Senatnes vārti

Trīsdesmitā nodaļa

Robs sakustējās. Kristīne joprojām gulēja līdzās. Nakti viņa bija nometusi pusi segu. Robs nopētīja viņas iedegušo augumu, no­glāstīja kaklu, noskūpstīja kailo plecu. Kristīne nomurmināja viņa vārdu, pagriezās uz otriem sāniem un turpināja šņakuļot.

Bija gandrīz pusdienlaiks. Logā spīdēja saule. Robs piecēlās no gultas un devās uz vannas istabu. Izskalojis miegu no acīm un matiem, viņš domāja par Kristīni - par to, kā tas notika. Ar viņiem, ar abiem.

Viņš nekad vēl nebija piedzīvojis tādu dēku. No draugiem, kas sadodas rokās, par pāri, kas skūpstās un guļ kopā, viņi bija pār­vērtušies tik viegli, it kā tā butu ierastākā un dabiskākā lieta pa­saulē. Vienkārša un paredzama evolūcija. Robs atminējās, kā bija nervozējis šīs sievietes klātbūtnē, kā negribēja izrādīt savas jutas. Tagad tas šķita smieklīgi.

Taču - lai ari attiecības bija pavisam dabiskas, tās paradoksā­la kārtā likās arī dīvainas un apbrīnojamas. "Varbūt tas varētu salīdzināt ar spožu jaunu dziesmu, kas pirmo reizi dzirdēta ra­dio," Robs sprieda. "Jo izcilu dziesmu melodija šķiet tik lieliska, ka gribas teikt: "Jā, protams, jā, kāpēc līdz šim nevienam nav ienā­cis prātā uzrakstīt kaut ko tik brīnišķīgu? Kādam gluži vienkārši vajadzēja pierakstīt notis.""

Apslacījis seju ar ūdeni, Robs taustījās pēc dvieļa. Noslaucī­jies viņš izkāpa no duškabīnes un palūkojās pa kreisi. Vannas istabas logs bija vaļā, un viņa priekšā pletās Marmora jūra ar ci­tām Prinču salām. Jassi. Sedefa. Tālumā vīdēja Anatolijas ciemati un meži. Pāri zilajam klajam gurdeni slīdēja jahtas ar baltām bu­rām. Nelielo vannas istabu pildīja saulē sakarsušu priežu skuju smarža.

Atrašanās šajā māja noteikti sekmēja viņu mīlas dēku, deva tai augsni un barības vielas. Sala līdzinājās debesu oāzei, tā bija pilnīgs pretstats naida un vardarbības pārņemtajai Šanliurfai. Turklāt Izobelas namā valdīja klusums - tik vilinošs un skaidrs. Saules apspīdēts un Marmora juras viļņu apskalots. Te nebija pat mašīnu, kas traucētu rāmo mieru.

Desmit dienās Robs ar Kristīni bija lieliski atspirguši un apmek­lējuši arī citas salas. Apskatījuši kapu, kur apglabāts pirmais Angli­jas vēstnieks osmaņu impērijā - viņu bija sūtījusi Elizabete Pirmā. Abi bija mājuši ar galvu, kad vietējais gids rādīja koka māju, kurā dzīvojis Trockis. Viņi smējās, dzerot turku kafiju Bijikadas salas krast­malas kafejnīcā, un malkoja rakiju no lielām glāzēm Izobelas rožu dārzā, kad saulrietā pie horizonta blāzmoja attālā Troja.

Un vienā no tādiem siltiem vakariem, kad debesīs virs Mar­mora jūras spīdēja neskaitāmas zvaigznes, Kristīne pieliecas un noskūpstīja viņu. Robs atbildēja tikpat aizrautīgi. Tris dienas vē­lāk Izobela pieklājīgi palūdza kalponi viesu dvieļus nomainīt tikai vienā istabā.

Robs iegāja guļamistabā. Aizvirtņi vasaras vējiņa čīkstēja. Kris­tīne joprojām gulēja, tumšie mati klaja ēģiptiešu kokvilnas spil- vendrānu. Kailam kājām Robs piegāja pie krēsla, uzvilka drēbes, apāvās un klusi nokāpa pirmaja stāvā.

