Melnais zelts

Deviņdesmitā nodaļa

Vēl pirms brīža Tomass Kītons bija stāvējis aiz muguras prezidentam baltā nama mauriņā, stāstot par administrācijas agresīvajiem plāniem straujās ekonomikas lejupslīdes apturēšanā.

Valdības automašīna tikai nupat bija viņu aizvizinājusi līdz apsargātajai ieejai aiz Valsts finanšu departamenta ēkas Piecdesmitajā ielā, un viņš sava vecāka juriskonsulta Miča Heistingsa pavadībā steigšus šķērsoja marmora vestibilu, pa kuru bija staigājuši Aleksandrs Hamiltons, Salmons Čeizs un Henrijs Morgentovs, lai dotos uz augšstāvu, kur viņu gaidīja Pārstāvju palātas deputātu grupa.

Naomi paspēra soli uz priekšu.

- Kītona kungs...

Valsts finanšu departamenta vadītājs izskatījās pārsteigts. Viņa skatiens pakavējās pie Naomi rokas, kas bija iekārta saitē zem kostīmjakas. Viņa stāvēja, lūkodamās Tomasā Kītonā ar mierīgu, taču apņēmīgu skatienu, kas šķita viņu atbruņojam.

- Aģente Blūma... Dzirdēju, ka jūs esot...

- Dzirdējāt, ka esmu apcietināta, ser?

- Dzirdēju, ka jūs esat ievainota, - viņš atbildēja, izrādīdams pārsteigumu. - Taču jutos atvieglots, redzot, ka jums nekas nekaiš. Nāciet, pavadiet mani uz kabinetu. Nupat nāku no prezidenta. Man pateica par Hasani. Drūmas ziņas... Es gribētu dzirdēt jūsu ziņojumu.

- Tas ir Tajs Hauks, - Naomi sacīja. - Domāju, ka jūs zināsiet viņa vārdu.

Hauks atrāvās no sienas, pie kuras bija stāvējis, pienāca viņiem klāt, ģērbies jakā ar pārplēstu piedurkni. Viņš ielūkojās sirmā valdības pārstāvja šaudīgajās acīs, apzinādamies, ka šis vīrs ilgus gadus nostrādājis Volstrīta, kur izveidojis izcilu un ienesīgu karjeru.

- Hauka kungs, - Tomass Kītons pastiepa plaukstu.

- Priecājos beidzot ar jums iepazīties. Jūs jau pazīstat Miču Heistingsu. Esmu dzirdējis, ka esam jums parādā krietni daudz pateicības par to, ko jūs jau esat izdarījis šajā lietā.

- Hauks satvēra viņa plaukstu un ieskatījās Valsts finanšu departamenta vadītājam acīs. Sarunbiedrs likās nodrebam.

- Nāciet man līdzi. Gribu dzirdēt, kas jums abiem sakāms.

- Atvainojiet, ser, - Naomi viņam sacīja. - Es cerēju, ka mēs varam jums to aiztaupīt un aprunāties tepat.

Departamenta vadītāja apsārtušajā sejā parādījās izbrīns.

- Aiztaupīt man? - Viņš paraudzījās uz Heistingsu.

- Baidos, ka departamenta vadītāja kungu gaida svarīga tikšanās. Pārstāvju palātas pārstāvji ir izbrīvējuši laiku un šobrīd viņu gaida...

- Tieši tāpēc, - Naomi ierunājās, pārtraukdama viņu,

- būtu labāk, ja jūs uzklausītu mušu sakāmo tepat.

Kītons iecirtīgi izslēja zodu. Viņš acīmredzot nepriecājās, ka viņu izrīko paša padotā. Lai ari no izmeklēšanas nodaļas.

- Lai notiek... - Viņš pagāja dažus soļus sānis, nostāk no cilvēku straumes. - Es klausos, aģente Blūma. Runājiet.

Naomi nokremšļojās.

-Jūs teicāt, ka esot dzirdējis par Hasani kunga nāvi? Vēl pirms mēs paguvām ar viņu aprunāties.

