Melnais zelts

Piecdesmit sestā nodaļa

Viņi novēroja Tibo vēl vienu dienu no tās pašas vietas, patvērušies augstu kalna korē. Naomi uzņēma vairākas fotogrāfijas. Tibo. Viņa automašīna. Tās numura zīmes. Viņa nekavējoties nosūtīja tās uz Vašingtonu.

Viņi abi apspriedās par to, ko darīt tālāk.

Tibo nekad negaja nekur tālu prom no mājas. Vienu vai divas reizes viņš iznāca lauka uzpīpēt vai paņemt malku no šķūņa, jo naktis vēl aizvien bija visai vēsas. Vienu reizi viņš devās isā pastaigā gar netālo strautu. Nākamajā dienā Marija Radisoviča ieradās ap pusdienlaiku, šoreiz Hauks un Naomi bija viņu apsteiguši. Viņa bija paņēmusi līdzi somu, kas, šķiet, bija piebāzta ar drēbēm, un Tibo iznāca no mājas un paņēma to no mātes rokām. Viņš ievilka cigāra dūmu un tad iemina izsmēķi zeme. Pirms došanās iekšā viņš aplaida skatienu vientuļajai ielejai - teju precīzi līdz tai vietai, kur viņi ar Naomi bija patvērušies -, liekot 1 laukam atrauties atpakaļ. Gandrīz varēja padomāt, ka Tibo jūt novērotāju skatienus.

Tad viņš atkal iegāja iekšā.

Hauka un Naomi situācija bija sarežģīta. Viņi varēja apcietināt Tibo paši, taču tas nozīmētu Serbijas policijas iesaistīšanu. Citāda rīcība būtu nelikumīga. Un to neviens no abiem nevēlējās. Tas tikai izraisītu publisku juridisku cīniņu par izraidīšanu. Bez oficiāla līguma un ar vietējo juristu palīdzību šis jautājums varēja iestrēgt uz mūžīgiem laikiem.

Un tiklīdz valdība uzzinātu, ka Tibo patiesībā ir Kostavičs, sekas varētu būt neparedzamas. Hauks un Naomi varētu zaudēt jebkādas ietekmes sviras.

Nākamā iespēja bija diskrētāka, iesaistīt profesionāļus. Atsaukt komandu, kas varētu uzveikt Tibo, padarīt nekaitīgu un dabūt viņu pāri robežai ar Rumāniju vai pat Maķedoniju. Atpakaļ Savienoto Valstu varas iestāžu rokās. Jaunais starptautiskais pretterorisma likums viņiem deva plašas tiesības. Taču aizturēt serbu viņa dzimtenē, veicot slepenu nolaupīšanu draudzīgā valstī - tas nemūžam neietu cauri. Tas īsti nesaskanēja ar pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas ārpolitikas tendencēm.

Viņi bija atraduši Tibo. Taču laiks gāja uz priekšu, un viņi abi juta, ka iespējas pamazām izsīkst.

- Kāds ir mērķis? - Hauks apjautājās, sēdēdams kalna galā un malkodams ūdeni, jo diena bija karsta un gara.

Viņš bija nonācis pie sava lēmuma.

- Aizturēt viņu, - Naomi sacīja. - Noskaidrot, ko viņš zina.

- Jūs varat viņu aizturēt katrā laikā. Mēs zinām, ar kādu automašīnu viņš brauc, ar kādu vārdu viņš ceļo. Jūs allaž varat prasīt vietējai valdībai viņu izdot. Jebkurā gadījumā šeit viņam draud nopietnas apsūdzības. Un jūs zināsiet, kur viņš atrodas.

Naomi jautājoši viņu uzlūkoja.

- Kurp tu īsti stūrē, Taj?

- Tu gribi noskaidrot, kurp tas viss ved, vai ne? Pats svarīgākais ir noskaidrot, kas slēpjas aiz šīm slepkavībām, vai ne?

Viņa pamāja.

- Mums ir jāiekļūst tajā mājā.

1 lauks pagriezās un atkal palūkojās uz māju, neko sīkāk nepaskaidrodams. Viņš redzēja, ka Naomi apsver viņa teikto. Viņa nebija cinitāja. Viņa strādāja pie rakstāmgalda. Viņas darbs bija uztaustīt finansiālu sazvērestību pavedienus un izvērtēt draudus. Armijā viņa bija strādājusi par izmeklētāju. Doties iekšā mājā, improvizēt, turklāt bez Vašingtonas priekšnieku atbalsta - tā, it kā viņa būtu operatīvā darbiniece... Tas neapšaubāmi nebija veids, kā izveidot karjeru valdības institūcijā. Tādā gadījumā Naomi pārkāptu sarkano līniju.

Pēc kāda laika, kad Hauks jau domāja, ka viņa ir atmetusi šo domu kā nekam nederīgu, Naomi pagriezās.

- Kā mēs to izdarīsim? - viņa apjautājās.

Hauks pasmaidīja. Viņš bija gaidījis, ka Naomi atbildēs: “Tikai pār manu līķi!"

- Tibo agrāk bija sabiedrisks cilvēks. Gan viņš agrāk vai vēlāk izies no fermas.

Naomi atbalstījās pret klinti un pamāja - ne tik daudz piekrizdama, cik apsvērdama šo domu. Visbeidzot viņa nepagriezusies atbildēja:

- Jebkurā gadījumā, ja kāds ieies tajā mājā, tai jābut man. Es zinu, ko meklēju.

Hauks brīdi nogaidīja.

