Melnais zelts

Trīsdesmit otrā nodaļa

Snella atklājumi nedeva Haukam mieru. Tibo bija apgalvojis, ka ir holandietis. Vai beļģis. Nu viņam bija atklata saistība ar sievieti Serbijā. Viņš bija melojis par savu pagātni, par saviem kontaktiem baņķieru aprindās. Viņš bija saistīts ar abiem mirušajiem brokeriem. Viss aizvien padziļinājās. Hauks saprata, ka viņš pakāpeniski stieg aizvien dziļāk. Viņš nezināja, ko iesākt.

Merilai tas ir jāuzzina. FIB tas ir jāuzzina. Viņš bija devis solījumu neko neizpaust. Gan savam priekšniekam, gan klientei.

Tomēr tas draudēja arī ar iespējamu apkaunojumu, ja kādreiz nāks gaismā, ka viņa firma ir piesegusi šo cilvēku.

Hauks mēģināja sazvanīt Fūliju viņa Ņujorkas birojā. Sekretāre sacīja, ka viņš ir sapulcē un neatgriezīšoties ātrāk par pieciem. 1 lauks pateica, ka ieradīsies, un lūdza pāris minūšu laika sarunai. Tā tas allaž sākās. Kaut kas neliels, negadījums, konfidenciāla izmeklēšana, kas patrāpījās ceļā. Tas auga augumā. Nu jau bija miruši četri cilvēki. Divas lielas bankas bija bankrotējušas. Tas bija svarīgāk par firmas uzticību Reynolds Reid. Svarīgāk par visu, ko viņi varētu vienkārši paturēt pie sevis.

Tas uzņēma ātrumu gluži kā lavīna... un Haukam pat nebija pilnvaru kaut ko darīt šajā sakarībā.

Hauks paķēra savu portfeli un piebāza to ar savāktajiem dokumentiem: Tibo un Glasmena attēlu, Vito sadabūtās te-

lefona sarunu izdrukas, saistību starp Tibo un Donovanu. Viņš pateica Brukai, ka dodas projām uz visu dienu, un gāja uz apakšstāva garāžu.

Hauks atrada savu BMW privātajā stāvvietā un nospieda pogu uz tālvadības pults. Izdzirdot pazīstamo skaņu, viņš atvēra durvis. Hauks iemeta portfeli aizmugurējā sēdeklī un iekāpa automašīnā. Tad viņš ievēroja kaut ko uz vējstikla.

Kaut kāda grāmata. Hauks izkāpa ārā un to paķēra.

"Idiota rokasgrāmata Volstritas izprašanā".

Hauks sastinga.

- Man likās, ka jums patiks šis mājiens. - Tā bija Sepa Kempbela balss.

Hauks pagriezās un ieraudzīja Ņujorkas policijas pārvaldes izmeklētāju. Viņš bija atbalstījies pret līdzās novietoto automašīnu.

- Vai jūs no tās grāmatas kaut ko arī iemācāties, vai ari izmantojat to ka rekvizītu? - Hauks apjautājās, paņemdams grāmatu rokās.

- Glītas riepas, - Kempbels noteica, panākdams tuvāk. - Taču jūs tās esat nopelnījis, vai ne? - Drukns melnādains vīrietis palika atbalstījies pret pilsētās policista automašīnu. - Iepazīstieties ar inspektoru Vašbērnu. - Kempbela draudzīgais tonis saka noplakt. Viņš iepazīstināja ar savu partneri. Padarīja šo apciemojumu oficiālu. Kas te īsti notika?

- Sveiki. - Tumšādainais puisis pamāja. - Esmu jūs redzējis televīzijā.

Hauks palocīja galvu. Ja tie nebūtu divi Ņujorkas policisti, viņš būtu nospriedis, ka ož pec kautiņa.

- Labi, jūtos glaimots. - Hauks aizvēra durvis. - Kāds vējš jūs šurp atpūtis, policistu kungi? Baidos, ka šobrīd es mazliet steidzos.

Kempbels nostājās viņa automašīnas otrā pusē.

- Es sekoju jūsu padomam. Donovana lietā. Sāku to pētīt no cita aspekta.

- Maksu es neprasīšu, - Hauks noteica.

