Jūras pūķa sala

32

Marti redzēja, kā pirmās sīkās baiļu trīsas pārskrien Kamillas sejai, kad ūdens līmenis kāpa gar viņu lieliem no potītēm uz ceļiem.

— Ūdens tātad arī sliktākajā gadījumā nevar pacelties tik ļoti, ka mēs noslīktu? — jautāja Kamilla.

Viņas balss piepeši bija baiļu pilna.

— Neāksties nu, — Marti nosmējās. — Tu taču pati redzi, cik šī ala ir augsta. Ūdens nevar pacelties līdz alas mutei. Pat ja tas tā izdarītu, mēs tiksim prom pa augšu.

Pēc brīža ūdens jau skalojās viņu ceļgalu augstumā. Par laimi, tas bija ļoti silts, droši vien gandrīz trīsdesmit grādu. Vismaz viņi te nenosals. Kamilla pavērsa skatienu uz augšu.

— Tas pirmais sašaurinājums… vai mēs tiksim tam cauri? Ja vajadzēs? Marti apdomājās. Sašaurinājuma vietā divi tievi kaļķakmens izvirzījumi

stiepās no abām pusēm gandrīz līdz šahtas vidum. Starp malām paliekošā vieta neapšaubāmi bija pārāk šaura, lai cilvēks tai tiktu cauri. Bet kā ar caurumiem to sānos? Vai tiem var tikt cauri? Nē, tie bija pārāk mazi.

— īsti neticu, — Marti godīgi teica. — Tas izskatās diezgan šaurs.

— Manuprāt, tas saspiedums nav sevišķi augstu, — piezīmēja Kamilla.

— Septiņi metri? Astoņi? Kā tu domā?

— Varbūt tomēr mazliet vairāk, — Marti pārlika.

Taču patiesībā viņa paša aprēķins bija sešarpus metru. Velns lai parauj,

tas vispār nav nemaz tik daudz, Marti drudžaini nodomāja. Ar to taču pietiks? Tam vajadzētu pietikt. Ja ar to nepietiks…

Doma ietriecās viņam prātā kā lode, un viņš mēģināja to uzreiz aizslau­cīt no prāta. Jo tas nu bija kaut kas, par ko nepavisam nevajadzētu domāt.

— Necenties būt pārlieku optimistisks, — protestēja Kamilla. — Tas nevar būt augstāk par septiņiem metriem.

— Kaut vai, — piekrita Marti. — Taču neticu, ka tam ir kāda nozīme.

Ūdens līmenis cēlās gar viņu augšstilbiem centimetru pēc centimetra.

Drīz jau tas sniegsies līdz cirkšņiem. Cik ilgs laiks paies, pirms taifūns pāries, ja tas nāks tieši virsū, Marti sev jautāja. Diennakts? Mazliet vairāk nekā diennakts? Varbūt apmēram tā. Tas šķita nomācoši ilgs laiks, sevišķi, ja viņi visu laiku būs spiesti mērcēties jūras ūdenī. No otras puses, ja taifūns viņus tikai skartu tā, ka tikai tā mala pārietu salai, pārbaudījums visdrīzāk būtu cauri dažās stundās. Būtu patīkami zināt, kas ir sagaidāms.

Tad viņam prātā ienāca jauna, par iepriekšējo vēl drūmāka doma. Ja nu taifūns nogremdēs “Smejošo pūķi”? Ja nu Hua, Kvoks, Tšiongs un Vu no­slīks? Tad neviens neieradīsies viņus izglābt. Neviens nezinās, kur viņi ir, un viņi lēnām nonīks no bada dabas izveidotajā cietumā.

Ūdens uzkāpa līdz jostasvietai.

— Manuprāt, ūdens līmeņa celšanās katrā ziņā nepalēninās, — kon­statēja Kamilla.

Viņa atkal palūkojās uz augšu.

— Tas pirmais sašaurinājums, starp citu, ir jau nepatīkami zemu.

Kamilla juta, kā ūdens aizsniedzas līdz krūtīm.

