Senatnes vārti

Piecdesmitā nodala

Pēc divām stundām viņi jau bija ceļā uz Sanliurfu. Robs, Kris­tīne un Lizija, ietinušies segās, sēdēja policijas automašīnas aiz­mugurē. Aiz tās brauca vēl vairāki transporta līdzekļi.

Iestājās vakars. Roba drebes jau bija pažuvušas, jo siltais tuk­sneša vējš maigi šalkoja pa atvērtajiem mašīnas logiem. Pēdējie saules stari violeti melnajos rietumu padebešos veidoja tumšsār- tas svītras.

Kiribali atradās priekšējā pasažieru sēdekli. Pagriezies viņš nolūkojās uz Robu un Kristīni un uzsmaidīja Lizijai. Robam viņš teica:

- Klonkarijs, protams, visu laiku bija maksājis kurdiem. Mak- sajis vairāk nekā mēs un vairāk neka jūs. Mes jau kādu laiku sa­pratām, ka notiek kaut kas nelāgs. Piemēram, Breitnera slepkavī­ba. Jesīdi bija gribējuši viņu tikai pabiedēt, nevis nogalināt. Taču arheologs tika nogalināts. Kāpēc? Kāds bija pārliecinājis strādnie­kus… spert šo izšķirošo soli. Un tas bija jusu draugs Klonkarijs.

-Skaidrs. Un tad…

Nopūties Kiribali notrausa kādu putekli no sava pleca.

- Jāatzīst, ka mēs neko īsti nezinājām. Bijām apmulsuši un ap­jukuši. Bet nesen man piezvanīja jūsu izcilā Skotlendjarda poli­cisti. Diemžēl nelaimes ar to nebeidzās, Robert, jo mēs nezinājām, kurp jūs esat devušies. - Kiribali pasmaidīja. - Un tad pie manis ieradās Mumtazs! Tas mazais kurds. Viņš visu izstāstīja. Tieši lai­ka. Vienmēr ir labi, ja atrodas vajadzīgais… kontakts.

Robs paskatījās uz Kiribali, tik tikko saprazdams vārdu jēgu. Tad viņš pievērsās savām rokām, kas joprojām glabāja sarkanbrū­no tonējumu - tās bija Klonkarija asinis. Taču Robam šis sīkums nebūt nerūpēja, jo viņš bija izglābis savu meitu! Tas bija pats gal­venais. Domās jaucās nemiers, atvieglojums un savāds prieks.

Klusēdami viņi brauca tālāk, bet tad atkal ierunājās Kiribali:

- Jūs taču saprotat, ka es paņemšu pergamentu ar karti, vai ne? Un galvaskausu arī. Man tas jādara. Jāpārņem visa "Melnā grāmata".

- Kur jūs to liksiet?

- Glabāšu kopā ar citiem pierādījumiem.

- Tatad muzeja velves.

- Protams. Turklāt mēs esam nomainījuši kodu!

Garām pabrauca liels policijas furgons, kura bremžu lukturi košsarkani mirdzēja krēslā.

- Lūdzu, saprotiet mani pareizi, - Kiribali turpināja. - Jūs esat drošībā. Tas ir labi. Kurdus mēs uz kādu laiku aizturēsim, bet pēc tam palaidīsim brīvībā. Gan Radevanu, gan viņa pastulbos drau­ģeļus. - Policists eleganti pasmaidīja. - Es viņus atbrīvošu, jo mums šeit jāuztur miers starp turkiem un kurdiem. Taču viss pā­rējais nonāks aiz atslēgas uz visiem laikiem.

Mašīna turpināja ceļu. Siltais, maigais vakara vējiņš liegi pū­ta iekšā pa logiem. Robs dziļi ievilka elpu un pēc tam izelpoja, noglāstīdams meitas galvu. Viņa jau slīga miegā. Robs pamanīja, ka viņi brauc garām pagriezienam uz Gebekli - mēnessgaismā to varēja saskatīt.

Robs vilcinājās un tad apvaicājās Kiribali, vai viņi varētu iegriezties Gebeklitepē. Vēl pēdējo reizi.