- Talon. - Policists saknieba lūpas. - jūs te strādājat... cik ilgi? Četrus mēnešus?

- Man tā vien liekas, ka jau esmu to piedzīvojis, Kemp-bel. Jautājiet kadru daļai.

Inspektors ar kastaņkrāsas matiem salieca pirkstu un iesmējās, itin kā gribēdams teikt: "Viens - nulle tavā labā, vecīt."

- Skatos, ka viņiem ir līgumi ar daudzām bankām. Šis bankām ir grūts periods, vai ne?

- Paklausieties, inspektor, man patiešām nav laika... -Haukam nebija ne jausmas, kurp viņš stūrē.

Inspektors izgudrēm pasmaidīja.

- Tas jums bija padomā jau no sākta gala, vai ne?

- Kas?

- Šie nogalinātie brokeri. Tā jūs to nosaucāt, vai ne? Par slepkavību. Jūs pabijāt nozieguma vietā Griničā. Pēc tam policijas iecirknī. Vairākas reizes zvanījāt slepkavību izmeklēšanas nodaļas vadītājam. Tam pašam, kurš stājas jusu vietā. Kā viņu sauca? Krisafulis? Mēģinājāt izdabūt no viņa detaļas. Pat uzglūnējāt viņam pie bērna skolas. Jums bija kaut kāds sakars ar tā pirmā puiša sievu? - Hauks nolūkojās uz viņu, saķēris mašīnas durvju rokturi, lai neļautos vēlmei viņam kraut. To zināja tikai Stīvs. Brenda apgalvoja, ka viņš bijis pilsētā. Ko Kempbels ar to visu gribēja panākt?

- Pēc tam jūs ierodaties pilsētā, sadomājies par Donovana lietu. Mēģināt izdabūt no manis informāciju. Stāstāt man, kā darīt manu darbu. Pēc stundas jus jau uzmācaties viņa atraitnei. Tī-bo, vai ne? - Viņš izrunāja Dānijā uzvārdu tā, it kā tā butu kāda kadžunu iesauka. - Tas puisis, kuru jūs cenšaties ievilkt tajā visā. Es viņu pārbaudīju. - Kempbels palūkojās uz savu partneri un pasmaidīja. - Vai zināt, pēdējā laikā es apgrozos gluži citās aprindās.

- Ko jūs gribat panākt, Kempbel?

Atskanēja papēžu klikstēšana uz asfalta - kada sieviete parādījās uz kāpnēm un devās uz savu automašīnu. Kempbels nogaidīja, līdz viņa bija iesēdusies tajā un pagriezusi aizdedzes atslēgu.

- Tātad es cenšos to noskaidrot. - Kempbels pasmīnēja. - Jūsu nospiedumi ir visā šajā putrā, vai ne, privātuzņēmēja kungs? Televīzijas zvaigznes kungs?

- Vai esat pārbaudījuši sarunu izdrukas?

Kempbels paraustīja plecus.

- Un videonovērošanas kameru ierakstus no Donovana ēkas? Es tur redzēju kameru. Jūs tos noskatījāties?

- Varbūt, - Kempbels nosmīnēja.

- Un ko jus atradāt?

- Ko mēs atradām? - Kempbels paraudzījās uz savu partneri, vīzdegunīgi kasīdams pakausi. Tad viņš iebāza roku jakas kabatā, itin kā grasīdamies izvilkt pistoli. Hau-kam par atvieglojumu viņš izvilka tikai maisiņu, kurā kaut kas bija ielikts, un uzmeta to uz Hauka automašīnas motora pārsega, nenovērsdams skatienu no Hauka. - Mēs atradām šo.

Hauks paņēma maisiņu un palūkojās uz tā saturu. Šajā bridi viņam kļuva skaidrs, kas te īsti notiek. Gaiss izplūda no plaušām, itin ka viņam būtu iebelzts pa vēderu.

Tā bija pildspalva. Suvenīrpildspalva. Ar pazīstamu uzrakstu.

The Tnlon Group.

- Mēs to atradām uz grīdas netālu no pārvaldnieka galda, - inspektors noteica ar pašapmierinātu smaidu. Viņa smīns liecināja, ka Kempbelam patīk vērot Hauka raižpil-no reakciju. - Laikam jau tā būtu varējusi izkrist kadam no kabatas. Varbūt ķildas laikā. Netiku pievērsis tai lielu uzmanību pirms jusu parādīšanās.