— Paklau, Marti, man sāk kļūt mazliet bail, — teica Kamilla.

— Mēs noteikti tiksim cauri!

— Taču, ja ūdens pacelsies līdz tam sašaurinājumam…

— Tas neuzkāps tik augstu!

— Taču, JA tas pacelsies, vai tu domā, ka mēs varēsim nozāģēt to tie­vāko kaļķamens radzi? Mūsu naži ir gana stipri?

— Tas var būt pārāk grūts pasākums, — Marti šaubīgi teica. — Turklāt mēs taču pie tās nemaz netiekam.

Vismaz pagaidām ne, viņš nodomāja.

Ūdens tagad sniedzās līdz Kamillas kakla bedrītei. Ja tā turpināsies, viņai drīz vajadzēs kuļāties ūdenī. Ja ūdens līmenis noturēsies augstu dau­dzas stundas vai diennakti, viņi būs spiesti patiešām nopūlēties, pirms viss būs cauri.

— Kā ar mums būs, ja ūdens pacelsies vēl dažus metrus? — Kamilla krita panikā.

— Es neticu, tas vairs nevar…

Un tad ūdens ar joni pēkšņi triecās uz augšu — it kā alā piepeši būtu iešļākts ar tūkstoti ugunsdzēsības šļūteņu. Kamillai vajadzēja pastiepies uz pirkstgaliem, taču ūdens nežēlīgi kāpa gar viņas kaklu. Mirkli vēlāk viņas kājas vairs nesniedzās līdz dibenam, un viņa kuļājās ūdenī. Dažas sekun­des, un Marti vajadzēja darīt tāpat.

Ūdens visu laiku riņķoja pa alu spēcīgos virpuļos, kas cēlās augšup, un alas griesti tuvojās biedējošā ātrumā. Pēc brīža lielākā ala bija jau pavisam zem ūdens un ūdens cēla viņus aizvien augstāk šaurajā, ventilācijas šahtu atgādinošajā caurumā.

Jēziņ, ja šādi turpināsies, nepaies ne mirklis, un mēs jau būsim zem tā iespieduma, nodomāja Marti. Sašaurinājums vēl pirms stundas bija drošā augstumā, daudzus, daudzus metrus augstāk. Neiespējami tālu. Taču ta­gad tas bija vien pāris metru attālumā. Marti nervozi saprata, ka ūdens dažās minūtēs pacēlies vismaz par trim metriem. Viņi peldēja jau apmē­ram vidū starp alas dibenu un sašaurinājumu. Viesuļvētras radītais vētras paisums, storm surgen, noteikti bija atsities pret Pūķa salu un to aptve­rošo sēkli.

Ja ūdens tikpat lielā ātrumā celsies vēl piecas minūtes…

Ūdens pacēla viņus augstāk. Šahta sašaurinājās un tuvināja viņus vienu otram aizvien vairāk, līdz viņu ķermeņi saskārās, vispirms brīvi un tad pa­mazām spiedās viens pret otru aizvien ciešāk.

Kad Marti palūkojās augšup, viņš re,dzēja, ka viņi jau tuvojas sašauri­nājumam. Kaļķakmens radzes jau sāka aizsprostot šahtas vidu, un, jo aug­stāk viņiem būs jāceļas, jo tā kļūs aizvien šaurāka. Mazliet augstāk šahtā

pietiks vietas tikai vienam cilvēkam. Un, ja ūdens pacelsies līdz īstajam sašaurinājumam, viņi noslīks.

Tam joprojām bija grūti noticēt.

Nāve bija kaut kas, kas notika ar citiem cilvēkiem.

— Mēs drīz vairs neietilpsim šeit… vienlaikus, — elsa Marti. — Mums vajag… elpot pēc kārtas…

— Ok, — Kamilla piekrita. — Darām tā.