Izobela runāja pa telefonu. Pasmaidījusi viņa pamāja Robam ar roku un mudināja doties uz virtuvi, kur kalpone Andrea vārīja kafiju. Atvilcis krēslu no virtuves galda, Robs pateicās kalponei par kafiju, apsēdās - izklaidīgs, bet laimīgs - un pa plaši atvērta­jām durvīm lūkojās ārā uz rozēm, acālijām un bugenvilejām.

Kaķis Ecekiēls - Ezijs, kā viņu sauca Izobela, - pa virtuves grī­du dzenāja tauriņu. Robs pāris minūtes paķircināja kaķi, tad at­slīga krēslā un paņēma avīzi - dienu vecu Financial Titncs. Taja bija rakstīts par kurdu pašnāvniekiem spridzinātājiem Ankara.

Pēc brīža viņš laikrakstu nolika - negribejās neko zināt par tādiem notikumiem. Negribējās dzirdēt par vardarbību, briesmām un politiku. Viņam gribējās, lai ši idille nekad nebeidzas; gribējās palikt kopā ar Kristīni uz mūžu un atvest uz šo salu arī Liziju.

Taču idille nevarēja turpināties. Redaktors Stīvs izrādīja nepa­cietību un vēlējās saņemt pabeigtu rakstu vai ari Robam draudē­ja došanās uz kādu citu vietu. Robs bija nosūtījis dažas ziņas par notikumiem Turcijā, lai nomierinātu redaktoru, taču visi zināja, ka šī labvēlība ir īslaicīga.

Izgājis dārzā, Robs pavērās uz jūru. Bija vēl kāda iespēja. "Es varētu aiziet no darba. Palikt šeit kopā ar Kristīni. Nofraktēt kuģi un izīrēt to tūristiem. Kļūt par kalmāru zvejnieku - gluži ka grie­ķi Burgazadā. Pievienoties armēņu kafejnīcu īpašniekiem Jassi sa­la. Rakņāties Izobelas dārzā. Atteikties no visa un atlikušo mūžu pavadīt šejienes saulē. Un atvest ari Liziju. Tad es šajā pludmalē būtu kopa ar sievietēm, kuras mīlu, un dzīve butu ideāla…"

Nopūties Robs pasmaidīja par savām ilūzijām. "Mīlestība man pamatīgi sajaukusi prātu. Jādara darbs, vajadzīga nauda, jābūt praktiskam."

Robs vēroja katamarānu. Baltās buras līnija uz ūdens klaja fona atgādināja gulbi.

Sapņus pārtrauca kāds troksnis. Robs pagriezās. No virtuves iznāca Izobela.

- Man tikko piezvanīja sens draugs no Kembridžas. Profesors Hjūgo de Savarijs. Vai esi par viņu dzirdējis?

-Nē…

- Daudz raksta. Taisa televīzijas šovus. Un tomēr ir lielisks zi­nātnieks. Kristīne viņu pazīst. Manuprāt, vienu semestri klausī­jās viņa lekcijas. Patiesība domāju, ka viņi bija draugi… - Izobela pasmaidīja. - Starp citu, kur ir Kristīne?

- Joprojām snauž.

- Ak, jaunība! - Izobela satvēra Roba roku. - Aiziesim līdz pludmalei. Es izstāstīšu, ko teica Hjūgo.

Pludmale bija akmeņaina un šaura, taču jauka un gandrīz pil­nīgi izolēta. Viņi apsēdās uz akmens sola, un Izobela izstāstīja par de Savariju. Kembridžas vēsturnieks bija atklajis visu, ko uz­zinājis no policijas, un klat pielicis savus minējumus par draus­majām slepkavībām Lielbritānijā. Par rīkļurāvēju bandu. Par sais­tību ar Elles uguņu klubu un cilvēku upurēšanu.

- Kādēļ de Savarijs zvanīja?

- Mēs esam seni draugi. Atceries, es ari strādāju Kembridžā.

-Jā, bet… kā tas ir saistīts ar visu, ko esam atklājuši mēs?

- Hjūgo nav noslēpums, ka esmu turku un šumeru senatnes, Tuvo Austrumu reliģiju eksperte. Piemēram, daudz zinu par jesi- diem. Viņš lūdza manu viedokli par kādu teoriju, kas saistīta ar šo ticību. Ir kāda savāda sagadīšanās. Bet varbūt ta nemaz nav sagadīšanās. - Izobela uz mirkli apklusa. - Hjugo uzskata, ka šī slepkavu banda meklē kaut ko, kas cieši saistīts ar Elles uguņu klubu.