Kiribali lika šoferim apturēt auto un pievērsās Robam, Kristī­nei un Lizijai. Abas meitenes jau gulēja, un policists iecietīgi pa­smaidīja. Pamājis ar galvu, viņš rācijā deva norādījumus pārējiem automobiļiem, paziņojot par satikšanos vēlāk Urfā. Tad šoferis no­griezās no galvenā ceļa.

Tas pats pazīstamais maršruts. Pāri lēzeniem pakalniem, ga­rām kurdu ciematiem ar vaļējo kanalizāciju, klejojošām kazām un minaretiem zaļganā prožektoru gaismā. Vaukšķēdams mašīnai skrēja pakaļ suns. Tas joza vismaz pusjūdzi, bet pēc tam nozuda tumsā.

Viņi brauca tālāk un beidzot sasniedza pēdējo virsotni, no ku­ras varēja redzēt seno templi. Robs izkāpa no policijas automašī­nas, atstājot Liziju guļam snaudošajai Kristīnei klēpī.

Ari Kiribali izkāpa. Abi vīri devās lejup pa taciņu, kas veda uz templi.

- Tātad, - ierunājās policists, - stāstiet!

- Ko lai stāstu?

- Ko jūs darījāt Nāves ielejā?

Brīdi apdomājies, Robs vilcinādamies īsos vārdos veikli izstās­tīja par izcelšanās noslēpumu. Skaidrojums iznāca visnotaļ intri­ģējošs - mēnessgaismā bija redzams, kā ieplešas Kiribali acis.

Detektīvs pasmaidīja.

- Un jūs ticat, ka esat visu sapratis? Ka esat uzminējis lielo mīklu?

- Varbūt… Taču mums nav fotogrāfiju. Viss gaja bojā plūdos. Neviens mums neticēs, tātad tas vairs nav svarīgi.

Kiribali nopūtās un šķita visnotaļ priecīgs. Viņi bija nonākuši uzkalniņa virsotnē līdzās zīdkokam. Megalīti bija redzami un me­ta ēnu mēness staros. Kiribali uzsita Robam pa muguru.

- Mans rakstošais draugs! Man tas ir svarīgi! Ziniet, es mīlu angļu literatūru. Izstāstiet man, ko domājat… Izstāstiet man izcel­šanās noslēpumu!

Robs iebilda, taču Kiribali neatlaidās.

Apsēdies uz klints bluķa, Robs izņēma piezīmju bloknotu un sagatavojās lasīšanai mēnessgaismā. Tad viņš aizvēra bloknotu un vērās tālumā pāri nelīdzenajiem plašumiem. Kiribali apsēdās līdzās un klausījās Roba skaidrojumos.

- Bībeles stāsti par kritušajiem eņģeļiem; fragmenti, kuros pie­minēta Ēnoha grāmata; Pirmās Mozus grāmatas sestajā nodaļa izklāstītais noslēpums… Es uzskatu, ka tās ir tautas atmiņas par hominīdu, pirmatnējo cilvēku sugu savstarpēju krustošanos…

- Saprotu. - Kiribali smaidīja.

- Lūk, kā, manuprāt, šīs atmiņas radušās. Apmēram desmit tukstošus gadu pirms mūsu ēras cilvēku sugas migrēja no zieme­ļiem uz pašreizējo kurdu Turciju. Šie ziemeļu hominīdi bija ļoti vareni augumā un beigu beigās nomāca gigantopitekus, kas ir lie­lākā zināmā hominīdu suga. Spriežot pēc kultūras atstatajām pē­dām, šie milzīgie hominīdi nākuši no Centrālas Austrumāzijas.

Kiribali palocīja galvu, bet Robs turpināja:

- Lai kādas arī būtu viņu saknes, sauksim šos atnākušos ho- minidus par ziemeļniekiem. Salīdzinājumā ar Homo sapieris šie ziemeļnieki bija ļoti attīstīti un daudz agresīvāki. Viņi bija apgu­vuši keramiku un celtniecību, kokgriešanu un skulptūru, varbūt pat rakstību, turpretī Homo sapiens joprojām dzīvoja alās.

