Melnais zelts

Pirmā nodaļa

Viņi iegāja mājā pa pagrabstāva bīdāmajam stikla durvīm, kuras Bekija, viņu piecpadsmitgadīgā meita, dažkārt atstāja pavērtas, lai naktī pie viņas varētu paciemoties draugi.

Augšstāvā Eiprila Glasmena gultā sagrozījās. Viņa allaž sadzirdēja naksnīgos trokšņus. Tas bija pusaugu meitas mātes lāsts. Viņa jokoja, ka Marks varētu krākt mūžīgi, arī tad, ja skanētu ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas, taču Eiprila bija noregulējusi savas uztveršanas antenas tā, lai saklausītu, kā Bekija uz pirkstgaliem ietipina iekšā pec komandanta stundas vai Eimoss, viņu zeltainais pūdeļretrīvers, kurš atradās sardzē pie dzīvojamās istabas loga, sāk skrāpēt stiklu, ieraudzījis ārpusē briedi vai vāveri.

Māja bija liela sarkanu ķieģeļu celtne karaļa Džordža stilā netālu no Ketrokroudas piebraucamā ceļā Griničas laukos. Nakti ikviens sīkums šķita satraucošs. Viņa atvēra acis un paraudzījās, cik rada elektroniskais pulkstenis televizora ekrānā. Trīspadsmit pāri diviem. Eiprila nogulēja dažas sekundes, ieklausīdamās tumsā. Viņa pilnīgi noteikti kaut ko dzirdēja - grīdas dēļu čīkstoņu, pieklusinātas balsis priekštelpa vai uz kāpnēm.

Piepeši Eimoss sāka riet.

- Mark... - Eiprila piebakstīja vīram.

- Kas ir, sirsniņ? - Marks Glasmens novaidējās, samīcīdams spilvenu bumbā un apgriezdamies uz sāniem.

Eiprila paliecās tuvāk un satvēra vīra roku.

- Es kaut ko dzirdēju.

- Varbūt tas bija tikai Eimoss. Varbūt viņš ir pamanījis briedi. Tu taču zini, ka tie nejaucēni nekad nenāk ārā no meža pirms pulksten diviem naktī.

- Nē, - viņa satraukti ierunājās. - Es dzirdēju balsis.

- Labi, labi... - Marks nopūtās padodamies. Viņš atvēra acis un palūkojās pulkstenī. - Āāāā... Esmu pārliecināts, ka tā ir tikai Bekija.

Viņu meitai vidusskolā bija parādījies draugs, kurš darbojās cīkstoņu komandā un brauca ar automašīnu, un tas ienesa viņu dzīvē jaunu sarežģījumu virkni. Pēdējā laikā meita mēdza izzagties no mājām pēc tam, kad vecāki bija nolikušies gulēt, vai arī brīvdienās uzņēma mājās draugus jebkurā nakts stundā.

- Nē. Šodien ir svētdiena, Mark, - Eiprila atbildēja, atminēdamās, kā bija novēlējusi meita labunakti jau pirms vairākām stundām un atstājusi viņu saritinājušos gultā ar atvērtu "feisbuka" lapu un ķīmijas uzdevumu burtnīcu klēpī.

- Nu vairs nav... - Marks miegaini pietrausās sēdus, pārbrauca ar plaukstu pāri sejai un ieslēdza naktslampiņu. - Es tāpat grasījos celties augšā un pārbaudīt nakts noguldījumus.

Tā kā Marks bija galvenais akciju brokeris Wertheimer Grant, vienā no Volstrītas vecākajiem uzņēmumiem, pēdējo reizi viņš bija bez pārtraukuma nogulējis veselu nakti pirms vairākiem mēnešiem. Singapūras birža tika atvērta pusnaktī, Austrālijas - stundu vēlāk. Eiropas un Krievijas biržas bija vaļā četros. Vēl pirms sešiem mēnešiem viņš būtu mierīgi gaidījis līdz rītam. Taču tas likās pirms veselas mūžības. Nu tirgū notika briesmu lietas. Visa tā jezga ar sliktajiem kredītiem, Fannie Mac un Freddie Mac pārņemšana, AIG apdrošināšanas firmas krahs. Bankas šķobījās. Nemaz nerunājot par uzņēmuma akcijām: pirms gada cena pārsniedza astoņdesmit, un viņi ar Eiprilu būtu varējuši aizbraukt un nodarboties ar tomātu stādīšanu otrā pasaules malā līdz mūža galam. Pagājušajā piektdienā to vērtība bija nokritusies līdz divpadsmit! Viņam būs vajadzīgi vēl desmit gadi, lai atgūtos. Atsaucoties uz šo domu, Marka kuņģis savilkās čokurā, kā tas parasti notika pulksten divos naktī.

Un tagad Eiprila dzirdēja balsis...

- Iešu paskatīties.

Dažu pēdējo mēnešu laikā Eiprila bija noskatījusies, kā vīrs nokrītas svarā par desmit mārciņām stresa dēj. Viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Eiprila apzinājās, ka uzņēmums cieš un ka ģimene lielā mērā paļaujas uz Marku. No viņa tika sagaidīts tik daudz. Pēdējā laikā Marks reti stāstīja par savu darbu. Uz viņu izdarītais spiediens bija neprātīgs.