Hauka skatiens pievērsās pildspalvai. Viņam bija vairākas tādas. Ikvienam šeit strādājošajam bija tādas pildspalvas.

- Es tikai iedomājos, - Kempbels kaitinoši samirkšķināja acis, - kādā veida, jūsuprāt, tā tur nonākusi.

Hauks papurināja galvu.

- Jūs jokojat, vai ne?

- Jokoju? - Kempbels palūkojās uz savu partneri. - Man gribētos domāt, ka es jokoju, Hauka kungs. Varoņa kungs. Bet vai zināt, jūs staigājat apkārt, cenšaties iegūt informāciju par šo lietu, vairs neatrazdamies darbā. Ko var zināt... Paskatieties, kas parādās nozieguma vietā. Pamatīgs misēklis, vai jums tā nešķiet?

- Tā nav mana pildspalva.

- Nu, es ceru, ka tā arī izrādīsies, - Kempbels iesmējās. Viņš atkal pievērsās savam partnerim. - Un tu, Lī? Vai jūs esat drošs?

- Es esmu drošs, - Hauks atbildēja. Tomēr viņam nepatika paša domu gaita, idejas, kas šaudījās šurpu turpu pa galvu kā atomi, kas virpuļo ap paātrinātāju, tikai šajā gadījumā atomi vēstīja: un ja nu izrādīsies, ka tā ir mana pildspalva? Viņa pirkstu nospiedumi uz tās. Un vēl ļaunāk - kāpēc? Bez šaubām, Hauks nekad agrāk nebija spēris kāju šajā mājā, nekad nebija dzirdējis par Donovanu pirms incidenta. Bet ko gan pildspalva te darīja? Ja nu viņu centās iegāzt?

Hauks šķībi palūkojās uz Kempbelu un pasmaidīja.

- Un jūs bijāt tas, kurš viņdien apgalvoja, ka tā nemaz nav nozieguma vieta.

- Jā, es tā teicu gan, vai ne? Bet vai zināt, jus sākat mani pārliecināt par pretējo. Nu tā neapšaubāmi pēc tādas sāk izskatīties.

I lauks iedomājās, vai nevajadzētu Kempbelam atklat, ko viņš ieraudzīs telefona sarunu izdrukās: Tibo telefona numuru. Pierādījums atradās uz šis pašas automašīnas sēdekļa. Tomer šis āksts bija pēdējais cilvēks, kuram Hauks butu gatavs to uzticēt, kamēr pats īsti nesaprata, kas notiek.

- Krietnais samarietis, vai ne? - Inspektors pasmīnēja, acīmredzami ciniski. - Domā par vecu draugu...

- Par mirušu draugu, - Hauks nikni pablenza uz viņu.

- Esmu redzējis fotogrāfiju. Tai nu gan vajadzēja būt draudzībai, - Ņujorkas policists nošņaukājās, paraudzīdamies uz partneri.

- Tagad gan es došos projām, - sacīja Hauks. Viņa pirksti sažņaudzās, un viņš juta, kā ķermenī ielīst siltums, [’rātā iešāvās doma, ka traucēt Ņujorkas policijas pārvaldes policistam lietas izmeklēšanā nebūtu labākais gājiens. Hauks pameta maisiņu atpakaļ Kempbelam. - Ja vien jums padomā nav vēl kaut kas...

- Nekur nepazūdiet, - inspektors noteica un pamirkšķināja. - Līdz brīdim, kad šī mazulīte atgriezīsies no laboratorijas. Jūs zināt, kāda ir procedūra.

- Jā, es zinu, kāda ir procedūra. Un te... - Viņš pameta "Idiota rokasgrāmatu Volstrītas izprašanā" atpakaļ Kemp-bela partnerim. - Vai šajā grāmatā ir nodaļa, kurā rakstīts par slepenām norunām, lai apkrāptu finanšu tirgus?

- Neesmu par to pārliecināts. - Melnādainais inspektors noķēra grāmatu. Viņš izskatījās pārsteigts.

- Slikti gan. Pasakiet savam partnerim, ka viņam vajadzētu sameklēt tādu grāmatu, kurā tas ir aprakstīts.