Melnais zelts

Trīsdesmit trešā nodaļa

Izbraucis no garāžas, Hauks iegriezās pirmajā stāvvietā, ko ieraudzīja pa ceļam, - pie veca steiku restorāna. Viņa apkaklīte bija mikla no sviedriem, un viņš zināja, ka nevajadzētu paļauties ne uz kādiem pārsteidzīgiem pieņēmumiem, kamēr nebūs tos apdomājis.

Hauks nekad nebija ticies ar Donovanu. Nekad agrāk nebija atradies mājā, kura tas dzīvoja. Cilvēkam, kurš bija brokeri nogalinājis, vajadzēja ielavīties iekšā, iekļūt pārvaldnieka kabinetā. Viņam vajadzēja būt redzamam videonovērošanas kameru ierakstos. Tam vajadzēja but kādam, ko Donovans pazina. Kādam, kurš zināja, ka Hauks cenšas sasaistīt Tibo ar šiem nāves gadījumiem. Kādam no viņa firmas. Merilai. Viņš īsti nezināja, kuram var uzticēties. Ja viņš nebūtu iesaistījies šajā putrā un pievērsis sev Kempbela interesi, neviens vispār neveltītu nekādu uzmanību šai pildspalvai.

Hauks jau sāka raizēties, ka pirkstu nospiedumi uz pildspalvas patiešām varētu piederēt viņam.

Kāds centās viņu iegāzt.

Hauks saprata, ka viņa vienīgā iespēja ir nepaklausīt priekšniekam un varbūt beigās tikt atlaistam... vai arī nonākt cietumā.

Viņš izvēlējās iespēju tikt atlaistam.

Hauks piezvanīja Krisafulim uz izmeklētāja mobilo. Šoreiz pēc otrā signāla Stīvs atsaucās, izklausīdamies priecīgs par Hauka zvanu.

-Taj!

- Paklau, Stīv, mums ir jāaprunājas.

- Es zinu, Taj, jāaprunājas gan. Kas īsti notiek? Pilsētas po-liči te spieto visu dienu. Prašņā par tevi. Apgalvo, ka esot atraduši kaut kādu tavu mantu Donovana nozieguma vietā...

- Tā nav manējā, Stiv. Taču kāds ļoti cenšas, lai tas tā izskatītos. Kur tu atrodies?

- Sava kabinetā. Paklau, tev vajadzētu atbraukt.

- Tiksimies tur. - Hauks jau grasījās atvienoties, taču tad pavilcinājās. - Stīv, es tev varu uzticēties šajā jautājumā, vai ne?

- Skaidrs, ka tu vari man uzticēties, Taj.

- Tūlīt būšu klāt. _v

Tas bija tikai pāris minūšu brauciens, daži kvartāli kalnup, līdz Griničas stadiona ēkai avēnijā. Hauks atstāja savu automašīnu apmeklētāju stāvvietā un paķēra portfeli. Viņš saprata, ka šobrīd labākais rīcības plāns būs atbrīvoties no aizdomām un nodot visu Stīvam. Lai ar to visu nodarbojas F1B vai Vērtspapīru un biržas komisija, vai kāda cita iestāde.

Un pēc tam atliks cerēt, ka viņš nebūs nonācis odžu midzenī savā darbavietā.

Hauks iegāja pa Meisonstrītas ieeju, pamādams dežurantam, kurš uzlūkoja viņu ar skatienu, kas pauda: "Esmu tevi pēdējā laikā bieži te mainījis, leitnant." Krisafulis viņu jau gaidīja, kad Hauks devās uz kāpņu pusi.

- Stīv! - Hauks sirsnīgi saspieda inspektora plecu. - Man tev kaut kas jāparāda. Sameklēsim kādu vietiņu, kur varam aprunāties.

- Taj, nepārdzīvo, - Krisafulis noteica, izskatīdamies mazliet nervozs, - taču Fics grib ar tevi par to parunāt, augšstāvā.

Hauks sajutās tā, it kā būtu saņēmis pļauku pa seju.

- Fics?

Vems Ficpatriks bija Griničas ilggadīgākais policijas priekšnieks. Viņš bija pieņēmis darbā Hauku, palīdzējis viņam atgūties pēc pazaudētā gada. Viņš bija Hauka mentors teju visā tajā laikā, kamēr I lauks tika tur strādājis. Gatavoja viņu par savu pēcnācēju. Taču, strādājot pie savas pēdējās lietas, Hauks bija sācis šaubīties, kurā žoga pusē Vems patiesībā atrodas. Viņš sajuta sevī iezogamies bažas. Hauks pagriezās, lai dotos ārā no iecirkņa.

- No tā nekas nesanāks, Stiv.

- Taj. - Stīvs satvēra viņu aiz rokas. - Neviens tevi neapsūdz nekādā nodarījumā. Ņujorkas policijas pārvaldes inspektori aizgāja pie Fica un iesaistīja viņu. Tagad tev ir vajadzīgi draugi, vecīt, lai ari neviens par tevi nešaubās. Ja tu tagad aiziesi, - Stīvs viņu cieši uzlūkoja, - viņu pulciņš sāks sarukt aizvien mazāks. Tu taču to saproti, vai ne, Taj?

Hauks īsti nezināja, ko iesākt. Un tas viņu biedēja. Taču Krisafulim bija taisnība. Viņš bija uzdūries kam tādam, ko vairs nevarēja apiet vai ignorēt. Un kurp viņš gatavojās doties? Bija pienācis laiks kādam uzticēties.

- Lai notiek. - Hauks ar nogurušu žestu pamāja uz kāpņu pusi. - Rādi ceļu.