikiem, kad viņa spēra savus pirmos solišus Klanberī baznīcas pagalmā. Pat ja viņa nebūtu uz mani atskatījusies, es viņu pazītu. Es viņu pazītu pēc stā­jas, pēc gaitas, pēc visa.

Ko jūs darījāt, kad jums neizdevās šo sievieti atrast?

Es uzreiz jāju šurp — bet jūsu kalps nelaida mani iekšā.

Džeremijs? Tas, ar kuru jūs pirmīt runājāt?

Jā. Viņš paziņoja, ka misis Streindža esot mājās, sveika un vesela. Jāat­zīstas, ka es viņam nenoticēju, tādēļ es apgāju apkārt jūsu mājai, skatīdamies visos logos, līdz ieraudzīju viņu sēžam uz dīvāniņa šai pašā istabā. — Misters Haids norādīja uz minēto dīvāniņu. — Viņa bija gaišzilā kleitā — nepavisam ne ģērbusies melnā.

Tas jau nu gan nav nekas dīvains. Misis Streindža nemēdz tērpties melnā. Pēc manām domām, jaunām sievietēm melns nepiestāv.

Misters Haids pašūpoja galvu un sarauca pieri.

Kaut es spētu jūs pārliecināt, ser, ka man nerēgojās. Taču izskatās, ka nespēšu.

Kaut es spētu jums to visu izskaidrot. Bet es nespēju.

Viņi atvadījās, pārmīdami rokasspiedienus. Misters Haids svinīgā nopiet­nībā ieskatījās Streindžam acīs un bilda:

Es vienmēr esmu vēlējis viņai labu, mister Streindž. Esmu bezgala pa­teicīgs, ka viņa ir sveika un vesela.

Streindžs viegli paklanījās:

Mēs gādāsim, lai tāpat būtu arī priekšdienās.

Durvis misteram Haidam aiz muguras aizvērās.

Streindžs brīdi stāvēja nekustēdamies, tad devās meklēt Džeremiju.

Kāpēc tu man neteici, ka viņš jau reizi bija ieradies?

Džeremijs atļāvās kaut ko līdzīgu izsmējīgam spurdzienam:

Es jau nu gan zinu, ser, ka ar tādām blēņām jūs nedrīkst traucēt. Dāmas melnās kleitās sniegavētrā staigā pa āru, kā tad!

Cerams, tu nebiji nepieklājīgs?

Es, ser? Nē, kāda runa!

Varbūt viņš bija piedzēries. Jā, droši vien tieši tā arī bija. Jādomā, viņi abi ar Deividu Evansu bija nosvinējuši veiksmīgu veikalu.

Džeremijs savilka uzacis:

Diezin vai, ser. Džeremijs Evanss ir metodistu sludinātājs.

Ak tā! Hm, jā, tev laikam taisnība. Vispār tas neizklausījās pēc dzēruma murgiem. Tādas lietas var sākt rēgoties, ja cilvēks ir salasījies Radklifas kun­dzes romānus un pēc tam smēķējis opiju.

Mistera Haida vizīte bija padarījusi Streindžu nemierīgu. Doma, ka Ara­bella — kaut vai sapņu un iedomu Arabella — klīst sniegā, klejo pa kalniem — šī doma bija pārāk nepatīkama. Streindžs negribot atcerējās savu māti, kas, bēgdama no savas nelaimīgās laulības posta, bija pasākusi viena pati staigāt pa šiem kalniem, aumaļu lietū saaukstējusies un nomirusi.

Vakarā, sēdēdams pie maltītes galda, viņš Arabellai bilda:

Pie manis šodien bija Džons Haids. Viņam šķiet, ka otrdien viņš redzējis tevi sniegavētrā ejot gar Valni.

Nevar būt!

Jā.

Nabags! Viņš noteikti briesmīgi satrūkās.

Tā izskatījās.

Kad atbrauks Henrijs, es katrā ziņā aiziešo apciemot Haidu un viņa kundzi.

Rādās, ka tu, kad atbrauks Henrijs, grasies apmeklēt gluži vai visus Šrop- šīras iedzīvotājus, — teica Streindžs. — Cerams, tevi negaida vilšanās.

Kāda vilšanās?

Laiks ir ļoti nejauks.

Tad mēs pieteiksim Harisam braukt lēnām un uzmanīgi. Tiesa, viņš jau vienmēr tā brauc. Un Stārlings ir ļoti rāms un drošs zirgs. Lai Stārlingu sabie­dētu, vajag ļoti lielu sniegu un atkalu. Viņš nav no tramīgajiem. Turklāt, vai zini, ir tādi cilvēki, kurus Henrijam noteikti vajag apciemot, — ja viņš neaizbrauks, tie jutīsies ļoti nelaimīgi. Dženija un Alvens, mana tēva vecie kalpi. Viņi par to vien runā — kad Henrijs atbrauks, kad atbrauks? Viņi iepriekšējo reizi redzē­jās pirms pieciem gadiem, un vēl piecus, nabagi, diez vai nodzīvos.

Labi, labi! Es tikai teicu, ka laiks būs nejauks, tas arī viss.

Tomēr tas nebija gluži viss. Streindžs zināja, ka Arabella nespēj vien sagaidīt brāļa atbraukšanu. Pēc apprecēšanās ar Streindžu viņa ar Henriju bija tikusies pavisam nedaudzas reizes. Viņš neviesojās Soho-skvērā tik bieži, kā Arabellai būtu gribējies, un iegriezies vienmēr devās prom pārāk agri. Šai Ziemassvētku vizītei vajadzēja atjaunot abu seno tuvību. Viņi būs kopā kopš bērnības mīļajās vietās, un Henrijs bija apsolījies palikt pie Streindžiem gandrīz veselu mēnesi.