Detektīvs klusēja, iegrimis domās.

- Kāpēc ziemeļnieki bija gudrāki un nežēlīgāki? - Robs turpi­nāja. - Atbilde meklējama viņu izcelsmē, proti, viņi nākuši no zie­meļiem. Zinātnieki jau sen spriež, ka bargs klimats attīsta asaku, stratēģiski domājošu pratu. Lai varētu izdzīvot ledus laikmetā, jā­zina vairāki soļi uz priekšu. Tapat daudz negantak jācīnās par pieejamiem resursiem. Turpretī siltāka un patīkamākā klimatā rodas augstāka sociālā inteliģence un draudzīgāka sadarbība… Taču ziemeļniekiem bija problēma, kas radās migrācijas dēļ. Mēs varam spriest, ka viņi izmira gluži tāpat kā pirms tam neandertā­lieši. Šķiet, ka ziemeļniekiem bijuši kādi ģenetiski trukumi, kuru dēļ viņiem attīstījusies tieksme uz izteiktu un briesmīgu nežēlī­bu. Varbūt skarbā apkārtne iedvesa bailes no atriebīga Dieva. No dievības, kas alkusi asiņu un kuru varēja pielabināt ar cilvēka upurēšanu. Lai kāds ari būtu iemesls, ziemeļnieki iznīcināja sevi, upurējot sev līdzīgos. Ta bija izmirstoša civilizācija, gluži tāpat kā acteki. Izmisuši vmi meklēja labvēlīgāku un patīkamāku kli­matu - Ēdenes dārzu Auglīgajā pusloka. Viņi migrēja uz dienvi­diem un rietumiem. Tur viņi sāka krustoties ar necilajiem kurdu līdzenumu iemītniekiem. Sakrustojušies ar medniekiem un vācē­jiem, vienkāršajiem alu cilvēkiem, viņi apmācīja tos celtniecības, gravējumu mākslā un reliģijā, ka arī ierādīja sabiedriskās iekār­tās pamatus. Tādēļ arī Gebeklitepe atrodamas liecības par tik pār­steidzoši attīstītu sabiedrību. Patiesību sakot, man šķiet, ka Ge­bekli templi uzbuvējuši supercilvēki, lai iedvestu bijību medniekos un vācējos.

Tālumā ieblējās kaza.

- Kādu laiku šie mednieki un vācēji Gebeklitepi, iespējams, uz­skatīja par paradīzi. Par Ēdenes dārzu, par vietu, kur dievi no­nāk cilvēku vidū. Taču viss mainījās. Iespejams, samazinājās pār­tikās resursi. Un tādēļ ziemeļu giganti piespieda sīkos mednieciņus strādāt, proti, kurdu līdzenumos ievākt savvaļas au­gus un nostrādāties zemkopībā. Sakas noslēpumainā pāreja uz lauksaimniecību. "Neolītiska revolūcija". Cilvēki pārvērtās parhe- lotiem. Par vergiem. Par laukstrādniekiem.

- Jūsuprāt, tā bija cilvēka krišana grēkā, - secināja Kiribali. - Izdzīšana no Ēdenes?

- Iespējams. Lai noslēpums šķistu vel neizprotamāks, mums ir zināmas norādes uz izmaiņām talaika cilvēka seksuālajā uz- vedibā. Varbūt ziemeļniekiem patika izvarot sīkās alu sievietes un atdot tās izvarošanai kuiļiem. Gluži kā statujā, kas apskatāma jū­su muzejā. Ir iespējams, ka viņi iemācījuši sievietēm "skūpstīt fai­lu", kā minēts Ēnoha grāmatā. Kopojušās ar atnācējiem, sievietes noteikti sāka apzināties savu seksualitāti - piemēram, Ieva, kas kaila staigājusi pa Ēdenes dārzu. Divu hominīdu krustošanās re­zultātā nākamajām paaudzēm tika nodots gēns, kas izraisa ne­žēlību un tieksmi upurēt.