- Vai tu agrāk esi ko tādu darījusi?

Viņa to uzlūkoja, neko neatbildot.

- Es tikai gribu teikt, ka tā nav gluži mūzikas teorija Prinstonā, Naomi.

- Un nav arī soda kvīšu izsniegšana par satiksmes pārkāpumiem Griničā. - Naomi skatiens liecināja, ka šis jautājums vairs nav apspriežams.

- Labi. - Hauks atgriezās pie binokļa, apspiezdams smaidu.

Naomi noteica:

- Man likās, ka tas bija tikai tavas draudzenes dēļ. Tās, kura tika nogalināta. Tev nav nekas tāds jādara. Mēs esam atraduši Tibo.

- Ko lai tev saka? - Hauks novilka. - Es mācos pildīt vairākus uzdevumus vienlaikus.

Nu tā bija Naomi, kurai nācās apvaldīt smaidu.

Viņa pavēroja vēl kādu laiku. Hauka mobilais sāka vibrēt. Viņš atviegloti konstatēja, ka zvanītājs ir Stīvs Krisafu-lis, nevis Enija.

- Stīv.

- Kur es esmu tevi notvēris? - inspektors apjautājās. Dzirdamība bija tāda, it ka viņš atrastos kvartāla attālumā.

- Pašlaik apskatu mājas, - Hauks atbildēja, pavirzīdamies dažus jardus zemāk. Viņam būtu gribējies dzirdēt Stīva reakciju, ja viņš uzzinātu, ka Hauks šobrīd atrodas kalna virsotnē Serbijā.

- Ak mājas... Mēs esam uzzinājuši kaut ko interesantu par Džeimsu Mersedu. Tu atceries savu partneri ledus hallē?

- Jā, Stīv, es viņu atceros. Es klausos.

- Izrādās, ka viņš atgriezies pavalstī pēc tam, kad ticis izpestīts no cietuma Irākā. Izskatās, ka viņam bijušas dažas sociālas problēmas ar armijas sievietēm. Uzmākšanās. Uzbrukums. Izvarošanas mēģinājums... Viņš tika atvaļināts bez kāda militāra goda.

- Tev nevajadzēs daudz pūlēties, lai mani par to pārliecinātu, Stīv.

- Atgriezies mājās, viņš mazliet pastrādāja Kalifornijā un Mičiganā pie baseinu rakšanas. Pēc tam mēģināja dabūt privātu līgumu drošības firmā, kas darbojās Irākā. Global Threat Management. Vai esi dzirdējis par to uzņēmumu, Taj?

- Jā, es viņus zinu.

- Tā ir daļa no tava uzņēmuma, vai ne, Taj? Talon?

Hauks sajuta, kā krūtīs savelkas kamols.

- Ir gan.

- Izskatās, ka viņu uzreiz atsūtīja atpakaļ, tiklīdz bija da-

būjuši zināt par tā puiša pagātni. Es aprunājos ar personāla daļas vadītāju. Un tomēr tā ir zināma sagadīšanās, vai tev tā nešķiet? Tu un viņš, saistība ar vienu un to pašu firmu...

- Tu domā, ka tāpēc viņš mēģināja mani nogalināt, Stīv?

Hauks viņam pateicās, un Stīvs atbildēja, ka turpināšot

viņu informēt. Viņi atvadījās. Māju apskate... Ja vien viņš zinātu!

Hauks aizrāpoja atpakaļ līdz virsotnei.

- Kas tur bija? - Naomi apvaicājās.

- Nekustamā īpašuma jautājums, - Hauks atbildēja. Naomi viņu uzlūkoja. - Nekas... - Hauks atkal paņēma binokli. Taču tas nebija "nekas". Tā bija jau otrā reize mēneša laikā, kad viņš sāka šaubīties pats par savu firmu, domājot, ka viņi varētu būt iesaistīti.

Saule bija pakāpusies augstu debesīs. Serbijas kalna gala valdīja karstums. Hauka piere bija nosvīdusi. Tad kāpēc viņu mocīja sajūta, ka viņš staigā pa plānu ledu?

- Zini, es nekad neesmu nodarbojies ar soda kvīšu izsniegšanu, - viņš noteica, atkal pievērsdamies Tibo mājai. - Un vismazāk jau nu Griničā.

- Tas nekas, - Naomi atbildēja. - Es arī nekad agrāk neesmu darījusi neko tādu.

Viņi vēroja, līdz bija gandrīz satumsis. Kādā brīdī vēlā pēcpusdienā Tibo iznāca ārā un staigāja pa pagalmu smēķēdams. Viņš atbalstījās pret dzīvnieku nožogojuma koka žogu un lūkojās augšup kalnos.

Viņam droši vien bija kāds plāns.

Tad viņš iegāja iekšā.

Iestājoties tumsai, ap pulksten septiņiem, Hauks un Naomi devās lejup no kalna. Viņi bija pieņēmuši lēmumu.

Viņi aizbrauca līdz galvenajam ceļam un tad devās atpakaļ uz pilsētas pusi.

Pelēks piegādes furgons izbrauca uz ceļa aiz viņiem. Šoferis nogaidīja, kamēr viņi nogriezīsies aiz pagrieziena, lai ieslēgtu starmešus. Mašīnā atradās divi vīrieši, kuri tur bija nosēdējuši teju visu dienu. Vienam bija īsi, tumši mati, gara vaigubārda un pamatīgas ūsas.

- To je и njima, - viņš noteica serbu valodā. Tie ir viņi.