- Jā gan. Kā jau teicu, traģiski. Dzirdēju arī, ka slepkava esot atstājis pēdas.

- Atstāja gan, - Naomi sacīja. - Taču nezinu, vai fakts, ka arī viņš ir miris, jūs spēs satraukt.

- Satraukt mani... - Finanšu departamenta vadītājs piemiedza acis, uzlūkodams Naomi ar pārākumā pilnu skatienu.

- Man visu laiku nedeva mieru tas, - Naomi ierunājās, - ka Hasani allaž atradās soli mums priekšā. Kad mēs grasījāmies aizturēt Tibo Serbijā. Tas, ko mēs bijām noskaidrojuši par viņa pagātni, nebija zināms nevienam citam. Tas, kas notika Londonā... Es jau atzinos savās izjūtās, ka nav neviena, kam es varētu uzticēties. Neievērojot subordinā-ciju, es atnācu taisnā ceļā pie jums, lai pavēstītu visu, ko zināju. - Naomi cieši ielūkojās sava priekšnieka acīs. - Jūs noteikti domājāt, ka esmu sasodīti dumja, departamenta vadītāja kungs. Un varbūt tā ari bija.

- Aģente Blūma... - Kītons sāka kļūt nepacietīgs. - Neesmu drošs, ko jūs ar to gribat pateikt, taču atgādinu, ka, par spīti visiem jūsu pūliņiem, jautājums par jūsu karjeru vēl aizvien nav izšķirts.

- Par manu karjeru... - Naomi domīgi pamāja. - Es šobrīd daudz neaizdomātos par savu karjeru, ser. Es vairāk domāju par jūsējo. AI Baširs mums teica, ka tas esot kas daudz lielāks par terorismu. Lielāks par jebko, ko es spētu iztēloties. Un man bija vajadzīgs laiks, lai saliktu visu savās vietās. Lai tam saņemtos...

/

- Man ļoti gribētos zināt, ko jūs esat izdomājusi, - Kītons noteica nepārprotami noraidošā tonī, pamezdams skatienu uz Heistingsu.

Naomi turpināja:

- Divu iepriekšējo prezidentu administrācijas ir atcēlušas teju visu sistēmas kontroli. Vai man nav taisnība? Bankas kļuvušas par investīciju aģentūrām un darbojas ar tik sarežģītiem finanšu produktiem, ka pat cilvēks ar maģistra grādu uzņēmējdarbības administrēšanā nespēj tos izprast. Kredītpleca attiecība pret parādiem sasniedz četrdesmit pret vienu. Reitingu aģentūras skatās uz visu caur pirkstiem... Viss šis šķobīgais kāršu namiņš - pasaules ekonomika - turējās kopā tikai tik ilgi, līdz sistēma turpināja augt. Līdz brīdim, kad pēdējā māja būs pārdota un pēdējā hipotēka apstiprināta, vai ne?

Finanšu departamenta vadītājs viņu uzlūkoja.

- Un tad tas notika, - Naomi sacīja.

- Neesmu pārliecināts, vai man ir vajadzīga lekcija par pašreizējo situāciju, aģente Blūma. - Kītons ieskatījās pulkstenī. - Mič, varbūt tu varētu...

- Palieciet tepat, - Naomi noteica, palūkodamās uz Heis-tingsu. - Man šķiet, ka jums arī tas būs interesanti. Piepeši Ķīna pārstāja uzpirkt mūsu parādzīmes. Krievija emitēja trīsarpus triljonus vērtus vekseļus, paļaujoties uz nākotnes degvielas ieņēmumiem, un naftas cenas saruka divkārt. Mājokļu tirgus sabruka. Atlika vienīgi paspert soli atpakaļ un nolūkoties uz to - uz gaidāmo vilciena katastrofu. īstais jautājums nebija, vai jūs varētu to novērst. Jautājums bija - kurš galu galā izglābtos? Uzvarētāju nošķiršana no zaudētājiem. Gandrīz kā Darvinam, vai ne? Taču tā gluži nebija. Jus sajaucāt kārtis. Jūs savācāt lielāko pagaidu finansējuma summu, kāda jebkad redzēta - teju triljonu dolāru -, un pārdevāt to kā palīdzības iespēju. Milzīga likviditātes injekcija, lai palīdzētu ekonomikai noturēties. Vienīgais mērķis bija atbalstīt bankas. Dažas tika paglābtas, bet dažas tika atstātas cunami varā. Kurš to izlēma? Tie, kas nostājās nepareizajā pusē. Wertheimer Grant, Beeston Holloway, Lehman Brothers - tie nozuda. Kamēr pārējie tika pie balvas. Jums tikai vajadzēja mazliet izjaukt līdzsvaru, lai noskatītos uz to no pietiekoši tālas perspektīvas. Būt vienam no uzvarētājiem. Vai es runāju loģiski, ser?