Henrijs ieradās, un sākumā šķita, ka piepildīsies visas Arabellas kvēlākās ilgas. Sarunas pie vakariņu galda bija visnotaļ dzīvas un sirsnīgas. Henrijam bija daudz stāstāmā par Greit-Hizerdenu, Northemptonšīras ciemu, kurā viņš tagad bija draudzes priesteris. [76] [1] Kad Streindžs un Arabella apprecējās, Henrijs kalpoja Greis-Adjē draudzē Glosteršīrā. Viņam radās vēlēšanās apprecēt jaunu turienes dāmu, kādu mis Pārbringeri, taču Streindžam bija iebildumi gan pret jauno dāmu, gan pret viņas draugiem. Sagadīšanās pēc tai laikā atbrī­vojās vieta Greit-Hizerdcnā, un Streindžs pierunāja seru Volteru Poulu, kura mantojuma tiesā atradās šī draudze, iecelt par priesteri Henriju. Henrijs bija sajūsmā. Greit-Hizerdenas draudze bija daudz lielāka nekā Greis-Adjē, un viņš drīz aizmirsa nepiemēroto jaunkundzi.

Greit-Hizerdena bija liels un turīgs ciems. Tā apkaimē dzīvoja vairākas augstdzimtīgas ģimenes. Henrijs bija varen apmierināts ar to, kāda cienījama vieta viņam ir vietējā sabiedrībā. Ilgi stāstījis par saviem draugiem, to rīkotajām viesībām un ballēm, viņš beigu beigās sacīja:

— Bet es negribu, lai jūs domājat, ka mēs atstājam novārtā žēlsirdības darbus. Mēs tur esam ļoti čakli. Darba ir pilnas rokas, nelaimīgo ir ļoti daudz. Aizvakar es apmeklēju kādu trūcīgu vārgdieņu ģimeni, bet Votkinsas jaunkun­dze bija mani apsteigusi, viņa jau bija šo ļaužu mājiņā un dalīja naudu un labus padomus. Mis Votkinsa ir ļoti līdzcietīga jauna dāma. — Te viņš apklusa, it kā gaidīdams, lai kāds kaut ko saka.

Streindžs neizteiksmīgi lūkojās pretī; tad pēkšņi atjēdzās:

Ak, Henrij, lūdzu piedošanu! Tev noteikti liekas, ka mēs esam pagalam neatsaucīgi. Desmit minūtēs tu Votkinsas jaunkundzi esi pieminējis piecas reizes, bet ne Bella, ne es neesam itin neko pajautājuši. Mēs abi šovakar esam pagausi — laikam no aukstā Velsas vēja — tas stindzina prātu —, bet tagad, kad beidzot esmu attapies, es ar lielāko prieku tevi par viņu iztincināšu. Vai viņa ir gaišmate vai tumšmate? Melnīgsnēja vai bāla? Vai viņa spēlē klavieres vai arfu? Kādas ir viņas mīļākās grāmatas?

Henrijs, nospriedis, ka viņu ķircina, saīga un, liekas, vairs negribēja par jauno dāmu runāt.

Raidījusi virām dzestru skatienu, Arabella turpināja iztaujāšanu, taču darīja to maigāk, un itin drīz izvilināja no Henrija šādas ziņas: Votkinsas jaunkundze Greit- Hizerdenas apkaimē ir apmetusies uz dzīvi pavisam nesen — viņas kristāmvārds ir Sofronija — viņa dzīvo kopā ar aizbildņiem, misteru Svunfērstu un viņa kundzi (tie bija attāli viņas radinieki) — viņai patīk lasīt grāmatas (Henrijs gan nezināja sa­cīt, kādas) — viņas mīļākā krāsa ir dzeltenā — un viņai nepavisam negaršo ananasi.

Un kā viņa izskatās? Vai viņa ir skaista?

Streindža jautājums, liekas, Henriju apmulsināja.

Hm, Votkinsas jaunkundzi laikam nemēdz uzskatīt par pirmo starp daiļavām, tā nav. Taču, labāk iepazīstoties, viss var mainīties — jūs jau zināt, tā notiek gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm. Dažreiz sākumā cilvēks nepavisam nešķiet interesants, bet, iepazīstoties tuvāk, izrādās, ka viņš ir gandrīz skaists. Zinīgs prāts, labas manieres un piemīlīgs raksturs — tas viss vīru padara daudz laimīgāku nekā nepastāvīgais daiļums.

Šī mazā runa Streindžu un Arabellu maķenīt apstulbināja. Brīdi valdīja klu­sums, tad Streindžs iejautājās:

Nauda?

Henrijs izbaudīja savu pieticīgo triumfu:

Desmit tūkstoši mārciņu, — viņš paziņoja.

Mīļo Henrij! — iekliedzās Streindžs.

Vēlāk, kad viņi ar Arabellu palika divatā, Streindžs sacīja:

Ja es pareizi saprotu, Henriju vajag apsveikt par attapību. Rādās, ka viņš šo dāmu ir uzgājis ātrāk nekā citi. Laikam precinieki nav gluži dancojuši viņai apkārt — acīmredzot vai nu lēdijas seja, vai augums sargā viņu no vispārējas apbrīnas.

Nē, es gan nedomāju, ka galvenā ir nauda, — iebilda Arabella, kurai gri­bējās brāli aizstāvēt. — Tur noteikti ir arī savas simpātijas. Citādi Henrijam nekas tāds nebūtu ienācis prātā.

O, kā tad! — piekrita Streindžs. — Henrijs ir krietns zellis. Turklāt, kā jau tu zini, es nemēdzu iejaukties.

Tu smaidi! — paziņoja Arabella. — Un tev nav nekādu tiesību to darīt. Es savulaik biju tikpat attapīga kā Henrijs. Nevienai citai noteikti nebija ienā­cis prātā iziet pie tevis — tāda gardeguņa un īgņas: es pirmā par to iedomājos.

Tiesa, tiesa, — Streindžs domīgi novilka. — Man bija piemirsies. Tas jums ir iedzimts trūkums.