Eiprila pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu viņam uz pleca.

- Mīļais, vai viss kādreiz atkal atgriezīsies normālās sliedēs?

Marks atmeta segas un paķēra rītasvarkus.

- Šis ir jaunās normālās sliedes.

Šajā brīdī viņi abi sadzirdēja jaunu troksni.

Kāpņu iečīkstēšanos. Marks pielika pirkstu pie lūpām, aicinot sievu paklusēt.

Tad kāpnes iečīkstējās vēlreiz. Jau tuvāk. Viņi abi jutās, kā saņēmuši naža dūrienu.

Kāds kāpa augšā pa kāpnēm.

- Mark... - Eiprila ieskatījās viņam acis. Sievas skatiens pauda raizes. - Eimoss pārstāja riet...

Viņš pamāja, iekšēji sajuzdams to pašu.

- Es zinu.

Nākamreiz grīda iečīkstējās augšstāva kāpņu laukumiņā. Eiprilas sirds pamira. Vira skatiens bija nepārprotams.

Kāds atradās mājā.

- Paliec tepat, - viņš noteica, pamādams uz gultu un paceldams roku, tā mudinot viņu klusēt.

Visi zināja par nesenajām laupīšanām lauku mājās. Viņi bija par to sprieduši pagājušās sestdienas vakarā ar Raden-bahiem restorānā Mediterraneo. Marks uzmanīgi ieklausījās pie durvīm. Viņi nekad neieslēdza signalizāciju. Pie joda, kāpēc viņiem vispār bija tā sasodītā sistēma, viņš sev jautāja jau simto reizi. Tā bija tikai veltīga naudas šķiešana. Patiesībā viņš pat nespēja atcerēties to nolāpīto kodu - vai to, kur atradās trauksmes poga.

- Mark...

Viņš pagriezās. Marks uzlūkoja Eiprilas vasarraibumai-no seju, viņas maigās apaļās acis, matus, kas bija uz nakti saņemti zirgastē. Taču tagad viņš saskatīja sievas acīs tikai bailes. Un bezpalīdzību. - Bekija, Evans... - viņa nočukstēja.

Viņu istabas atradās gaiteņa galā.

Marks apņēmīgi pamāja.

- lešu pārbaudīt.

Viņš paspēra soli, un piepeši guļamistabas durvis atsprāga vaļā. Divi vīrieši slēpotāju maskās un vienkāršos zilos kombinezonos ielauzās viņu istabā.

Eiprila iekliedzās.

- Pie joda, kas te notiek? Ko jūs te darāt? - Marks aizstājās viņiem ceļa.

Pirmais vīrietis piepeši trieca dūri viņam sejā, iegāžot Marku atpakaļ gultā.

- Mark! - Eiprila pasniedzās viņam pretī^.-

Virs noņēma plaukstu no sejas un.uzlūkoļa pirkstgalus. Uz tiem bija redzamas asinis.

- Pie joda, ko jūs gribat? - viņš noprasīja.

- Aizveries, - pirmais sacīja. Vīrietis bija liela auguma un runāja piesmakušā balsī. No maskas spraucās ārā rudu matu cirta. Viņam rokā bija pistole, un tas bija iemesls, kāpēc Marka lūpa tagad asiņoja. - Aizveries, un tad varbūt jūs paliksiet dzīvi.

- Ak kungs, Mark, lūdzu... - Eiprila murmināja, juzdama, kā sirdsdarbība strauji paātrinās. Domas pievērsās bērniem, kuri gulēja gaiteņa otrā pusē. Neļauj šiem cilvēkiem pieiet viņiem tuvāk.

Otrais vīrietis aizvēra guļamistabas durvis aiz sevis. Pirmais, kuram bija pistole, pienāca klāt un izrāva Eiprilu no gultas.

- Celies! Saliec rokas aiz muguras. - Viņa līdzzinātājs izņēma no kombinezona kabatas līmlentes rulli un cieši salīmēja kopā Eiprilas roku locītavas viņai aizmugurē. Viņa bailēs uzlūkoja vīru, kad iebrucējs uzlīmēja līmlentes gabalu sievietei uz mutes.

- Ko jūs no mums gribat? - Marks bezpalīdzīgi iejautājās, noskatīdamies, kā viņa sieva tiek sasieta. - Paklausieties, man pirmajā stāvā ir seifs. Mums ir mazliet naudas... -Viņš uzmeta Eiprilai uzmundrinošu skatienu, it kā gribētu teikt: "Turies, mīļā. Viss būs labi. Viņi te ieradušies naudas dēļ. Šī nav pirmā reize. Pagaidām vēl neviens nav cietis."

- Kur? - pirmais ar pistoli noprasīja.

- Lejā. Kabinetā. Es jums parādīšu. Paklausieties, mēs neredzējām jūsu sejas. Mēs nezināsim, kas jūs esat. Ņemiet, ko vēlaties, un laidiet mūs vaļā, labi?

