Jūras pūķa sala

40

Ja kādreiz biji domājis krist panikā zem ūdens, tad tagad būtu laba iespēja to darīt, nodomāja Marti. Viņš neredzēja nekā, pat ne savu roku, nemaz ne­runājot par alas sienām. Visur bija vienīgi necaurredzams melnums.

Viņš vairs nezināja, kurā virzienā vajadzētu doties. Viņš pēkšņi bija pilnīgi pazaudējis orientēšanās spēju. Viņš pat nebija pārliecināts par to, kurā virzienā ir augša un kurā — leja.

Marti juta, kā alas ūdens kustas pret krasta klintīm triekto viļņu taktī. Bangu sitieni svaidīja ūdeni un līdz ar to arī viņu uz priekšu un tad atpa­kaļ, viļņiem atkal plūstot uz jūru. Taču ūdens kustība bija pārāk haotiska, lai viņš spētu pēc tās noteikt virzienus. Viļņu grūdieni atsitās pret katru sienu citā laikā un citā ritmā, un atsitienu savstarpējā mijiedarbība bija krietni sarežģīta.

Es nekad neatradīšu izeju no šejienes, taustot ceļu tumsā, Marti nodomāja.

No otras puses… cik tālu no otras alas mutes viņš bija, kad izdzisa gaisma? Varbūt piecus, augstākais, sešus metrus, nekādā gadījumā ne vairāk. Ja viņš atrastu otru alu taustoties, viņš varētu vēl paspēt tikt līdz galam pietiekami ātri. Pati ala bija tik šaura, ka viņš nevarētu apmaldīties, pirms ieraudzītu Kamillas lampas gaismu. Vienīgi, ja arī Kamillas lampas baterija nebūtu nosēdusies.

Viņam vairs nebija laika izdarīt ne mazāko kļūdu. Viņam vajadzētu trā­pīt tieši otrā tunelī. Ja viņš nenoturēsies īstajā virzienā, viņš nomirs.

Kad gaisma bija izdzisusi, siena bija varbūt trīs metrus tālāk no viņa pa

labi. Taču vai viņš joprojām bija tajā pašā stāvokli kā pirms brīža vai arī bija pagriezies? Nebija nekādu iespēju zināt. Droši vien vislabāk ir tikai pieņemt, ka viņš joprojām ir tajā pašā stāvoklī kā pirms brīža.

Marti pagriezās pa labi, atspērās ar pleznām un akli slīdēja uz priekšu. Viņš turēja nu jau nederīgo nirēja lampu sev priekšā un cerēja, ka tā kaut kam uzdursies. Taču priekšā bija vienīgi ūdens.

Viņš atspērās ar pleznām vēlreiz.

Joprojām nekā.

Debestiņ, nodomāja Marti.

Tagad kļuva skaidrs, ka viņš devies nepareizajā virzienā. Viņš kādā brīdī bija pagriezies un tagad nira nepareizajā virzienā. Viņš nezināja, vai peld uz sienas pusi vai prom no tās uz alas vidu. Vai varbūt viņš ceļo tieši lejup. Ūdenī gravitācijas spēks neko nepateica par virzienu, un viņš vairs pat ne­redzēja, uz kuru pusi ceļas gaisa burbulīši. Viņam nebija nekādu iespēju noskaidrot, kurš virziens būtu pareizs.

Viņš atspērās ar pleznām vēl reizi, viļņu kustība pasvieda viņu uz priekšu, un pēkšņi lukturis atdūrās pret klinti. Alas siena tomēr bija apmēram tur, kur viņš bija domājis. Viņš tikai nebija peldējis tai tieši virsū, un aplinkus maršruts bija pagarinājis ceļu.

Paldies Dievam, nodomāja Marti.

Viņš virzījās uz priekšu gar klints sānu. Viņš lēnām spērās ar pleznām un uzmanīgi slidināja pirkstus gar klinti, lai vairs nepazaudētu saskari ar alas sienu.