Nākamajā dienā Streindžs apmetās bibliotēkā, bet Arabella un Henrijs devās apciemot Dženiju un Alvenu. Tomēr pirmo dienu sajūsmai bija īss mūžs. Drīz Arabella atklāja, ka viņai ar brāli vairs īsti nav, par ko runāt. Henrijs pēdējos septiņus gadus bija pavadījis mazā lauku ciemā. Savuties viņa bija dzīvojusi Londonā, un pati savām acīm redzējusi ne vienu vien pēdējo gadu svarīgāko notikumu. Viņa bija draugos ar dažu labu valdības ministru, pazina pirmo mi­nistru un vairākkārt bija dejojusi ar hercogu Velingtonu. Viņa bija tikusies ar karaliskajiem hercogiem, kniksējusi princesēm, un ik reizi, kad viņai gadījās būt Kārltonu namā, viņa varēja rēķināties ar smaidu un kādu vārdu no prinča reģenta. Plašo pazīšanos ar visiem, kam bija kāda saistība ar Anglijas maģijas daudzināto atdzimšanu — nu, to jau nebija vērts pat pieminēt.

Tomēr Arabella dzīvi interesējās par visiem jaunumiem sava brāļa dzīvē — turpretim viņu māsas stāsti atstāja gluži vienaldzīgu. Dalīdamās atmiņās par dzīvi Londonā, Arabella pretim saņēma ne vairāk par pieklājīgu: — Ak tā? —

Reiz, kad viņa stāstīja par kādu piezīmi, ko viņai bija izteicis hercogs Veling­tons, un pieminēja arī savu atbildi, Henrijs pagriezās pret viņu, iepletis lielas acis un savilcis seju mierinošā smaidā — viņa skatiens un smaids bez aplin­kiem pauda: "Es tev neticu." Tāda izturēšanās Arabellu sāpināja. Viņai nešķita, ka viņa lielītos, — mitinoties Londonā, šādas sastapšanās un parunāšanās bija daļa no viņas dzīves rituma. Arabella ar sirdssāpēm atskārta, ka viņai gan brāļa vēstules allaž bija sagādājušas lielu prieku, turpretim Henrijam viņas rakstītās acīmredzot likās garlaicīgas un pārspīlētas.

Arī nabaga Henrijam bija savi sirdēsti. Bērnībā viņš bija ļoti jūsmojis par Ašfēras namu. Viss viņam likās brīnišķīgs: gan nama lielums un atrašanās vieta, gan namatēva ievērojamais stāvoklis Šropšīrā. Viņš bija gaidīt gaidījis dienu, kad Ašfēru mantos Džonatans Streindžs un viņš varēs tajā viesoties kā svarīga persona — Namatēva Draugs. Tagad, kad tas viss bija piepildījies, Henrijs atjauta, ka viņam nemaz nepatīk te uzturēties. Ašfēra nestāvēja ne tuvu daudziem na­miem, kurus viņš pa šiem gadiem bija redzējis. Čukuru te bija gandrīz tikpat daudz cik logu. Visas istabas bija zemas un ērmoti izkārtotas. Neskaitāmās iemītnieku paaudzes logus sienās bija izcirtušas pēc savas iegribas — nepavi­sam nedomājot par nama izskatu,— turklāt šos logus, visus kā vienu, aizēnoja gar mūriem saaugušās rozes un efejas. Ašfēra bija veclaicīgs nams, — patiesībā tieši tāds nams, kādā — kā izteicās Streindžs — labprāt gaužas asaras lietu romānu varones.

Cireit-Hizerdenas apkaimē pēdējos gados bija labierīkoti vairāki nami, lēdijām un džentlmeņiem ar laucinieciskām nosliecēm bija uzbūvētas jaunas, elegantas mājiņas, tālab Henrijs — daļēji tāpēc, ka nespēja paturēt pie sevis neko tādu, kas bija saistīts ar viņa draudzi, — un daļēji tāpēc, ka visā drīzumā gra­sījās apņemt sievu un viņa prātu nodarbināja labierīkošanas lietas,— neparko nespēja atturēties, nedodams Streindžam padomus. It sevišķi viņu apbēdināja staļļa pagalms: tik tiešām — kā viņš sacīja Streindžam: — Lai nokļūtu parka dienvidu daļā un augļudārzā, cilvēks ir spiests iet tam cauri! Tev sen vajadzēja stalli nojaukt un uzbūvēt kaut kur citur!

Streindžs uz to neatbildēja, toties piepeši uzrunāja sievu:

— Mana mīļā, es ceru, ka tev šis nams patīk? Man tiešām bail, ka man ne­kad nav ienācis prātā to pajautāt. Ja tev nepatīk, pasaki — mēs tūlīt pat pārcel­simies uz dzīvi citur!

Arabella sāka smieties un sacīja, ka viņai nams esot gluži pa prātam. — Un piedod, Henrij, man nav itin nekādu iebildumu arī pret staļļa pagalmu.

Henrijs tik viegli nepiekāpās.

Bet jūs tači piekritīsit, ka daudz labāk būtu, ja jūs nocirstu tos kokus visapkārt mājai, tie taču aizēno visas istabas! Saauguši, kur pagadās — kur zīle vai sēkla nokrita, turpat laikam arī ņēma un izauga.

Ko? — pārjautāja Streindžs, kura acis sarunas turpinājumā atkal bija aizklīdušas pie grāmatas lappuses.

Kokus, — teica Henrijs.

Kādus kokus?

Šos, — Henrijs atbildēja, pa logu rādīdams veselu pulku senu un varenu ozolu, ošu un bērzu.

Hm, šie koki ir visnotaļ priekšzīmīgi kaimiņi. Tie nejaucas manās da­rīšanās un liek man svētu mieru. Man liekas, es atbildēšu viņiem ar to pašu.

Bet viņi ir priekšā gaismai!

Tu arī, Henrij, bet es pagaidām nemetos tev virsū ar cirvi.

Patiesībā, kaut arī Henrijam pret Ašfēru un tās apkaimi bija daudz iebil­dumu, tas viss viņu nemaz tik ļoti neērcināja. Visvairāk viņu šai namā traucēja visuresošā maģijas gaisotne. Kad Streindžs nolēma apgūt burvja amatu, Hen­rijam tas nešķita nekas nosodāms. Ziņas par mistera Norela brīnišķīgajiem varoņdarbiem tolaik vēl tikai sāka izplatīties karaļvalstī. Likās, maģija vairāk vai mazāk ir tāda kā neizpētīta vēstures nozare, bagātu, dīkdienīgu džentlmeņu izprieca; un Henrijam kaut kā bija izdevies palikt šādās domās. Viņš lepojās ar Streindža bagātību, ar viņa muižu, iespaidīgajiem radurakstiem, taču nepavi­sam nelepojās ar viņa maģiju. Viņš allaž jutās mazliet pārsteigts, kad viņu ap­sveica par atrašanos ciešās radniecības saitēs ar mūsu laikmeta Otro Dižāko Burvi.