Tāluma nokaucās automašīna - šķiet, tā izbrauca uz galvenā ceļa, kas ved dienvidu virzienā uz Damasku.

- Jā, tā bija krišana grēkā. Gebeklitepē un apkārtējos līdzenu­mos mītošās kopienas kļuva nežēlīgas, traumētas un hiperseksuā- las. Tā vairs nebija Ēdene. Turklāt arī pati lauksaimnieciskā darbī­ba mainīja apkārtni. Dzīve kļuva skarbāka. Kāda bija ziemeļnieku reakcija uz šiem draudīgajiem pārmaiņu vēstnešiem? Bija pienācis laiks ļauties senajām tieksmēm, un viņi sāka upurēt, izpelnoties ciet­sirdīgo dabas dievu vai sava prāta dēmonu labvēlību. Un šos die­vus varēja pielabināt ar cilvēku asinīm. Saliekot krūkās dzīvus zīdai­ņus. - Robs pievērsās tuksnešainajai ainavai austrumos.

- Un tālāk? - Kiribali jautaja, paliecies uz priekšu.

- Tālāk seko rakstītas vēstures liecības. Aptuveni astoņus tūk­stošus gadu pirms mūsu ēras ciešanas, upurēšana un nežēlība vairs nebija izturama; vietējie mednieki un vācēji sacēlās pret zie­meļniekiem. Tā bija liela kauja. Izmisuma pārņemti, kādreizējie alu cilvēki nokāva it visus ziemeļniekus, lai gan to bija krietni vai­rāk. Visus nogalinātos viņi apglabāja ielejā, līdzas upurēto bērnu kapiem. Izveidojas viena liela nāves bedre, kas atradās pavisam netālu no Gebekli. Nāves ieleja.

- Un pēc tam viņi apraka templi!

Robs palocīja galvu.

- Tad Gebekli nozuda no zemes virsas, lai paslēptu savstar­pējas krustošanās rezultāta dzimušo kaunu un iznīcinātu ļauno sēklu. Mednieki un vācēji apzināti paslēpa zem zemes diženo tem­pli, lai izskaustu atmiņas par šausmīgo pagātni, par izraidīšanu no Ēdenes un satikšanos ar ļaunumu. Taču ar aprakšanu vien ne­bija līdzēts. Bija jau par vēlu. No ziemeļniekiem mantotais nežēlī­bas un upurēšanas gēns jau bija iespiedies saprātīgā cilvēka DNS. Gebekli gēns jau bija daļa no cilvēka mantojuma. Un tas gāja pla­šumā. Izmantojot Bībeli un citus avotus, mēs varam izsekot šī gē­na izplatībai no Gebekli uz dienvidiem, uz. Šumeru, Kanaānu un Izraēla valsti. It visur, kurp šie cilvēki devās, tie izplatīja nežēlī­bas un upurēšanas gēnu. Tādēļ arī šajās valstīs rodam senus pie­rādījumus upurēšanai. Proti, Kanaānā, Izraēlā un Šumerā.

- Abraāma zemēs, - bilda Kiribali.

- Tieši tā. Pravietis Abraāms dzimis netālu no Šanliurfas un acīmredzot nācis no Gebekli ziemeļnieku cilts: viņš bija gudrs, ap­veltīts ar vadoņa spējām un harismu. Un viņš bija kā apsēsts ar tieksmi upurēt. Bībele vēsta, ka viņš bija gatavs nokaut savu dē­lu, lai tikai paklausītu sakaitinātajam dievam. Vēl Abraāms ne­apšaubāmi bija triju lielāko reliģiju - jūdaisma, kristietības un is- lāma - dibinātājs. Turklāt Abraāms dibināja šis ticības, izmantojot tautas atmiņas, kurās viņš dalījies ar saviem laikabiedriem. Šīs monoteiskās reliģijas radušās no drāmas, kas izvertusies Gebek­litepē. Visu reliģiju pamatā ir bailes no eņģeļiem un nežēlīga die­va. Tās ir tautas masu neapzinātas atmiņas par to, kas notika kur­du tuksnesī, kad mūsu vidū parādījās spēcīgas un nežēlīgas būtnes. Zīmīgi, ka visas šīs reliģijas joprojām balstās uz. cilvēku upurēšanas principiem: jūdaismā tas ir apgraizīšanas rituāls, is- lāmā ir džihāds…

- Varbūt te vietā pieminēt sakropļotos al-Qaeda gūstekņus?