Un tad…

Cilvēkiem nav tādas straumi precīzi nosakošas sānu līnijas uztveres kā zivīm, bet šo vilni bija grūti nesajust. Tas iesita viņam kā vēja brāzma un sašūpoja pret alas sienu tā, ka viņa pirkstu gali sāpīgi piespiedās grumbu­ļainajai klintij. Kādu brīdi ūdens visapkārt bija pilns brāzmainas nepakļāvības, pilns visos iespējamos virzienos vienlaikus raustošu nemierīgu kustību. Taču straumes tagad šķita pavisam citādas nekā šūpas, ko radīja pret salas krastu šķīstošie viļņi. Tās bija ātrākas, un svārstību intervāls bija citāds, itin kā to izraisītājs būtu tuvāk.

Kas bija noticis? Vai, daudziem lieliem viļņiem saplūstot, radies milzu vilnis bija triecies pret salas krastu?

Ūdens kustība nomierinājās, taču pagāja tikai dažas sekundes, pirms viņš saprata, ka kaut kas ir mainījies.

Kaut kas bija citādi nekā iepriekš.

Ūdens kustība bija pārlieku nomierinājusies. Ūdens vairs nepavisam ne­mētāja viņu uz priekšu un atpakaļ tik spēcīgi kā pirms brīža. Viļņu radītā svārsta kustība tagad bija daudz maigāka un klusinātāka nekā mirkli agrāk.

Itin kā…

…itin kā starp viņu un alas muti pēkšņi būtu nostājies šķērslis. Kaut kas, kas aiztur viļņu kustības spēku kā zemūdens mols.

Viņš piepeši bija pārliecinātāks nekā iepriekš, ka alā nav viens. Alā bija vēl kāds. Kāds vai kaut kas, un tas bija gluži tuvu. Sajūta bija tik konkrēta un patiesa, ka viņš zināja — viņam ir taisnība.

Viņš gluži vienkārši zināja, ka tuvumā ir kaut kas ļoti bīstams, un tas viņam uzklups uzreiz, kad viņš sakustēsies tā, ka tas sajutīs ūdens vibrācijas.

Viņš nekad nebija pieredzējis tādas šausmas.

Viņš neuzdrošinājās pat sakustēties.

Taču skābekļa rezerves jau bija pavisam mazas, un krūtis žņaudzošais spiediens kļuva aizvien spēcīgāks.

Man ir jādodas tālāk, viņš domāja. Ja neturpināšu uz priekšu tagad un tūlīt, pēc brīža nomiršu. Taču, lai gan viņš mēģināja, viņš nespēja piespiest kāju muskuļus darboties. Viņš burtiski bija baiļu sastindzināts.

Viņa apziņa un saprāts kliedza, ka jākustas, bet vienlaikus instinkti pa­vēlēja palikt uz vietas.

Viņš kaitinoši apzinājās, ka viņa laiks ātri iztek. Tikai dažas sekundes, un tam vairs nebūs nozīmes, taču viņš nepiedabūja sevi kustēties.

Tad priekšā pēkšņi sāka mirdzēt vārga, dzeltenīga gaisma. Gaisma pa­stiprinājās, un viņš saprata, ka tā nāk no Kamillas luktura. Kamilla bija at­peldējusi viņam pretī!

Ūdens apkārt sāka virpuļot un šūpoties tik spēcīgi, ka viņš piespiedās pie klints.

Un tad viņš atkal sajuta viļņu izraisītās straumes. Kaut kas pirms brīža tās bija aizturējis, nu tas bija prom.

Taču tad atgriezās spazmas, spēcīgākas kā jebkad agrāk, un viņš vairs nespēja aizturēt elpu. Viņam bija jāievelk ūdens mutē, un tas uzreiz nonāca līdz balsenei. Viņš atkal aizvēra muti, taču ūdens dedzināja un plosīja plaušas kā uguns, un viņš bija spiests mežonīgi piepūlēties, lai neievilktu plaušās vēl ūdeni.

Nu tas vairs nebūs ilgi, viņš nodomāja.

Taču tad Kamilla jau bija blakus. Kamillas lūpas piespiedās viņa mutei maigas un brīnišķīgas un ielaida viņā — ak, paldies, paldies, paldies! — atsvaidzinošu, skābekļa pilnu gaisu.