Pēc Henrija domām, Streindžam līdz bagāta angļu džentlmeņa ideālam bija gaužām tālu. Streindžs bija gandrīz pilnīgi pametis novārtā nodarbes, ar kurām laiku parasti īsina lauku džentlmeņi. Viņš neinteresējās ne par lopko­pību, ne par medībām. Viņa kaimiņi devās pašaudīt — Henrijs dzirdēja, kā pāri apsnigušajiem laukiem aizskan šāvienu atbalsis un suņu rejas, — taču Streindžs bisi ne rokā nepaņēma. Arabellai vajadzēja likt lietā visu savu pierunāšanas māku, lai izdzītu Streindžu no mājas pusstundiņu pastaigāt. Bibliotēkā sējumi, kas bija piederējuši Streindža tēvam un vectēvam — angļu, grieķu un latīņu sacerējumi, ar kuriem savus grāmatskapjus piepilda katrs kārtīgs džentlmenis, — bija izvākti un sakrauti uz grīdas, lai atbrīvotu vietu Streindža grāmatām un piezīmju burtnīcām. [77] [1] Streindža grāmatas, zināms, bija grāmatas par maģiju, ne jau maģijas grāmatas. Visas burvju grāmatas piederēja misteram Norelam. Sk. I. nodaļas 5. piezīmi.Visā mājā mētājās maģijas lietām veltīti žurnāli un mēneš­raksti, piemēram "Angļu maģijas draugi" un "Mūsdienu burvis". Bibliotēkā uz galda stāvēja liela sudraba bļoda, palaikam tajā bija ieliets ūdens. Streindžs mēdza pusstundu no vietas sēdēt, skatīdamies ūdenī un plakšķinādams ar pirk­stiem, jocīgi izdarīdamies ar rokām un kaut ko pierakstīdams burtnīcā. Uz cita galda grāmatu jucekļa vidū bija izklāta Anglijas karte, kurā Streindžs ievilka senos elfu ceļus, kas reiz veda no Anglijas uz nezinkurieni.

Bija vēl citas lietas, kas Henrijam lāgā nebija saprotamas un vēl jo vairāk nepatika. Sacīsim, viņš zināja, ka Ašfēras istabas bieži izskatās kaut kā jocigi, taču nepavisam nenojauta, ka spoguļi Streindža miteklī itin mierīgi spēja spul­got pretī gaismu, kas spīdējusi pirms pusstundas vai varbūt pirms simt gadiem. No rīta pamozdamies un vakarā likdamies gulēt, viņš dzirdēja tālumā dimdam zvanu — bezgala skumju, itin kā tas skanētu nogrimušā pilsētā okeāna klaida vidū. Henrijs nemēdza par šo zvanu domāt un patiesībā vispār neko neatcerē­jās, taču dimdoņas modinātās skumjas palika viņa sirdī augu dienu.

Lai no visas lielās vilšanās un nelādzības kaut kā atvieglotu sirdi, Henrijs nemitīgi salīdzināja to, kā viss notiek Greit-Hizerdenā un kā Šropšīrā (šajos salīdzinājumos Šropšīra allaž izrādījās zaudētāja) un izteica neizpratni par to, kāpēc Streindžs tik daudz lasa grāmatas: "…it kā viņam nebūtu muižas un vēl vajadzētu pašam pelnīt naudu." Parasti šīs piezīmes bija domātas Arabellai, taču bieži tās dzirdēja arī Streindžs, un visai drīz Arabellai vajadzēja uzņemties neapskaužamo pienākumu neļaut abiem saiet naidā.

Kad es gribēšu dzirdēt Henrija padomu, — piktojās Streindžs, — es vi­ņam to palūgšu. Kas viņam par daļu, saki man, lūdzama, kur es būvēju savu stalli? Kas viņam par daļu, ar ko es nodarbojos?

Tas ir nepavisam nav patīkami, mīļais, — Arabella piekrita, — un nav brīnums, ka tu dusmojies, bet padomā…

Es dusmojos! Viņš nemitīgi pārbauda manu pacietību!

Kuš, kuš! Viņš izdzirdēs. Tas tev ir briesmīgs pārbaudījums, un kurš katrs sacītu, ka tu visu panes gluži kā eņģelis. Tikai zini, man liekas, viņš mē­ģina tev izpatikt. Viņš vienkārši īsti neprot izteikties, un par spīti visam, kad viņš aizbrauks, mums viņa ļoti pietrūks.

Laikam Arabellai nešķita, ka viņas pēdējie vārdi Streindžu būtu kurmet pārliecinājuši, tālab viņa paturpināja:

Tu taču būsi laipns pret Henriju? Man par prieku?

Protams, protams! Esmu pati laipnība. Vai tad tu to nezini? Ā, bija viena veca paruna — tagad vairs to neatceras — kaut kas par to, ka priesteris sēj kviešus un burvis sēj rudzus abi vienā druvā: proti, priesteri un burvji nekad neatradīs kopīgu valodu.14 Vispār šī paruna liecina par mazliet sarežģītāku problēmu, ļau divpadsmitajā gad­simtā kļuva skaidrs, ka priesteri un burvji kaut kādā ziņā ir sāncenši. Gan vieni, gan otri uzskatīja, ka universu apdzīvo dažnedažādas pārdabiskas būtnes un tajā valda pārdabiski spēki. Gan vieni, gan otri ticēja, ka šīs būtnes un spēkus var piesaukt ar buramvārdiem vai lūgšanām, tā pamudinot vai nu palīdzēt, vai kaitēt cilvēkiem. Daudzējādā ziņa priesteru un burvju izpratne par pasauli ir ļoti līdzīga, taču sāncenši no šīs izpratnes atvedina pavisam atšķirīgus secinājumus.