- Skaidrs. Tātad viņi rok vietās, kas asociējas ar klubu. Taču… ko viņi meklē? Un kā tas saistīts ar jesīdiem?

- Lieta ir visnotaļ spekulatīva. Hjugo par to policijai nav stās­tījis, taču domā, ka te iejaukta "Melna grāmata". Ka, iespējams, banda meklē tieši to…

- "Melnā grāmata"? Paskaidrojiet!

Izobela veikli izskrēja cauri stāstam par Jeruzalemes Voliju. Kā Hjūgo draudzene viņa bija dzirdējusi daudz sulīgu stāstu par El­les uguņu klubu. Neskaitāmus gadījumus, kas apliecina tajā val­došo izvirtību.

- Atgriezies no Svētās zemes, Tomass Volijs jeb Jeruzalemes Volijs, ka viņu mēdza dēvēt, atveda līdzi ari kādu dārgumu. Lādi. Tādu kā apslēpto mantu…

- Kas tas bija?

- Jūs zināt gandrīz tikpat daudz, cik es. Taču ir skaidrs, ka viņš savu atradumu vērtēja ļoti augstu; ticēja, ka ir apstiprinājis kādu teoriju. Savās neskaitāmajās vēstulēs draugiem viņš to sau­ca par "diženo pierādījumu". Tiek pieņemts, ka viņam lādi iede­vis vecs jesīdu priesteris. Jesīdiem ir priesteru kasta, kas nodod tālāk mutvārdu tradīciju. Jo literārās tradīcijas gandrīz nemaz nav.

- Un viņš šo priesteri satika Jeruzalemē?

- Iespējams. Mēs nevaram būt absolūti droši, jo Volija memuāri ir kaitinoši neskaidri. Taču daži zinātnieki uzskata, ka tā varētu būt jesīdu "Melnā grāmata". Eņģelikāņu svētā grāmata.

- Viņiem ir sava Bībele?

-Vairs nav. Taču mutvārdu tradīcija apgalvo, ka reiz tāda bi­jusi. Lielajā sējumā apkopoti svēti un mistiski raksti, kas atspo­guļo jesīdu mītus un ticības postulātus. Mūsdienu leģendas vēs­ta, ka vienīgo šīs grāmatas eksemplāru pirms simtiem gadu paņēmis kāds anglis. Varbūt kāds trimdā izsūtīts priesteris iede­vis "Melno grāmatu" Volijam? Nodevis glabāšanā? Jesīdi allaž vajāti, tādēļ varbūt vēlējās pasargāt savu visdārgāko relikviju. Pie- meram, kaut kur tālaja Anglijā. Lai vai kā, no Levantes Volijs at­veda kaut ko iespaidīgu. Vēl vairak: lai kas ari tajā lādē bija, bei­gu beigas tas sagandēja viņam dzīvi.

-Skaidrs. Un kur tā "Melna grāmata" ir tagad? Ja lādē bija šie svētie raksti.

- Pazudusi. Varbūt iznicināta. Varbūt noslēpta.

Roba prāts sāka drudžaini darboties. Viņš ieskatījās sievietes dzidrajās pelēkajās acis un tad teica:

- Kā mēs varētu noskaidrot, ko tieši banda meklē? Kā mes va­ram izpētīt viņu saistību ar jesīdiem?

- Laleša, - sacīja Izobela. - Tā ir vienīgā vieta, kur varētu mek­lēt atbildes uz visiem jautājumiem. Jesīdu svētā pilsēta Laleša.

Nemiera pārņemts, Robs apzinājās, ka bus jādodas uz šo La- Iešu, lai rastu skaidrību un pabeigtu publikāciju avīzei. Stīvs ne­pārtraukti mudināja sūtīt nobeigumu. Lai to izdarītu no sirds, va­jadzēja sasiet atsevišķos pavedienus - izpētīt, kas ir šī "Melnā grāmata".

Turklāt Robs zināja, kur atrodas Laleša. Par šo pilsētu viņš bi­ja dzirdējis jau agrak - no citiem žurnālistiem. Tā bija vairākkārt parādījusies pēdējo gadu ziņu slejās. Dažādu nelāgu iemeslu deļ.

- Es zinu, kur atrodas Laleša, - viņš teica. - Kurdistānā, vai ne? Uz dienvidiem no robežas?

Izobela drūmi palocīja galvu.

- Jā, Irākā.