- Parādi man! - Vīrietis ar pistoli saķēra viņu aiz rokas un pievilka kājās.

Šajā brīdī viņiem abiem par šausmām guļamistabas durvis atvērās un viņu meita Bekija, vēl īsti nepamodusies, tērpusies gaiši zilā Griničas vidusskolas sporta kreklā, ienāca iekšā, miegaini berzēdama acis.

- Kas notiek, cilvēki?

Viņa pat nepaguva iekliegties, kad otrais iebrucējs saķēra meiteni un aizklāja viņai muti.

- Lūdzu, nedariet viņai pāri! - Marks lūdzās, redzēdams, ka meitas seja satraukumā nobāl. - Viņa vēl ir tīrais bērns...

Plati iepletusi acis, Eiprila cīnījās ar saitēm, cenzdamās aizkļūt pie meitas. Ak, mazulīt, nē, nē...

Bekija atbrīvojās no vīrieša rokas.

- Mammu!

Nespēdami neko iesākt, viņi noskatījās, kā otrais iebrucējs uzspiež līmlentes gabalu Bekijai uz mutes un rupji sasien viņas rokas. Viņas nesapratnes pilnais acu skatiens pauda bailes.

- Sabāz šīs tur, - vīrietis ar pistoli izrīkoja savu līdzzinātāju, norādot uz drēbju skapi. Bekija, kura allaž bija jutusi bailes no šaurām telpām, purināja galvu uz visām pusēm, cenzdamās pretoties. Nepievēršot tam uzmanību, līdzzinātājs iestūma viņas abas skapī. Eiprila nokrita zemē, raustīdama savas saites. Nedari neko muļķīgu, viņa centās pateikt Markam ar izmisušu sejas izteiksmi. Tikai atdod viņiem to, ko viņi vēlas. Lūdzu...

Viņi nodzēsa skapī gaismu un aizvēra durvis.

Meita izgrūda apslāpētus kliedzienus, tumsā locīdamās līdzās Eiprilai. Vienīgais, ko māte spēja, bija piespiest meitu sev klāt, cik tuvu vien iespējams, cenšoties iedvest viņā domu, ka viss būs labi. Tikai saglabā mieru, maziņā. Viņi meklē tikai naudu. Viņi aizies, un viss būs kārtībā. Tētis mūs atbrīvos. Es tev apsolu, mīļā, lūdzu...

Asaras parādījās pusaugu meitas acīs. Eiprila piespieda galvu pie viņējās, cenzdamās nodot meitai visu savu pārliecību un spēku, un sāka domāt: viņas mati ir tik mīksti, un viņa smaržo tik tīri, mana mazā meitenīte... Šo brīdi viņa atcerēsies visu mūžu. jūs, nelieši. Jūs esat nozaguši viņas nevainību. Viņas uzticēšanos. Eiprilas domas pievērsās Markam, kurš atradās apakšstāvā - Mark, lūdzu, atdod viņiem visu! Nedari neko varonīgu. Lai viņi iet - un tad Evanam, kuram bija tikai septiņi gadi un kurš gulēja istabā gaiteņa galā, viņas jaukais mazulītis. Guli vien, mīļais, kamēr tas viss beigsies. Viss būs labi... Lūdzu, Evan, lūdzu. Tas ir...

Šajā brīdi viņa izdzirdēja skaņu - divus tālīnus plīkšķus, kas nāca no pirmā stāva.

Eiprila un Bekija uzlūkoja viena otru. Bekija ari bija to dzirdējusi. Eiprilas sirds sāka dauzīties aiz bailēm.

Marks.

Krītot panikā, asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem. Ko tu esi izdarījis, Mark? Sasodīts, ko tu esi izdarījis?

Piepeši atskanēja soļi. Smagi soļi, kas atbalsojās kāpnēs. Bekija iespiedzās, un viņas lielās acis iepletās divkārt platas. Likās, ka visa māja notrīc.

Ko tu esi izdarījis?

Eiprila izmisīgi centās atbrīvoties no važām. Viņa uzlūkoja savu meitu. Vienīgais, ko viņa spēja izdarīt, bija piespiesties klāt, cik cieši vien iespējams, redzot pieaugošo paniku meitas acīs.

Mani mazulīši... Eiprila sāka raudāt, iedomājoties par Evanu, kad soļi nobūkšķēja istabā. Mans Dievs, kas ar viņu notiks, ar manu nabaga guļošo mazulīti? Dariet visu, ko gribat, ar mani, bet, lūdzu, neaiztieciet viņu! Un neaiztieciet Bekiju.

Skapja durvis tika atrautas vaļā. Viņām acīs iespīdēja gaisma.

Tikai ne manus mazulīšus, Eiprila mēģināja kliegt. Viņa aizsedza Bekiju ar savu ķermeni. Tikai ne viņus, tikai ne viņus... Eiprila nolūkojās uz aizklātajām sejām ar skatienu, kas bija reizē lūdzošs un nepakļāvīgs.

Lūdzu...