Burvjus lielumis interesē pārdabisko būtņu lietderīgums: tie vēlas izdibināt, kādos ap­stākļos un ar kādiem paņēmieniem var panākt, lai eņģeļi, dēmoni un elfi sniedz palīdzīgu roku maģiskajās praksēs. Burvjiem tikpat kā nav svarīgi, ka pirmās šķiras būtnes ir dievišķi labas, otrās šķiras būtnes — velnišķīgi ļaunas, bet trešās šķiras būtnes — tikumiski svārstī­gas. Turpretim priesterus vispār neinteresē nekas cits.

Viduslaiku Anglijā visi mēģinājumi panākt izlīgumu starp šiem pretišķīgajiem ieska­tiem bija lemti neveiksmei. Baznīca jo naski izstrādāja veselu katalogu ķecerību, kurās varēja tikt apsūdzēts savā nodabā praktizējošs burvis, — merodiešu herēzi mēs jau pieminējām.

Aleksandrs no Vitbijas (1230?—1302) mācīja, ka universs līdzinās gobelēnam, un dzīves laikā mēs redzam tikai mazu tā daļiņu. Pēc nāves mēs ieraudzīsim visu, un tad kļūs skaidrs, kā savā starpā saistās tā daļas. Aleksandru ar varu piespieda publicēt šo ieskatu atsaukumu, un priesteri sāka modri meklēt tos, kas ieslīguši vitbiešu herēzē. Pat pieticīgākajiem ciema burvjiem un burvenēm vajadzēja kļūt par veikliem politiķiem, citādi viņus kuru katru va­rēja apsūdzēt ķecerībā.

Viss sacītais nenozīmē, ka visiem burvjiem izdevās nesajaukt maģiju un reliģiju. Dau­dzos līdz mums nonākušajos buramvārdos palīgā tiek saukts tāds un tāds svētais vai vien­kārši svēta persona. Dīvaini, taču par šāda jucekļa ieviešanos nereti jāvaino burvju kalpi no elfu cilts. Daudzus elfus pēc ierašanās Anglijā piespiedu kārtā kristīja, un tie drīz sāka savās burvestībās iekļaut dažādu svēto un apustuļu piesaukšanu.

Agrāk es nezināju, ka tā tiešām ir. Liekas, ar Londo­nas kleriķiem man bija itin draudzīgas attiecības. Vestminsteras abatijas dekāns

un prinča reģenta kapelāns — ar abiem bija prieks parunāties. Turpretim Hen­rijs mani kaitina.

Ziemassvētku dienā kuplām, biezām pltēm sniga sniegs. Vai nu pie vainas bija iepriekšējo dienu pārdzīvojumi vai kas cits, taču Arabella no rīta pamodās gluži vārga un slābana no galvassāpēm. Viņai nebija spēka piecelties no gultas, un Streindžam visu dienu vajadzēja pavadīt Henrija sabiedrībā. Henrijs daudz runāja par Greit-Hizerdenu, un vakarā abi saspēlēja ekartē. Gan vienam, gan otram šī bija visai iecienīta spēle. Varbūt būtu iznācis gluži jauks vakars, taču otrās partijas laikā Streindžs uzcēla pīķa devītnieku, un viņam uzreiz prātā ienāca vairākas jaunas idejas par šīs kārts maģisko nozīmi. Viņš nometa kārtis, pa­meta Henriju un ar pīķa devītnieku rokā devās uz bibliotēku. Henrijam atlika izklaidēties vienatnē.

Kaut kad naktī, kad rīts jau vairs nebija tālu, Streindžs pamodās — vai it kā pamodās. Guļamistaba bija pielijuši ar blāvu, sudrabotu mirdzumu; gluži iespē­jams, ka tā bija mēnesnīcas atbala sniegā. Streindžam šķita, ka viņš redz Ara­bellu — apģērbušos un apsēdušos gultas kājgalī ar muguru pret viņu. Arabella sukāja matus. Streindžs viņai kaut ko teica; vismaz tā viņam likās.

Tad viņš no jauna aizmiga.

Ap septiņiem no rīta viņš pamodās pavisam un nolēma steigšus doties uz bibliotēku, lai pāris stundiņu pastrādātu, pirms lejā nav nokāpis Henrijs. Viņš knaši piecēlās, aizgāja uz garderobes istabu un pašķindināja zvanu, lai Džere­mijs Džonss nāk viņu noskūt.

Astoņos pie guļamistabas durvīm pieklauvēja Arabellas istabene Dženeta Hjūza. Neviens neatsaucās, un Dženeta, nolēmusi, ka saimniecei joprojām sāp galva, devās prom.

Desmitos Streindžs un Henrijs sēdās pie brokastu galda. Henrijs grasījās uz visu dienu doties medībās un pūlējās pierunāt Streindžu nākt līdzi.

Nē, nē. Mani gaida darbs, bet lai tas nekavē tevi iet un medīt. Galu galā tu šejienes laukus un mežus pazīsti tikpat labi kā es. Varu tev aizlienēt bisi, arī suņus noteikti kaut kur var atrast.

Te ienāca Džeremijs Džonss, kas ziņoja, ka atkal ieradies misters Haids. Viņš esot priekšnamā un vēloties runāt ar Streindžu neatliekami svarīgā lietā.

Ak, kas tad nu viņam šoreiz vajadzīgs? — Streindžs noburkšķēja.

Skubīgiem soļiem iesteidzās misters Haids, gluži pelēks aiz bažām.

Pēkšņi Henrijs iesaucās:

Dieva dēļ, ko tas zellis iedomājas? Vai nu iekšā, vai ārā! — Viens no pa­stāvīgiem aizkaitinājuma avotiem Henrijam bija Ašfēras kalpi, kuri reti izturē­jās ar godbijību, kāda pēc Henrija domām pienāktos tik cienījama nama saimes ļaudīm. Šai reizē Džeremijs Džonss bija gājis ārā no brokastu istabas, taču tālāk par durvīm nebija ticis; pa pusei paslēpies aiz vērtnes, viņš tur aizgūtnēm sa­čukstējās ar kādu citu.

Streindžs pameta skatienu uz durvju pusi, nopūtās un bilda:

Henrij, nudien, tas tiešām nav svarīgi. Mister Haid, es…

Tikām misters Haids, kura uztraukums šīs aizķeršanās laikā bija milzum pieaudzis, vairs nespēja klusēt:

Es pirms stundas atkal redzēju misis Streindžu Velsas kalnos!