- Un kas īsti ir šie uzvarētāji, aģente Blūma? - finanšu departamenta vadītājs sapīcis apjautājās, - skatoties no jusu augstumiem?

Naomi saprata, ka nākamos viņas dzīves gadus noteiks tas, ko viņa nupat gatavojās pateikt.

- Kāpēc mēs nevarētu sākt ar Gštādes bandu? Vai varbūt labāk ar Reynolds Reid?

Piepeši rosīgais vestibils viņiem apkārt sastinga. Naomi teiktais atbalsojās marmora sienās.

- Es esmu redzējusi vārdus. - Naomi ieskatījās Kītonam acis. - Stīvens Keins. Vladimirs Tursanovs. AI Baširs. Ha-sani. Saimonss. Pasaules lielākās investīciju bankas vadītājs. Viņi visi bija tur. Piepeši sapratu, ka viņiem visiem ir kaut kas kopīgs. Kā es varēju to neievērot? Viens apsvērums -viņi visi nāca no Reynolds Reid.

Tomass Kītons samirkšķināja acis.

- Vai tā nav, ser? Visi apguva amatu, kļuva bagāti, ieguva pieredzi Reynolds Reid. Un tad es sapratu. - Viņa pašūpoja galvu. - Kā es varēju būt tik akla? Man ienāca prātā, ka jums to vajadzētu zināt labāk par visiem citiem, ser. Jo jūs art nācāt no Reynolds Reid. Jus bijāt rīkotājdirektors. Nemaz nerunājot par Kesleru no Ņujorkas Federālo rezervju bankas un Kārlu Maknaitu, kurš atbild par banku atbalsta fonda sadali... Jūs visi nācāt no Reynolds Reid.

Kītona žoklis atkārās, un viņa acīs parādījās tāda cilvēka raizes, kurš nupat grasās piedzīvot lielu kritienu.

- Mēs esam valdība, vai nav tiesa, ser? Mēs esam federālās rezerves. Tas vecais joks par General Motors... Tagad tas skan tā: "Kas nāk par labu Volstntai, nāk par labu valdībai." Tāpēc, ka jūs visi esat iesaistīti. Jūs esat visur. Jūsu dēļ dažas bankas tiek glābtas, bet citam tiek jauts bankrotēt. Varbūt ne visi no jums piedalījās, taču viens ir skaidrs - pietika ar vienu jūsu mājienu, un neviens vairs ceļā nestajās.

- Tas nav nekāds noziegums, aģente Blūma, - finanšu departamenta vadītāja skatiens kļuva dzelžains, - ja uzņēmumam ir ilggadīgas kalpošanas tradīcijas.

- Kalpošana? Tā nav kalpošana, departamenta vadītāja kungs. Tā ir pakāpeniska valdības pārņemšana, ko īsteno savējo bariņš, ar savu varu un naudu uzpērkot vēlēšanu rezultātus, padarot vaļīgākus noteikumus, lai viņu uzņēmumi kādu dienu varētu gūt peļņu uz šo aklo, nezinošo akcionāru rēķina, kurus mēs agrāk mēdzām vienkārši saukt par nodokļu maksātājiem. Tā ir oligarhija. Tapat kā kādā sīkā banānu republika. Tikai izņemot vēl paris nullīšu galā. Gštā-des banda... - Naomi pasmaidīja. - Mēs pārbaudījām viesnīcu reģistrus. Mēs atradām vārdus. Ikvienu vārdu. AI Baširs. Tursanovs. Hasani. Saimonss. Visus, izņemot vienu, ser... Varbūt tas tapec, ka viņš neapmetās nevienā viesnīcā. Varbūt tāpēc, ka viņš nepalika pilsētā pa nakti...