Šausmas un bezcerība spīdēja Kamillai acīs. Jēziņ, mēs šeit noslīksim, no­domāja Marti. Kamilla pieķērās ar rokām diviem kaļķakmens izvirzījumiem un nogrūda sevi uz leju. Marti pacēlās augšup viņai garām un elpoja negausīgi, dziļiem vilcieniem. Tad bija viņa kārta nolaisties zem ūdens. Kad viņu gandrīz kailie ķermeņi rīvējās viens gar otru, Kamilla piepeši saprata, pirmo reizi pa īstam saprata, ka viņi, iespējams, noslīks. Es tam neticu, viņa domās ieklie­dzās. Tā nevar būt patiesība, tā nevar būt patiesība, tas nevar notikt pa īstam!

Tas, kas vēl no rīta bija pilnīgi neiespējama un absurda doma, piepeši bija kļuvis par visticamāko iespējamību. Viņi dažu stundu laikā bija izda­rījuši virkni sliktu izvēļu, citu pēc citas. Ja viņi būtu izvēlējušies ko citu, vismaz vienā no tiem izlemšanas punktiem, viņi joprojām būtu drošībā uz “Smejošā pūķa” vai varbūt jau Halonā.

Tagad bija par vēlu nožēlot.

Kad Kamilla atkal pacēlās ieelpot, viņa pamanīja, ka gaiss ir pilns smalka, auksta smidzekļa. Tas durstīja viņas seju simtiem ledainu adatu. Bija sācis līt, un lietus lāses sašķīda smalkā miglā, atsitoties pret šahtas sienām. De­besis vairs nebija zilas, bet gan melni pelēkas. Pēc brīža arī gar šahtas sie­nām šaurās tērcēs sāka līt brūns, dubļains ūdens. Kamilla noskatījās, kā tērces saaug kopā visu sienu nosedzošā, plūstošā plēvē. Šahtā līstošais ūdens vairs nebija skaidrs, bet pelēkbrūns un gandrīz necaurredzams. Lietum pastiprinoties, lejup sāka plūst mazas straumes, kas izšķīda neskaitāmos pilienos, uztriecoties šahtas sienām. Saule bija nozudusi, un piepeši bija gandrīz tumšs, ja neņēma vērā no augšas nākošo krēslaino, mainīgo gaismu. Ūdens šalkoņai un burbuļošanai pāri sāka skanēt arī grāvieni. Zibeņi, no­domāja Kamilla. Gaisma mirgoja, jo tuvojās zibeņi.

Gaisā driz jau bija tik daudz ūdens, ka kļuva grūti elpot. Marti saprata, ka viņi visdrīzāk neizdzīvos nakti, pat ja ūdens nepacelsies līdz sašaurinā­jumam.

Jo augstāk ūdens cēlās, jo garāku ceļu viņi bija spiesti mērot, lai palaistu otru elpot. Mēs nevaram tā turpināt bezgalīgi, nodomāja Kamilla. Kādā mirklī, agrāk vai vēlāk, viens no mums pieļaus kļūdu un noslīks.

Kad Kamilla nākamo reizi uzlīda ieelpot, alas vidū izvirzījušās radzes bija jau tik tuvu, ka viņa pirmo reizi spēja tām pieskarties ar roku un papētīt tuvāk. Vēl pirms maza brīža sašaurinājums bija tik tālu!

Tas, kas pirms mirkļa bija tikai biedējoša varbūtība, tagad bija kļuvis par gandrīz neizbēgamu pārliecību.

Drīz viņi vairs nevarēs paelpot. Tad paies minūte vai divas, līdz viņi būs spiesti atvērt muti. Un tad ūdens iekļūs plaušās. Tad varbūt vēl minūte plosošu sāpju un panisku spazmu, pirms viņi zaudēs samaņu. Un tad… tikai tumsa. Vienīgi tumsa, nekad vairs nekā cita. Ja vien mācības par dvē­seles un ķermeņa atdalīšanos un pēcnāves dzīvi nav patiesas.

Kamilla diemžēl nekad nebija tām ticējusi.

Viņa cīnījās ar augošajām šausmām. Jābūt kādai iespējai tikt tam cauri, viņa domāja. Tas nevar tā beigties. Viss nevar tā izbeigties, vienā paņēmienā. Ne šādi, nebrīdinot. Ne tik pēkšņi!