Henrijs salēcās un neizpratnē palūkojās uz Streindžu.

Streindžs raidīja misteram Haidam ļoti dzedru skatienu un sacīja:

Nepievērs uzmanību, Henrij. Nudien!

To dzirdēdams, misters Haids maķenīt sarāvās, taču viņam piemita stūr­galvība, kas palīdzēja neatkāpties un turpināt:

Tas bija pie Idra kalna! Tāpat kā toreiz: misis Streindža gāja prom, un es neredzēju viņas seju. Es mēģināju viņu panākt, bet man atkal neizdevās, viņa pazuda. Es zinu, toreiz jūs nolēmāt, ka man rēgojās — ka tur bija tikai lietus un vējš, bet man nezin kāpēc likās, ka tā ir sieviete,— bet šodien laiks ir rāms un skaidrs, un es pavisam noteikti redzēju misis Streindžu, ser, — redzēju tikpat skaidri kā tagad jūs!

Toreiz? Kas tā par to reizi? — Henrijs apjucis jautāja.

Streindžs ar jaušamu nepacietību sāka tencināt misteru Haidu par rūpēm, par to, ka viņš ieradies ar šo… (Viņam neizdevās atrast piemērotu vārdu.) — Bet, tā kā es labi zinu, ka misis Streindža mierīgi atpūšas tepat mājās, jūs droši vien nebūsit pārsteigts, ja es…

Piepeši istabā kā sasvilis atkal iesteidzās Džeremijs Džonss. Viņš piegāja Strein­džam klāt, pieliecās un kaut ko iečukstēja saimniekam ausī.

Ei, puis, runā, kā klājas! Saki, kas tev sakāms! — uzsauca Henrijs.

Džeremijs ar lielām šaubām paskatījās uz Streindžu, taču saimnieks klusēja.

Streindžs ar plaukstu aizspieda muti, un viņa skatiens klejoja šurpu turpu, it kā mēģinot izsekot piepešai un ne visai patīkamai domai.

Misis Streindžas mājās nav, ser, — sacīja Džeremijs. — Mēs nezinām, kur viņa ir.

Henrijs ņēmās pratināt misteru Haidu par to, ko īsti viņš redzējis kalnos, un, neļaudams nabagam atbildēt uz vienu jautājumu, jau uzdeva nākamo. Džere­mijs Džonss, saraucis pieri, noskatījās uz abiem. Streindžs klusēdams sēdēja, nekustīgi raudzīdamies kaut kur tukšumā. Pēkšņi viņš pielēca kājās un izme­tās pa durvīm.

Mister Streindž! — iesaucās misters Haids. — Uz kurieni jūs ejat?

Streindž! — pakaļ kliedza Henrijs.

Tā kā bez Streindža ziņas nekas nebija darāms un iesākams, atlika vienīgi viņam sekot. Streindžs uzjoza otrajā stāvā, iegriezās bibliotēkā un taisnā ceļā pieskrēja pie lielās sudraba bļodas.

Atnes ūdeni! — viņš pavēlēja Džeremijam Džonsam.

Džeremijs Džonss atgriezās ar ūdens krūzi un piepildīja bļodu.

Streindžs pateica kaut kādu vārdu, un istaba uzreiz kļuva pakrēšļaina. Tai

pašā brīdī ūdens bļodā satumsa un zaudēja dzidrumu.

Henriju gaismas pazušana gaužām iztrūcināja.

Streindž! — viņš iekliedzās. — Ko mēs te darām? Metas tumšs! Mana māsa ir ārā! Vairs nedrīkst ne mirkli te kavēties! —Viņš uzklupa Džeremijam Džonsam, kuram vienīgajam no klātesošiem uz Streindžu varēja būt kāds iespaids. — Pasaki, lai viņš izbeidz! Jāiet meklēt!

Klusu, Henrij! — uzsauca Streindžs.

Viņš divreiz novilka ar pirkstu pār ūdens virsmu. Uzreiz parādījās divas spožas švīkas, kas sadalīja ūdeni četrās daļās. Streindžs pakustināja roku virs viena no tiem. Ūdenī iemirdzējās zvaigznes un jaunas švīkas, gaišas dzīsliņas un tīmekļi. Viņš brīdi skatījās uz tiem. Tad pakustināja pirkstus virs otra ce­turkšņa. Tur parādījās cits gaismas zīmējums. To pašu viņš atkārtoja ar trešo un ceturto ceturksni. Zīmējumi katru reizi bija citādi. Tie virmoja un zvīlēja, brī­žam izskatījās pēc burtu rindām, brīžam pēc kartes līnijām un vēl citreiz pēc zvaigznājiem.

Ko jūs darāt? — brīnīdamies vaicāja misters Haids.

Meklēju viņu, — atbildēja Streindžs. —Vismaz cenšos to darīt.

Viņš ar pirkstu galiem pieskārās vienam no ceturkšņiem. Trīs pārējie acu­mirklī pazuda. Atlikušais pletās platumā, līdz aizņēma visu ūdeni. Streindžs sadalīja to četrās dalās, brīdi urbās ūdenī ar skatienu, tad pieskārās vienam no ceturkšņiem. Viss atkārtojās vēl vairākas reizes. Zīmējumi kļuva blīvāki un ar­vien vairāk līdzinājās kartei, taču, jo ilgāk Streindžs noņēmās, jo lielākas šaubas pauda viņa sejas izteiksme: šķita, ka viņš arvien mazāk saprot to, ko rāda ūdens.

Kad bija aizritējušas vismaz piecas minūtes, Henrijs neizturēja:

Dieva dēļ, nav īstais brīdis burties! Arabella ir pazudusi! Streindž, es tevi lūdzu! Met mieru šīm blēņām un steigsimies viņu meklēt!

