Melnais zelts

Piecdesmit devītā nodaļa

Gaismu meta automašīnas starmeši, tuvojoties mājai. Riepu šņirkstēšana uz grantētā ceļa iztrūcināja Naomi ne pa jokam.

Vai tiešām Tibo brauca atpakaļ?

Pie joda, kur tad bija Tajs?

Doma par to, ka Tibo nez kādā veidā uzzinājis, ka viņu kāds izsekojis, un tagad atgriežas atpakaļ, lika sirdij iepuk-stēties vēl straujāk. Naomi rīkle piepeši kļuva pavisam sausa, un pulss šķita paātrināmies kādas desmit reizes. Viņa vēl pēdējo reizi palūkojās uz galdu. Likās, ka viss ir kārtībā. Naomi steigšus iemeta fotoaparātu somā un devās atpakaļ uz guļamistabu.

Viņa piespiedās pie sienas un izņēma ieroci.

Naomi izdzirdēja aizcērtamies automašīnas durvis. Mājai tuvojās soļi. Tad atskanēja skaļš klauvējiens pie durvīm. Un sievietes balss. Tas Naomi sagādāja nelielu atvieglojumu.

- Franko? Franko?

Tā bija Marija Radisoviča. Tibo māte. Naomi īsti nezināja, ko iesākt. Palikt mājā? Aizbēgt?

Tad piepeši viņa aptvēra, ka ir atstājusi savu zibatmi-

nas disku Tibo datorā.

/

Ak vai... Ja Tibo to ieraudzītu, viņa būtu pagalam. Naomi sakustējās, lai mestos tam pakaļ, taču durvju rokturis saka raustīties, izbiedējot viņu.

- Franko?

Naomi atkal atkāpās.

Piepeši viņa izdzirdēja, ka ārdurvīs pagriežas atslēga. Durvis atvērās. Naomi piespiedās ciešāk pie sienas.

Sieviete ienāca mājā. Tā bija Marija. Naomi viņu uzreiz pazina no iepriekšējās dienas. Viņa bija ģērbusies gaiši brūnā vējjakā, lai pasargātos no vēja, un uzlikusi galvā auduma cepuri, un viņai rokās bija iepirkumu maisiņš.

- Franko? - sieviete uzsauca vēl reizi. Tad viņa sāka kaut ko skaļi murmināt serbu valodā, neapšaubāmi vīlusies, ka nav atradusi dēlu šeit.

Tad Naomi ieraudzīja, ka viņa nav viena. Viņai līdzi bija suns. Tas izskatījās pēc aitu suņa. Naomi sirds sāka pukstēt straujāk. Nu viņa bija iesprostota mājā. Sieviete bija iegājusi virtuvē un sākusi likt iepirkumus ledusskapi. Tad Marija izņēma mobilo telefonu un uzspieda numuru. Tas, kuram viņa zvanīja, neatbildēja. Naomi jutās droša, ka tas bija Tibo. Marija nepatikā izslēdza telefonu.

Suns sāka klīst pa māju, apstaigādams istabu pēc istabas, it kā viņš pazītu šo vietu.

Tas bija tikai laika jautājums, līdz viņš sajutīs Naomi klātbūtni.

Naomi atvilka kolta drošinātāju. Viņa īsti nezināja, ko darīt. Viņa nekad nebija izmantojusi ieroci līdzīgā situācija. Bija šāvusi tikai uz neredzamiem, attāliem ienaidniekiem Irākā, nevis uz vecu sievieti.

Naomi sajuta vēsumu un saprata, ka ir atstājusi vaļā guļamistabas logu. Caurvējš bija sajūtams visā mājā. Gan Marija atradīs ceļu uz šejieni.

Sasodīts.

- Katja, Katja? - sieviete sauca suni. Viņas balss tuvojās. - Katja...

Naomi atkāpās tālāk un piesteidzās pie loga. Šajā reizē viņa jutās pateicīga, ka ir tik sīka. Naomi pārmeta kāju pāri palodzei un veikli izrāpās laukā. Tad viņa pavēlās uz sāniem un sāka uzmanīgi tuvoties zemei. Ne līdz galam.

Viņa izdzirdēja, kā suns ienāk istabā.

Pēc brīža atskanēja Marijas balss.

- Katja... - Skaļa nopūta. Izskatījās, ka viņa neapmierināti nolūkojas apkārt, niknodamās par nekārtību. Naomi atkāpās, turēdamās pie sienas. Sieviete pienāca pie loga. Naomi dzirdēja viņu kaut ko noņurdam. Viņa piespiedās pie sienas un uzlika pirkstu uz drošinātāja, sirdij strauji pukstot. Ko viņa tagad darīs? - Lūdzu, lūdzu... - Naomi satvēra ieroci ciešāk, - ...nebāz galvu laukā...

Kaut ko murminādama, sieviete mēģināja aizvērt logu. Izskatījās, ka tas padodas. Naomi sirdspuksti sāka norimties. Viņa nevēlējās atkāpties tumsā, ja tiktu pamanīta. Ja suns viņu uzošņātu. Viņa palika stāvam savā vietā kā sastingusi. Sirds pukstēja stabilā ritmā. Tā vien likās, ka pagājusi kāda stunda.

Kādā brīdī viņa izdzirdēja ārdurvis atkal atveramies. Sieviete iesauca suni mašīnā. Iedarbojās motors.

Naomi atviegloti aizvēra acis.

Kad automašīna bija aizbraukusi, viņa atgriezās pie loga un pamēģināja to atvērt. Logs atkal padevās. Paldies tev, Dievs!

Kāpēc nebija iezvanījies telefons?

Pie joda, kur gan bija palicis Tajs?