Taču izejas nebija.

Mīļais Dievs, es tiešām šeit nomiršu, domāja Kamilla. Es noslīkšu šajā alā. Kā žurka. Kā maisā ūdenī noslīcināts kaķēns.

Viņa paviļāja domu galvā. Vēl pat tagad, kad viss savā ziņā bija jau no­ticis un bēgšanas iespēju vairs nebija, to bija neiespējami aptvert. Tātad tā ir taisnība, domāja Kamilla, savas nāves īstumu var patiešām aptvert tikai tad, kad tā pienāk, sprieda Kamilla. Tikai tad, kad tā ir tik tuvu, kad zināms datums vai vismaz mēnesis.

Līdz tam nāve ir vienīgi tāla abstrakcija.

Kamilla palaida Marti ieelpot. Viņa juta, kā asas šausmas deva ceļu pa­kļāvībai un smagām skumjām. Cik stulbi, nodomāja Kamilla. Turklāt Marti vajadzēja būt vēl sliktāk. Marti droši vien visā vainoja sevi. Lai gan patiesībā

vainīga bija viņa. Jo tieši viņa bija ierosinājusi, lai viņi apstājas papētīt šo nolādēto žurku slazdu!

Viņi atkal apmainījās vietām. Sašaurinājums bija vairs tikai trīsdesmit centimetru augstāk. Lietus ūdens gāzās lejup, un Kamillai sejā šļakstījās dubļi un ūdens. Tam par spīti, viņa tagad redzēja, ka viena no šauruma vidū iestieptajām kaļķakmens radzēm ir tikai plāna mēle. Šaurākajā vietā tā nebija ne desmit centimetru bieza. Kaļķakmens bieži bija salīdzinoši mīksts. Vai viņi spētu pārzāģēt radzi ar saviem nažiem? Ja viņiem paveiksies, viņi varētu tikt cauri sašaurinājumam. Gaisā šļakstošo netīrumu dēļ Kamillai bija grūti saredzēt, kas bija tam otrā pusē, taču viņi vismaz iegūtu mazliet laika.

Kamilla ar pirkstiem atrada stingru atbalstu kādā plaisā un uzvilka sevi augstāk. Viņa paņēma nirēja nazi no jostas un sāka dauzīt radzes šaurāko vietu ar naža spēcīgo asmeni. Taču akmens nebija gluži tik mīksts, kā viņa bija cerējusi. Pirmie sitieni atstāja tikai nomācoši mazus, tikko manāmus iegriezumus. Taču Kamilla sita atkal, vēl un vēl, līdz Marti viņu prasīgi parāva aiz kājas, un viņa saprata, ka ir viņa kārta elpot.

Marti bija apjautis, ko Kamilla mēģina, un savā reizē devās uzbrukumā akmens radzei. Kamilla redzēja, kā Marti kājas kustas sitienu ritmā. Kad viņi atkal apmainījās vietām, Kamilla satrūkās, pamanot, cik maz vietas vēl atlicis. Viņas galva vairs neietilpa stāvus, bet vajadzēja pagriezt seju tieši uz augšu, lai spētu elpot.

Ja viņi nedabūs to nolāpīto kaļķakmens izvirzījumu nost…

Kamilla turējās ar otru roku pie klints, un viņas labā roka dauzīja naža asmeni pret kaļķakmeni tik spēcīgi, cik vien viņa spēja. Sitienus varēja sajust līdz pleciem un sprandam. Kaļķakmenī nu bija parādījusies mazliet drošāka, krietni dziļāka rieva. Viņi bija pāgriezuši pušu jau gandrīz trešo daļu radzes. Taču vēl bija palikušas divas trešdaļas, un viņiem atlikušais laiks ātri iztecēja. Naži sāka notrulināties. Turklāt ūdens slāpēja sitienus un pavājināja to spēku.

Marti pacēlās Kamillas vietā.