Streindžs neatbildēja, tikai nikni nozibināja acis un uzsita pa ūdeni. Švīkas un zvīgznas izgaisa. Viņš dziļi ievilka elpu un sāka no jauna. Šoreiz viņš rīkojās drošāk un visai drīz izvilināja ūdenī zīmējumu, kas viņam šķita svarīgs. Taču neizskatījās, ka viņš tajā izlasītu kaut ko noderīgu: burvis sēdēja, raudzīdamies ūdenī ar izbīli un neizpratni.

Kas ir? — misters Haids pagalam satraucās. — Mister Streindž, vai jūs redzat savu sievu?

Burvestība man stāsta pilnīgas muļķības, es neko nesaprotu! Iznāk, ka Anglijā viņas nav. Viņas nav arī Velsā. Nav Skotijā. Nav Francijā. Te vispār ne­kas neiznāk! Tev taisnība, Henrij. Es tikai velti tērēju laiku. Džeremij, manus zābakus un mēteli!

Piepeši ūdenī parādījās pavisam citāda aina. Senlaicīgā, krēslainā zālē dejoja pulka izskatīgu kungu un glītu dāmu. Tā kā šai ballei nevarēja būt nekādas sais­tības ar pazudušo Arabellu, Streindžs atkal uzsita ar plaukstu pa ūdeni. Aina izgaisa.

Ārā visu sedza bieza sniega kārta. Viss bija sastindzis, nekustīgs un mēms. Vispirms tika pārmeklēta Ašfēras apkārtne. Kad mājas tuvumā netika atrasts pat ne paceplītis vai sarkanrīklīte, Streindžs, Henrijs, misters Haids un kalpi sāka pārmeklēt ceļus.

Trīs kalpones atgriezās mājā un uzkāpa bēniņos, kur gandrīz nekas nebija kustināts kopš Streindža zēnibas laikiem. Viņas apbruņojās ar cirvi un āmuru un uzlauza lādes, kas piecdesmit gadu bija stāvējušas aizslēgtas. Ieskatījās visos skapjos un atvilktnēs, pat tādās, kurās nevarētu paslēpties pat jaundzimis bērns, nemaz nerunājot par pieaugušu sievieti.

Daži kalpi metās uz Klanu apstaigāt mājas. Citi lēca zirgos un jāja uz Klan- tonu, Pārslovu, Klanberī un Vitkotu. Drīz visā apkaimē nebija neviena nama, kur nezinātu par Streindža kundzes pazušanu, neviena nama, no kura nebūtu sūtīti palīgi. Šo namu sievietes tikām piemeta kamīnos malku un čakli rosījās, lai misis Streindžu, ja viņa gadījumā tiktu atvesta uz šīm mājām, sagaidītu tik daudz siltuma, omulības un spēcinošu ēdienu un dzērienu, cik tikai vienam cil­vēkam tādā reizē var noderēt.

Meklējumu pirmā stunda viņiem palīgos deva kapteiņu Džonu Airtonu no Divpadsmitā vieglo dragūnu pulka — kapteinis kopā ar Velingtonu un Strein­džu bija karojis Pirenejos un cīnījies pie Vaterlo. Viņa zeme robežojās ar Streindža muižu. Abi bija viena vecuma un visu mūžu nodzīvojuši kaimiņos, taču kap­teinis Airtons bija tik kautrīgs un atturīgs džentlmenis, ka viņi nemēdza pārmīt vairāk par divdesmit vārdiem gadā. Šai nelaimes stundā viņš ieradās ar kartēm un klusi, nopietni solīja Streindžam un Henrijam palidzēt visiem līdzekļiem, kas vien ir viņa rīcībā.

Drīz atklājās, ka misters Haids nav vienīgais, kas redzējis Arabellu. Viņu bija redzējuši arī divi zemnieku puiši, Mārtiņš Oklijs un Ouens Bulbridžs. Par to Džeremijs Džonss uzzināja no dažiem abu draugiem un acumirklī lēca pir­majā zirgā, kas pagadījās pa rokai, un auļoja uz sniegotajiem laukiem pie Klanas upes, kur Oklijs un Bulbridžs bija piebiedrojušies meklētājiem. Pusvešus, pusdzīšus Džeremijs atgādāja viņus atpakaļ Klanā un nostādīja kapteiņa Air- tona, mistera Haida, Henrija Vudhopa un Streindža priekšā.

Izrādījās, ka Oklija un Bulbridža redzētais ērmoti nesader kopā ar mistera Haida stāstu. Misters Haids bija Arabellu redzējis Idra stāvajā, apsnigušajā no- kalnē. Viņa gājusi uz ziemeļiem. Pulkstenis bija rādījis tieši deviņi, un misters Haids, tāpat kā iepriekš, bija dzirdējis dimdam zvanu.

Savuties Oklijs un Bulbridžs bija viņu redzējuši steidzamies starp tumšiem, kailiem kokiem apmēram piecas jūdzes uz. austrumiem no Idra kalna, tomēr arī viņi apgalvoja, ka tas bijis tieši deviņos.

Kapteins Airtons savilka uzacis un pieprasīja, lai Oklijs un Bulbridžs pa­skaidro, kā viņi zina, ka pulkstenis bija deviņi — atšķirībā no mistera Haida, nevienam no abiem nebija kabatas stundeņa. Oklijs atbildēja, ka zvanījuši zvani, tādēļ arī abi nosprieduši, ka laikam ir deviņi. Zvanījusi, pēc Oklija domām, bija Svētā Jura baznīca Klanā. Turpretim Bulbridžs iebilda, ka Svētā Jura baz­nīca tā nu gan neesot bijusi — viņi dzirdējuši daudzu zvanu skaņas, bet Svētajam Jurim esot viens vienīgs. Tie zvani esot skanējuši ļoti skumji — droši vien kādu apzvanījuši —, taču, lūgts paskaidrot, ko tas nozīmē, Bulbridžs ne­spēja atrast vārdus.

Citādi liecinieku stāstījumi sakrita. Šoreiz netika pieminētas nekādas blē­ņas par melnām kleitām. Visi trīs izteicās, ka misis Streindža bijusi baltā kleitā un vienbalsīgi apgalvoja, ka viņa gājusi ļoti ātrā solī. Viņas seju neviens nebija redzējis.