Kamilla vilka viņu sev līdzi uz alu. Marti mēģināja spirināties ar plez­nām un palīdzēt, cik varēja. Tad viņi atkal pacēlās augšup, un viņa galva izkļuva virs ūdens. Viņš ievilka skābekļa pilnu gaisu un spalgi izklepoja ūdeni no balsenes, šķita, ka krūtis pārplīsīs. Viņš nekad nebija tā klepojis.

Kamilla nogaidīja, kamēr pāries klepus lēkme un Marti elpa līdzsva­rosies. Marti redzēja, ka viņas lampas gaisma ir ļoti spoža, it kā baterijas būtu jaunas, gandrīz nelietotas. Hua laikam bija iedevusi Kamillai savu lukturi.

— Vai atradi labāku vietu? — jautāja Kamilla.

Marti pakratīja galvu.

— Nē, — viņš aizsmacis sacīja.

Viņu sagrāba jauna, plosoša klepus lēkme. Klepus dedzināja plaušas, un sāpes izstaroja līdz pieres kaulam.

Debestiņ, cik tas bija tuvu, nodomāja Marti.

— Paldies vēlreiz, — viņš nopūtās, kad klepus sāka atlaisties.

— Nav par ko.

Taču visu laiku Marti prātā kliedza otrs lielais jautājums. Kas, ellē, lie­lajā alas zālē nupat bija noticis? Vai viņš bija iztēlojies triecienvilni un mola efektu, un visu pārējo? Vai arī alā tiešātņ kaut kas bija?

— Tur tātad nav platāku šahtu? — Kamilla vēl prasīja.

Es laikam jau esmu pilnīgs dārzenis, Marti drūmi nodomāja.

— Es vismaz… neatradu tādu, — viņš skaļi teica. — Otra tuneļa galā ir… tikai gaisa kabata, 'lāču tā ir diezgan tālu… un nezinu, cik ilgam laikam gaisa pietiktu.

— Jūs tātad netiekat citā šahtā? — Hua no augšas kliedza.

— Ja šeit ir savienojums ar to, līdz tam ir pārāk ilgi jānirst, — Marti atzina.

Tas arī būtu daudz par vieglu, nodomāja Hua.

— Uz kuģa ir vēl viens skābekļa balons, — teica Hua.—Atnesīšu to jums.

Ja paspēšu laikā atpakaļ, nodomāja Hua. Pirms vētra ieslauka mani jūrā.

— Hua, tas neizdosies, — teica Marti. — Tas netiks cauri.

Hua izgaismoja sašaurinājumu ar lampu un saprata, ka Marti runā tais­nību. Sprauga bija pārāk šaura. Viņai vajadzētu izdomāt ko citu. Taču ko? Domā, tu stulbā govs, Hua kliedza uz sevi. Domā! Izdomā kaut ko! Ātri!

— Aiziešu paņemt “Smejošā pūķa” sifona šļūteni, — Hua izdomāja.

— Tā ir daudzus metrus gara. Varat elpot caur to.

— Vai tu paspēsi? — Marti norūpējies vaicāja.

Redzēsim, nodomāja Hua.

— Es drīz atgriezīšos, — viņa sauca.

— Hua, ne…

Hua palūkojās uz padebesi. Melns, zibeņus metošs mākoņu mūris atkal bija biedējoši tuvu. Taču bez “Smejošā pūķa” sifona caurules Marti un Kamilla noteikti noslīks. Nekas viņus neglābs.

Tātad… kāds bija visātrākais ceļš lejup?

Hua izgaismoja zaru kaudzēm nosegto ainavu ar pieres lampu. Mar­šruts, pa kuru viņa bija atnākusi, pilnīgi noteikti nebija izmantojams. Un kā ar ieleju, gar kuru dubļu un koku lavīna bija slīdējusi? Vai tā jau būs aizplūdusi prom no ceļa? Tad ieleja būtu vieglākais un taisnākais ceļš uz alu.