Mēs neizdzīvosim, Marti drudžaini nodomāja, mēs noslīksim šajā no­lādētajā, šaurajā klints bedrē. Šīs ir beigas, mums nekad nevajadzēja braukt

šurp, es un manas sātaniski stulbās apsēstības, kāpēc es nevarēju ļaut, lai tas tā paliek. Un kāpēc man vajadzēja vilkt šurp arī Kamillu, lai viņa nomirtu reizē ar mani!

Marti iecirta nazi kaļķakmenī tik spēcīgi, cik spēja, un asmenis pēkšņi šķindot pārlūza pušu. Vēl arī tas, Marti rūgti nodomāja. Viņš atkal atbrī­voja vietu Kamillai un lāva viņai turpināt. Marti juta, kā Kamillas ķerme­nis šūpojās sitienu taktī, kad viņa neganti uzklupa kaļķakmens radzei. Kamilla vēl nebija padevusies, tas bija labi. Taču vai viņiem tiešām vēl bija iespēja? Ja arī Kamillas nazis salūzīs, visam būs beigas.

Kamilla stūmās lejup gar Marti. Marti sameklēja viņas roku dubļainajā, necaurredzamajā ūdenī, un uzstājīgi taustījās pēc viņas naža. Kamilla beidzot aptvēra, ko viņš grib, un atlaida pirkstus no naža. Marti pataustīja asmeni ar pirkstiem. Tas vairs nebija daudz asāks par sviesta nazi.

Neizskatās labi, Marti nodomāja.

Pacēlies ieelpot, viņš šausmās pārliecinājās, ka deguns jau burtiski sa­sniedz to kaļķakmens radzi, ko viņi mēģināja nolauzt. Tas bija viņa pēdē­jais mēģinājums. Ja viņš nedabūs akmeni pušu, viņš noslīks. Kamillai pēc tam būs pašai sava pēdējā iespēja, un tad arī ar viņu viss būs cauri. Marti redzēja, ka Kamilla padziļinājusi rievu daudz mazāk, nekā viņš bija cerējis. Itin kā akmens būtu kļuvis cietāks.

Lūsti, Marti, cērtot un šķeļot akmeni ar Kamillas nazi, vārdoja. Lūsti, tu sātans! Lūsti! Lūsti! Lūsti! Taču nazis jau kļuva pavisam truls, un sitieni akmenī atstāja tikai mazas un nenozīmīgas švīkas. Marti sajuta stindzi­nošu izmisumu, kad saprata, cik situācija ir bezcerīga.

Mums nav nekādu iespēju, viņš nodomāja.

Viņi noslīks. Vēl dažas īsas, gandrīz acumirklī laika straumē aizplūs­tošas minūtes šķīra viņus no mūžības.

Tikai divi trīs simti sirdspukstu pirms mūžīgas tumsas, viņš nodomāja.

Ūdens sasniedza seju.

Man ir jāpalaiž šeit Kamilla, nodomāja Marti. Viņš pārāk labi saprata, ka tagad, kad viņš aizstumsies prom, viņš vairs netiks elpot. Kad viņa kārta atkal pienāks, ūdens jau būs pārāk augstu. Pēdējā maiņa paliks Kamillai.

Lai tā būtu, nodomāja Marti un gudroja, ko darīt. Kāda būtu labākā taktika pēdējam izmisīgajam, neveiksmei nolemtajam cīniņam? Vai viņam vajadzētu mēģināt iznirt ārā no alas? Nē, tas būtu bezcerīgs mēģinājums, ceļš bija daudz par tālu, un laukā jau trakoja taifūns.

Marti ātri ievilka desmit, piecpadsmit dziļus gaisa malkus un mēģināja salādēt audos tik daudz skābekļa, cik iespējams. Nodzīvošu pāris minūšu ilgāk, viņš rūgti nodomāja. Viņam, augstākais, varētu izdoties aizturēt elpu tik ilgi, līdz viņš zaudētu samaņu un noslīktu, nekad to neatguvis. Tās būtu žēlsirdīgas beigas, žēlsirdīgākas nekā ūdens ievilkšana plaušās.

Tad Marti noslīdēja garām Kamillai zemāk šahtā un nolaidās pretī nāvei.