Senatnes vārti

Desmitā nodaļa

Vecākais inspektors Foristers atslīga dīvānā. Viņš sēdēja omu­līgā telpa netālu no Masvelhillas Londonas ziemeļu priekšpilsē­tā. Viņš bija ieradies vizītē pie psihoterapeita.

"Ļoti stereotipiski," viņš nodomāja. "Policists ar neirozi, sa­sodīts kruķis!" Taču viņam bija vienalga, jo šie seansi palīdzēja.

- Kā jums klājās šajā nedēļā? - Psihoterapeite Dženisa Ed- vardsa bija aptuveni sešdesmit gadus veca, eleganta dāma. Fo- risteram patika tieši tas, ka šī kundze ir gados. Tātad viņš varē­ja mierīgi atklāt visu, kas uz sirds, atbrīvoties no stresa un nebaidīties, ka izjutīs emocijas pret sievieti. Un viņam vajadzēja izrunāties, lai arī tas maksāja piecdesmit mārciņas stundā. Daž­kārt viņš runāja par savu darbu, reizumis - par sievu vai citām lietām. Daudz smagākām. Nopietnākām. Taču viņš nekad vēl ne­bija ticis līdz īstajai saknei. Sarunai par savu meitu. Varbūt kā­dudien tas izdosies.

- Tātad, - doktore Edvardsa turpināja, atrazdamās kaut kur Foristeram aiz galvas, - izstāstiet, kas šonedēļ noticis…

Tukši skatīdamies ārā pa logu un uzlikdams rokas uz vēdera, Foristers sāka stāstīt terapeitei par Kreivenstrītas gadījumu. Par uzraugu, sakropļošanu, savādajiem lietas apstākļiem.

- Mums nav liecinieku. Viņi aizvākuši visus lietiskos pierādī­jumus. Izmantojuši gumijas cimdus, tādēļ eksperti nevarēja atrast DNS. Dūriena brūces izpēte neko nedeva. Parasts asmens. Mēs neatradām pat vienu vienīgu pirkstu nospiedumu. - Detektīvs pa- berzeja pieri. Terapeite ieinteresēta kaut ko nomurmināja. Viņš tur- pinaja: - Mani pārņēma saviļņojums, kad uzzināju, ka šis pagrabs jau vienreiz… ka savulaik tur atrasti kauli… diemžēl tas, manu­prāt, nav noderīgs pavediens, vien sagadīšanās. Taču man jopro­jām nav ne jausmas, ko viņi tur meklējuši. Varbūt tas bijis parasts huligānisms; studenti gribējuši paālēties, bet viss sagājis grīstē. Varbūt viņi bijuši narkotiku reibumā… - Foristers apzinājās, ka runā diezgan nesakarīgi, taču īpaši par to neraizējās. - Un te nu es esmu. Slimnīca guļ liecinieks bez mēles, bet mans vienīgais pa­vediens apsīcis… Tāda nu bijusi mana nedēļa. Visnotaļ draņķīga, un… ziniet… - Viņš apklusa.

Dažkārt seansa laikā tā notiek. Cilvēks nepasaka neko būtis­ku un beigu beigās apklust pavisam. Tad Foristeru pārņēma skumju un dusmu vilnis - tas radās gluži no zila gaisa. Varbūt vainojama tumsas iestāšanās aiz loga, varbūt telpā valdošais klu­sums. Varbūt domas par piekauto un sakropļoto vīru. Taču tagad viņš tiešām vēlējās runāt par kaut ko daudz dziļāku un slēptāku. Par īsto problēmu. Varbūt pienācis laiks parunāt par Sāru.

Taču telpā joprojām valdīja klusums. Foristers domāja par sa­vu meitu. Aizvēris acis, viņš iegrima domās par Sāru. Par uzticī­bas pilnajām zilajām acīm. Gaišajiem smiekliem. Pirmajiem vār­diem. Ābols. Ābujis. Viņu pirmais bērns. Skaistā meitiņa. Un tad…

Un tad… Sāra. Ak Dievs!

Viņš izberzēja acis. "Par to es nespēju runāt. Pagaidām vēl ne." Viņš spēja par to domāt - domāt visu laiku. Taču runāt nespēja. Pagaidām.

Meitenei bija septiņi gadi. Tumšā ziemas vakarā viņa izgāja pastaigāties. Izgāja pa dun'īm, neviena nepieskatita. Vēlāk viņu meklēja un meklēja - policija, kaimiņi, ikviens…

Un atrada. Ceļa vidū, zem autostrades tilta. Neviens nezināja - tā bijusi slepkavība vai ari meitene pati nokritusi no tilta. Ķerme­nis bija sašķaidīts, tam pāri tumsā braukušas neskaitāmas vieg­lās un kravas automašīnas, kuru vadītaji varbūt nosprieda, ka tā bijusi kāda pamesta riepa.