- Un kurš tas bija? - Tomass Kītons nikni paraudzījās viņā ar tādu skatienu ka kaķim, kurš ir gatavs lēcienam.

- Jūs, departamenta vadītāja kungs. - Naomi lūkojās viņam pretī. - Jūs bijāt beidzamais, kas tur ieradās.

Viņa pameta skatienu uz Hauku, un viņš beidzot atvēra aploksni, kuru bija turējis padusē.

Tajā atradās videonovērošanas kameru uzņēmumi, kurus vakar viņam bija atsūtījis Markuss Hirds. Fotogrāfijas, kas bija uzņemtas pie Gštādes galvenā pacēlāja. Tur bija redzami visi grupas dalībnieki. Visi ieradās atsevišķi. Šip-mens. Kleins. Tursanovs. Saimonss. AI Baširs un Hasani. Visi devās ar pacēlāju uz restorānu, kur neviens nevarētu viņus pamanīt. Attēlu lejasdaļā bija skaidri saskatāms datums un laiks. Divdesmit sestais jūnijs. Pērnais gads. Teju astoņus mēnešus pirms Hasani zvana al Baširam, pēc kura viss sakās. Pirms Marka un Eiprilas Glasmenu slepkavības. Pirms pasaules sabrukuma sākuma.

Hauks uzlika kaudzītei virsū pēdējo fotogrāfiju.

Valsts finanšu departamenta vadītāja seja noraustījās.

- Jūs, Kītona kungs. - Kītona četrdesmit gadus ilgā karjera sašķēlās vienā mirklī, viņa necaursitamo bruņu vairogs ieplaisāja. - Jūs bijāt tas, kas visu to uzsāka. Banku glābšanas plāns. Tieši to jūs gatavojāties darīt. Nodrošināt izdzīvojušos, lai viņi varētu savākt laupījumu. Jums bija vara...

- Vara. - Kītona balss dobji noskanēja vestibilā. - Ko gan jūs zināt par varu, aģente Blūma, savā mazajā kabinetā, kur visam ir jāatbilst jūsu melnbaltajam pasaules redzējumam? Agrāk vara bija vardarbības blakusprodukts. Apvērsumi, zemessardze. Sīki kukuļi. Aploksnītes, kas piebāztas ar simt dolāru naudaszīmēm, ārzonas konti... Taču tagad vara, īsta vara, aģente Blūma, - Kītona skatiens ieurbās viņā, - slēpjas politikā. Sapratnē, ka tas, kas notur sistēmu pie dzīvības, ir tas, kas nāk par labu visiem. Ja Volstrīta bankrotē, mēs visi bankrotējam! Vai jūs saprotat? Tieši to mēs darām, aģente Blūma, mēs - Reynolds Reid. Mēs uzturam mašinēriju pie dzīvības. Regulatori, akadēmiski argumenti, likumdošana - tie ir tikai uzslāņojumi zobratos, kas to bremzē. Kādam ir jāliek ritentiņiem griezties tālāk. Kadam ir jāuzrauga risks. Tas bija kļuvis nekontrolējams. Varēja sabrukt mums visiem par sliktu. Uzskatiet tos par profilakses darbiem, aģente Blūma, ja šī koncepcija darbojas. Uz kādu laiku to vajadzēja vienkārši izslēgt.

- Četri nevainīgi cilvēki ir miruši, - Hauks noteica, lūkodamies viņam acīs. - Vēl četri ir pazuduši, ieskaitot bērnus. Nemaz nerunājot par tiem miljoniem ļaužu, kuru ietaupījumi ir izkūpējuši gaisā vai kuri ir zaudējuši darbu.