Hua mērķēja uz ielejas pusi. Taču brīdi vēlāk viņa redzēja, ka grūstošās kaudzes tās apakšdaļā sastūmušās nepārvaramā valnī. Viņa viegli tiktu līdz tām, taču tālāk? Šķērslim būtu ļoti grūti pārrāpties pāri. Droši vien labāk būtu nolaisties gar klinti tieši alā.

Hua piesteidzās pie klints virsotnes un noņēma virves rituli no mu­guras. Viņa apsēja virvi ap lielu klintsakmeni. Zvaigznes virs viņas sāka aizklāties ar gabalu pēc gabala aprijošām melnām mākoņu masām.

Hua izņēma no somas viscaur izmirkušus, biezus ādas cimdus. Virve bija nelietīgi tieva, taču viņai nebija laika iesiet tajā mezglus. Viņa cerēja, ka ar ādas cimdiem varēs pietiekami stingri satvert virvi. Hua nosvieda virvi lejup un sagrāba to ar abām rokām.

Laižam, nodomāja Hua un sāka slīdēt gar virvi. Ātrums veikli kļuva bīs­tami liels, un Hua satvēra virvi ciešāk. Kritiens palēninājās, taču ne sevišķi daudz. Ar tādu ātrumu virve būtu noēdusi ādu no plaukstām dažās sekun­dēs, ja stiprie ādas cimdi tās neaizsargātu. Arī tagad Huas daudz pieredzē­jušās rokas sāpēja tik ļoti, ka viņai bija grūti saspiest virvi gana spēcīgi.

Kvoks no pārsteiguma satrūkās, kad Huas kājas nobūkšķēja pret zemi alas priekšā.

— Hua!

— Es viņus atradu! — Hua paziņoja. — Viņi ir slazdā, man ir jāaiznes viņiem sifona šļūtene, lai viņi caur to var elpot. Citādi viņi noslīks!

— Kādus brīnumus tu stāsti? — jautāja Vu.

Huas skatiens atdūrās pret mantām, kas bija sakrautas gar alas sienu. Starp tām bija arī dažas vīna pudeles, kas bija aizvērtas ar parastajiem korķiem. Apaļiem korķiem, kas bija gatavoti no korķozola mīkstās, taču biezās mizas.

— Vai jūs varētu man izņemt dažus vīna pudeļu korķus? — Hua pa­lūdza.— Ātri!

Vu skatiens bija izbrīnīts, taču viņš nestāvēja uz vietas, bet gan izvilka no virtuves piederumiem viļķi un sāka vilkt korķus no pudeļu kakliem.

Kvoks piegāja pie alas mutes un paskatījās uz debesis šķeļošajiem zibeņiem.

— Tu vairs nepaspēsi uz turieni,— Kvoks teica.

Hua neklausījās, bet paņēma sifona cauruli un aptina to pa diagonāli apkārt ķermeņa augšdaļai. Tā bija stipra, balta, apmēram pieauguša vīrieša īkšķa resnuma plastmasas šļūtene.

— Man jāmēģina. Es nevaru atstāt viņus nomirt.

— Pat ja pagūsi tikt līdz viņiem, nepaspēsi vairs atgriezties,—teica Kvoks.

— Es palikšu augšā. Šahta ir ļoti šaura. Tā aizsargās mani no vējā lido­jošajiem priekšmetiem.

Vu pasniedza viņai trīs pudeļu korķus. Hua iebāza tos kabatā, uzvilka rokās ādas cimdus un devās prom.

— Laimīgu ceļu! —Vu sauca viņai pakaļ.

Nu paldies, nodomāja Hua. Jo viņai, Marti un Kamillai patiešām tagad vajadzēja veiksmi. Bez tās viņi neizdzīvos līdz rītausmai.

Hua sagrāba virvi pie alas ieejas un sāka vilkt to sāņus. Klints mazu ga­balu tālāk nebija ne uz pusi tik stāva kā alas vietā, tās slīpuma leņķis bija starp piecdesmit un sešdesmit grādiem. Ar virves palīdzību viņa varbūt spētu uzskriet pa klinti līdz salas virsotnei.

Ak, manas nabaga roķeles, nopūtās Hua. Tad viņa sakoda zobus un atkal satvēra virvi.