Foristers svīda. Viņš mēnešiem, varbūt pat gadiem nebija tik daudz domājis par Sāru. Viņš zināja, ka nepieciešams no tā at­brīvoties. Izkļūt no ši loka. Taču tas nebija iespējams. Viņš pa pu­sei pagriezās un teica:

- Piedodiet, doktore. Es gluži vienkārši nevaru. Joprojām ik brī­vu brīdi domāju par to, saprotiet? Bet… - Viņš ievilka plaušās gai­su. Vārdi pār lūpām nenāca, lai gan domas auļoja kā neprātīgas. Ik dienu, arī šobrīd, viņš prātoja, vai meiteni vispirms izvaroja un tad nometa no tilta vai ari viņa nokrita pati. Un, ja ta, tad kādēļ tā gadījās. Dažkart Foristeram šķita, ka viņš visu saprot. Dažkart sirds dziļumos viņš pieņēma, ka Sāra nogalināta. Viņš ir policists un pārzina šādas lietas. Taču aculiecinieku nebija, pierādījumu ari ne. Varbūt viņi tā ari neuzzinās patiesību. Nopūties Foristers palūkojās uz psihoterapeiti. Viņa klusēja. Sirmā ārste klusēja un smaidīja.

- Tam nav nozīmes, - viņa teica. - Kādudien…

Detektīvs palocīja galvu un pasmaidīja par abu iecienīto frāzi. Vnrbut kādudien.

- Man dažkārt ir ļoti grūti. Sieva cieš no depresijas un naktīs novēršas. Mēs mēnešiem nenodarbojamies ar seksu, taču esam dzīvi.

- Un jums ir dels.

- Jā, mums ir dēls. Laikam jau kādreiz jābūt pateicīgam par to, kas ir, nevis par to, kā nav. Saprotiet? Ko mēdz teikt anonīmo al­koholiķu biednbās? Iztēlojies, lai izdotos. Un tamlīdzīgas muļķī­bas. Laikam jau tieši tā man jārīkojas. Dažkart jāizliekas, ka ar mani viss ir kartībā. - Foristers atkal apklusa, un šis klusums at­balsojās siltajā telpā. Beidzot viņš piecēlās sēdus. Atvēlētais laiks beidzies. Bija dzirdami satiksmes trokšņi, ko slāpēja logi un aiz­kari.

- Paldies, doktore Edvardsa.

- Ludzu, sauciet mani par Dženisu. Jūs nākat uz šejieni jau pusgadu.

- Paldies, Dženisa.

Viņa pasmaidīja.

- Tiksimies nākamnedeļ?

Foristers piecelās kājās. Abi pieklājīgi sarokojās. Detektīvs ju­tās šķīstījies un mazliet uzlabojis omu.

Atpakaļ uz Hendonu viņš brauca mierīgs un patīkamā domī­ga garastāvoklī. Vēl viena diena. Izdzīvota vēl viena diena. Bez dzeršanas un skandāliem.

Slēgdams vaļā durvis, Foristers dzirdēja, ka māju pilda dēla saceltais troksnis. Sieva virtuvē skatījās televīzijas ziņu raidīju­mu. Telpā vēdīja makaronu un pesto mērces smarža. Viss kārtībā. Viss ir pilnīgā kārtībā. Virtuvē sieva noskūpstīja vīru, un viņš pa­stāstīja, ka bijis uz kārtējo seansu. Viņa pasmaidīja un šķita ap­mierināta.

Pirms vakariņām Foristers izgāja dārzā un uztina sev zālīti. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus par šādu rīcību. Stāvēdams iekšpagalmā, viņš aizsmēķēja un izpūta dūmus zvaigžņotajās de­besīs. Bija jūtams, kā atslābst kakla muskuļi. Tad viņš iegāja at­pakaļ mājā, apgūlās dzīvojama istabā uz grīdas un palīdzēja dē­lam salikt mozaīkmīklu. Tad iezvanījās telefons.

Sieva virtuvē kāsa makaronus. Telpa pildījās ar tvaikiem un makaronu smaržu.

- Hallo?

- Vecākais inspektors?

Sava palīga tikko jaušamo somu akcentu Foristers pazina uz­reiz.

- Boidžēr, es tikko grasījos sēsties pie vakariņu galda.

- Piedodiet, kungs, bet esmu saņēmis savādu telefona zvanu… -Jā?

- Zvanīja mans draugs Skeldings. Atceraties? Nials.

Brīdi padomājis, Foristers atsauca atmiņā slaido jaunekli, kas Iekšlietu ministrija strādā ar slepkavu datubāzēm. Reiz viņi trija­tā bija iedzēruši.

-Jā, atceros. Skeldings. Strādā Iekšlietu ministrijas Lielo izmek­lēšanu sistēmā.

- Tieši tā. Viņš tikko piezvanīja un teica, ka pastrādāta vēl vie­na slepkavība. Menas salā.

-Un?

- Nogalināts kads puisis. Šaušalīgi. Lielā mājā.

-Tālu, tālu prom, Menas salā…

Boidžērs piekrita. Foristers vēroja, kā sieva uzlej makaroniem spilgti zaļo pesto mērci. "Mazliet atgādina žulti, taču smaržo lie­liski." Foristers nepacietīgi ieklepojas.

- Kā jau teicu, Boidžēr, mana sieva tikko pagatavojusi gardas vakariņas, un es…

- Jā, piedodiet, kungs, taču pirms nāves šim puisim uz krūtīm iegriezts kāds simbols.

- Tu gribi teikt…

-Jā, kungs. Dāvida zvaigzne.