- Mēs glābām pasauli, - finanšu departamenta vadītājs sacīja, pat nedomādams atvainoties. - Mēs to pasargājām no sabrukšanas. Man nebija nekāda sakara ar šīm slepkavībām. Šis O'Tūls vai kā nu sauca to izpildītāju... es nekad neesmu viņu redzējis vai runājis ar viņu.

- Jums taisnība, neesat vis, - Hauks piekrītoši pamāja. Viņa skatiens pievērsās Heistingsam. - Taču jūsu galvenais juriskonsults gan ir.

Miča Heistingsa acis iepletās.

- Kad jūs strādājāt Pasaules ekonomikas foruma padomē, pirms Valsts finanšu departamenta, Džeks O'Tūls bija jūsu apsardzes vienībā Irākā. Vai nav tiesa, Heistingsa kungs?

Galvenais juriskonsults skaļi nokremšļojās, sakārtodams savas acenes metāla ietvaros.

- Nevaru atminēties...

- Kā jūs domājat, vai tad, kad mēs pieprasīsim jūsu mobilā telefona sarunu izdrukas un tajās būs redzams, ka jūs esat zvanījis uz tām vietām, kur, pēc mūsu ziņām, atradies O'Tūls, jūs spēsiet to atminēties? - Hauks izņēma kaut ko no kabatas. Tas bija O'Tūla telefons. - Varbūt uz šo pašu telefonu? Vai varētu but tā, ka zvanu reģistrs Waldorf Astoria viesnīcā, kur šodien tika nogalināts Hasani, uzrādīs savienojumu, kas aizvedīs pie jums? Nevajag justies tik ļoti pārsteigtam, - Hauks sacīja Kītonam. - Jūs informējāt savu draugu Hasani par aģentes Blūmas rīcību, bet jūsu uzticamajam juriskonsultam Heistingsa kungam uz rokām ir īstas asinis.

Kitons satvēra juristu aiz rokas.

- Nesaki ne vārda, Mič! Esmu nostrādājis četrdesmit gadu valsts un privātajā sektorā, aģente Blūma. Vai es esmu vai neesmu bijis Gštādē, vai Mičs ir vai nav pārcenties, aizstāvot mūsu intereses... Mēs redzēsim, kurp tas aizvedīs. Bet, kas attiecas uz jums, tad varat būt droša, ka šī izmeklēšana ir beigusies.

- Tas var gadīties, ser, - Naomi sacīja. - Tomēr baidos, ka cita tikai tagad sākas.

Trīs vīrieši smilškrāsas un brūnos uzvalkos parādījās vestibila viņiem aiz muguras. Viņi visi bija no Entonija Brūni finanšu terorisma apkarošanas vienības.

- Ser, mans vārds ir Ralfs Velss. Esmu F1B vecākais reģionālais direktors, un, pildot Savienoto Valstu prezidenta lēmumu šajā jautājuma, esmu saņēmis tiesas orderi par jūsu personisko dokumentu, datoru un mobilā telefona pārmeklēšanu, lai atrastu informāciju saistībā ar noziedzīgu investīciju baņķieru sazvērestību, kuras mērķis ir apkrāpt Savienoto Valstu valdību.

- Ko?! - Finanšu departamenta vadītājs izskatījās tā, it kā viņu varētu ķert trieka. Kītons paķēra dokumentu, un viņa žoklis atkārās. Tad viņš paspēra soli atpakaļ un atslīga pret marmora sienu.

- Runājot par šo izmeklēšanu, ser, - Naomi teica, nolūkodamās uz viņu, - var gadīties, ka ari Pīteram Saimon-sam atradīsies šis tas interesants, ko piebilst par jums.

Hauks saskatījās ar Naomi. Viņas sejā vairs nebija agrākas apņēmības, taču acīs mirdzēja triumfa atspīdums. Tajās atspoguļojās arī al Bašira dēla seja. Tas bija triumfs, kas nāk pēc asiņainas cīņas. Kad ir grūti pateikt, kurš ir uzvarējis un kurš zaudējis.

Tomēr šoreiz viņi abi to zināja.

SESTĀ DAĻA