Senatnes vārti

Divdesmitā nodala

Land Rover pa putekļaino ceļu traucās prom no Sogmataras at­pakaļ uz galvenā Šanliurfas ceļa pusi. Divdesmit kilometri gar sen izžuvušu ūdens gultni. Kristīne raudzījās uz priekšu, koncentrē­jusies stūrēšanai un stingri satvērusi ātrumkārbas kloķi. Mašīnā valdīja klusums.

Robs nebija izstāstījis arheoloģei, kā, viņaprāt, būtu skaidroja­mi daudzie skaitļi un cipari. Par teorijas pareizību viņš pirmām kārtām vēlējās pārliecināties pats. Un tādēļ bija vajadzīga grāmata vai ari internets.

Kad viņi iebrauca pilsētā, līdz saulrietam bija palikusi viena stunda, un Šanliurfā valdīja rosība. Nonākuši centra, viņi taisnā ceļa devās uz Kristīnes dzīvokli, uzmeta noputējušās jakas uz pī­tā krēsla un atkrita dīvānā. Un tad Kristīne it kā starp citu pēkšņi pajautāja:

- Vai, tavuprāt, man vajadzētu doties mājup?

- Ko? Kāpēc?

- Darbs izrakumu laukumā beidzies. Pēc mēneša man pārstās maksāt algu. Tātad es varētu sēsties lidmašīnā un doties mājās.

- Nenoskaidrojot, kas noticis ar Franci?

- Jā. - Kristīne lūkojās ārā pa logu. - Viņš ir… miris. Vai tad man nevajadzētu ar to samierināties?

Rietēja saule. Par seno Urfas pilsētu skanēja muedzinu sau­cieni. Robs piecēlās un piegāja pie loga, atvēra to un palūkojās ārā. Pa ietvi ar velosipēdu brauca gurķu pārdevējs un skaļi lielīja savu preci. Melnās čadrās ģērbušās sievietes stāvēja pie Hondas veikala un runāja pa mobilajiem telefoniem. Viņas atgādināja ēnas, gandrīz vai rēgus. Sērojošas nāves līgavas.

Atgriezies pie dīvāna, Robs paskatījās uz Kristīni.

- Nedomāju, ka tev vajadzētu braukt prom. Vismaz pagaidām ne.

- Kāpēc?

- Manuprāt, es zinu, ko nozīmē tie skaitļi.

Kristīnes sejā nepakustējās ne muskulītis.

-Un?

- Vai tev ir Bībele angļu valodā?

- Plauktā.

Robs piegāja pie plaukta un sāka pētīt sējumu muguriņas. Tur bija grāmatas par mākslu, dzeju, politiku, arheoloģiju, vēsturi. Par arheoloģiju bija visvairāk. Beidzot viņš atrada lielu, vecu, melnu Bībeli. Kārtīgu autorizētu tulkojumu.

Tikmēr Kristīne no rakstāmgalda paņēma Breitnera piezīmju bloknotu.

- Tātad, - noteica Robs, - ceru, ka man izrādīsies taisnība. Do­māju, ka ta ari ir. Nolasi man kadu skaitli no bloknota un pasaki, kam līdzās tas ir pierakstīts!

- Labi… divdesmit astoņi. Līdzās kompasa bultiņai, kas rāda uz austrumiem.

- Nē, sauc katru ciparu atsevišķi. Divi, astoņi.

Apmulsusi, varbūt pat uzjautrināta, Kristīne lūkojās uz Robu.

- Sarunāts. Divi, astoņi. Līdzās bultiņai, kas rāda uz austru­miem.

Robs atvēra Pirmo Mozus grāmatu un sāka šķirstīt plānās, gandrīz caurspīdīgās lapas, kamēr atrada īsto. Tad viņš ar pirk­stu vilka pāri teksta rindiņām.

- Otrā nodaļa, astotais pants, Pirmā Mozus grāmata. "Un Dievs Tas Kungs dārzu bija stādījis Ēdenē pret rītiem un iecēla tur to cilvēku, ko viņš bija taisījis." - Robs apklusa un gaidīja.

Kristīne raudzījās uz Bībeli un pēc brīža nočukstēja:

- Pret rītiem no Ēdenes?

- Lasi nākamo!

- Divi, deviņi. Līdzās kokam, - Kristīne sacīja.

- Pirmā Mozus grāmata, otrā nodaļa, devītais pants, - Robs paziņoja. - "Un Dievs Tas Kungs izaudzināja no zemes visādus kokus, kas jauki bija pec uzlūkošanas un labi pēc ēšanas, un to dzīvības koku dārza vidū, ir to koku tās atzīšanas laba un ļau­na."

- Divi, viens, nulle. Divi, desmit, - Kristīne klusītēm sacīja. - Līdzās līkumotai upei.

- Līnija, kas sadalās četrās upēs?

-Jā.

Robs ieskatījās Bībelē.

- Otrā nodaļa, desmitais pants. "Un tekošs ūdens iztecēja no Ēdenes to dārzu slapināt, un no turienes tas dalās un top par čet­rām lielam upēm."

- Augstais Dievs! - iesaucās Kristīne. - Tev taisnība!

- Pamēģināsim kadu lielāku skaitli, lai būtu pilnīgi pārlieci­nāti.

Kristīne atkal ieskatījās piezīmju bloknota.

- Labi. Beigās ir ari lielāki skaitļi. Vienpadsmit, trīsdesmit viens?

Uzšķīris vajadzīgo lappusi, Robs sāka lasīt kā vikārs kancele:

- Pirmā Mozus grāmata, vienpadsmitā nodaļa, trīsdesmit pir­mais pants. "Un Tera ņēma Abraāmu, savu dēlu, un Latu, Hāra- na dēlu, savu dēla dēlu, un to Saraju, savu vedeklu, Abraāma, sa­va dēla, sievu, un ar tiem no Ūras iekš Kaldejas izgāja, - ka tas ietu uz. Kānaana zemi; un tie nāca līdz Hāranai un tur mājoja."

- Hāranai?

- Hāranai. - Robs uz mirkli apklusa un nosēdas līdzās Kristī­nei. - Pamēģināsim vēlreiz, vēl vienu skaitli līdzās kādam zīmē­jumam.

- Lūk, skaitlis līdzās attēlam. Šķiet, tas ir suns vai cūka… var­būt vēl kaut kas cits.

- Kāds skaitlis?

- Divsimt deviņpadsmit. Tātad, divi, deviņpadsmit?

Atradis pareizo pantu, Robs nolasīja:

- "Un Dievs Tas Kungs bija no zemes taisījis visādus zvērus laukā un visādus putnus apakš debess; tad viņš tos pieveda pie tā cilvēka, ka tas redzētu, kā tos nokaut, un itin kā tas cilvēks vi­sādu dzīvu dvašu nosauktu, tā bija viņas vārdam būt."

Dzīvoklī iestājās klusums. Robs joprojām varēja saklausīt gur­ķu pārdevēja saucienus putekļu pārņemtajās ielās. Kristīne uz­manīgi viņu vēroja.

- Breitners uzskatīja, ka atklājis…

- Jā. Ēdenes dārzu.

Viņi sēdēja uz dīvāna un cieši raudzījās viens otrā.