Kapteinis Airtons sadalīja vīrus pulciņos pa četri un pieci un nosūtīja pār­meklēt tumšos ziemas mežus. Sievietēm viņš lika sadabūt lukturus un siltas drēbes, un raidīja jātniekus uz augstajiem, visiem vējiem atsegtajiem pauguriem Idra kalna apkaimē. Par jātnieku komandieri viņš iecēla misteru Haidu — ar kaut ko mazāku tas nebūtu samierinājies. Desmit minūtes pēc tam, kad Oklijs un Bulbridžs bija pabeiguši savu stāstāmo, visi jau atradās savās vietās. Viņi meklēja lidz tumsai, taču tumsa iestājās ātri. Kopš ziemas saulgriežiem bija pa­gājušas tikai piecas dienas: trijos jau metās krēsla, četros bija pavisam tumšs.

Meklētāji atgriezās Ašfērā, kur kapteinis Airtons vēlējās uzklausīt ziņoju­mus par paveikto, cerēdams izprast, kas darāms tālāk. Turpat bija ari vairākas dāmas no tuvējās apkaimes namiem. Viņas bija mēģinājušas sēdēt mājās un gaidit ziņas par Streindža kundzes likteni, taču atklājušas, ka tāda sēdēšana ir gaužām vientulīga un neciešama. Dāmas devās uz Ašfēru daļēji tāpēc, ka bija še vajadzīgas, tomēr visvairāk tāpēc, lai sabiedrībā smeltos mierinājumu cita citas sabiedrībā.

Paši pēdējie pārradās Streindžs un Džeremijs Džonss. Nenoāvuši dubļainos zābakus, abi taisnā ceļā no staļļa devās iekšā. Streindžs bija gluži bāls, acis dziļi iegrimušas dobuļos. Viņš izskatījās un izturējās kā mēnessērdzīgais. Ja Džere­mijs Džonss nebūtu iestūmis viņu krēslā, diez vai viņam ienāktu prātā apsēsties.

Kapteinis Airtons izklāja uz galda savas kartes un sāka izklaušināt meklētā­jus par to, kur viņi bijuši un ko izdibinājuši. Izrādījās — neko.

Visi sanākušie skatījās uz kartēm un domāja par to, ka glītās līnijas un vārdi pa­tiesībā ir ledū kalti dīķi un upes, mēmi meži, aizsaluši grāvji un augsti, kaili kalni, visi atcerējās, cik aitu un govju, un meža zvēru šai gadalaikā sastapuši savu nāvi.

Man liekas, es vakarnakt pamodos… — negaidot ierunājās aizsmakusi balss. Visi atskatījās.

Streindžs vēl aizvien sēdēja turpat, kur viņu bija apsēdinājis Džeremijs. Rokas nokarājās viņam gar sāniem, viņš stingi vērās grīdā.

Es vakarnakt pamodos. Nezinu, cikos tas bija. Arabella sēdēja gultas kāj­galī. Viņa bija apģērbusies.

Jūs agrāk to neteicāt, — aizrādīja misters Haids.

Es biju aizmirsis. Man likās, es esmu to nosapņojis.

Es nesaprotu, — bilda kapteinis Airtons. — Vai jūs gribat sacīt, ka misis Streindža atstājusi jūsu māju jau naktī?

Likās, arī Streindžs pats gribētu zināt atbildi uz šo ārkārtīgi saprātīgo jau­tājumu, taču viņš to nespēja atrast.

Bet, ser, — misters Haids turpināja, — no rīta jūs taču noteikti pama­nījāt, vai viņa ir gultā?

Viņa tur bija. Skaidrs, ka bija. Ir muļķīgi pat domāt… Vismaz… — Streindžs aprāvās. — Bija gan tā, ka pamodies es uzreiz sāku domāt par savu grāmatu, un istabā bija tumšs.

Vairākiem no klātesošajiem radās aizdomas, ka varbūt Džonatans Streindžs nav pavisam nolaidīgs laulātais draugs, tomēr sievai viņš velta neparasti maz uzmanības, un neviens vien sāka skatīties uz viņu ar šaubām, prātā pārcilājot daudzos iemeslus, kālab šķietami uzticīga sieva sniegotas nakts vidū pēkšņi varētu mesties projām. Nesaudzīgi vārdi? Negants raksturs? Briesmīgie skati, bez kurām nav iedomājams burvja darbs — spoki, dēmoni, šaušalas? Negai­dīts atklājums, ka namatēvam kaut kur ir mīļākā un pusducis ārlaulības bērnu?

Fiepeši kaut kur ārā, laikam priekšnamā, atskanēja kliedziens. Vēlāk neviens nevarēja pateikt, kas bijis kliedzējs. Vairāki Streindža kaimiņi, kas stāvēja vistu­vāk durvīm, devās skatīties. Tad arī viņi sāka klaigāt, un pārējie metās nopakaļ.

Sākumā priekšnamā bija tumšs, taču tūlīt tika atnestas sveces, un visi ieraudzīja, ka pie kāpnēm kāds stāv.

Tā bija Arabella.

Henrijs pietraucās pie viņas un apkampa; misters Haids un misters Airtons viņai sacīja, cik ļoti priecājas, redzot viņu sveiku un veselu; arī pārējie sāka izteikt savu apbrīnu un stāstīja katram, kas bija gatavs klausīties, ka viņiem nav bijis ne jausmas, ka misis Streindža tepat vien ir. Dāmas un kalpones saskrēja ap Arabellu un ņēmās iztaujāt. Vai viņai nekas nekaiš? Kur viņa bijusi? Vai viņa apmaldījusies? Vai noticis kas nelāgs?

Tad, kā palaikam mēdz notikt, vairāki no klātesošajiem vienlaikus pievērsa uzmanību kaut kam savādam: Streindžs nebija teicis ne vārdiņa, nebija meties pie viņas — un arī misis Streindža nebija viņu uzrunājusi vai spērusi kaut soli uz viņa pusi.

Burvis stāvēja un klusēdams raudzījās uz savu sievu. Pēkšņi viņš iekliedzās: — Lai Dievs žēlīgs, Arabella! Kas tev mugurā?

Pat sveču svaidīgajā, nedrošajā gaismā gluži skaidri varēja redzēt, ka Ara­bella ģērbusies melnā kleitā.