- Varbūt. Un kristietībā tas ir Kristus upuris, kad Dieva pirm­dzimtais dēls mūžīgi mirst pie krusta. Tātad visas šis reliģijas ir stresa sindroms, tāds kā murgs, kurā mēs atkal un atkal izdzīvo­jam ziemeļnieku iebrukumā pārciesto traumu, kad tikām padzīti no Ēdenes un spiesti aizmirst bezrūpīgo dzīvi. Spiesti nodarbo­ties ar zemkopību. Spiesti skūpstīt failu. Spiesti nogalināt savus bērnus, lai iegūtu nežēlīgo dievu labvēlību.

- Bet, Robert… Kā tas saistīts ar jesīdiem?

- Viņiem atvēlēta ļoti būtiska loma. Ir tikai divi avoti, kā mēs varam uzzināt par to, kas noticis Gebekli. Pirmie ir kurdu jarsē- nisti, alevisti un jesīdi. Šīs ciltis tic, ka ir seno Gebekli alu cilvēku tiešie pēcteči. Ka viņi ir Krūkas dēli. Ādama dēli. Viņi apgalvo, ka pārējie cilvēki nāk no Ievas, no otrās pēcteču krūkas, kas pilna ar skorpioniem un čūskām.

- Skaidrs…

- Šo kultu piekritēji glabā neskaitāmus mītus par Ēdenes dār­zu, bet arī viņiem Gebeklitepē notikušais ir tikai vārgas, biedējo­šas atmiņas par ņirdzīgiem, putniem līdzīgiem eņģeļiem, kas li­kuši sevi pielūgt. Taču miglainā tautas atmiņa ir noturīga. Tieši tādēļ jesīdi neprecas ar kopienai nepiederošajiem. Viņi izjūt mī­tiskas bailes, ka var sabojāt savas asinis, ielaižot tajās nežēlības un upurēšanas gēnu, kas piemīt pārējai cilvēcei. Mums visiem. Cilvēkiem, kas nes Gebekli gēnu.

Iegrimis domās, Kiribali centās aptvert dzirdēto. Robs turpi­nāja stāstījumu.

- Nolādētie jesīdi nes ari kādu šausmīgu nastu. Kādu senu pazemojumu. Viņi gan sevi pasludina par tīriem, taču dziļi sir­di jūt patiesību, proti, daži no viņu priekštečiem krustojušies ar ļaunajiem ziemeļniekiem, ļāvuši tiem izplatīt Gebekli gēnu. Un tādēļ apzinās, ka pasaules ļaunums ir viņu vaina. Līdz ar to je­sīdi ir atturīgi, noslēgti - viņi jutas nokaunējušies. Tā var iz­skaidrot ari fenomenu, ka viņi nav aizklīduši tālu no tempļa, kur rodamas viņu saknes. Viņiem tas jāsargā. Viņi joprojām baidās, ka tiks pakļauti negantai iznīcībai, ja pasaule uzzinās patiesī­bu un viņu vaina nonāks atklātībā. Viņu priekšteči nespēja pa­sargāt cilvēci no ziemeļniekiem. Viņu sievietes gulēja ar ziemeļu dēmoniem. Gluži kā "horizontālās" kolaboracionistes okupēta­jā Francijā.

- Un tādējādi, - bilda Kiribali, - varam izskaidrot, kādēļ viņu dievs ir pāva eņģelis.

-Ja. Jesīdiem zināmā patiesība liedz viņiem pielūgt parastos dievus, tādēļ viņi pielūdz Satanu, Meleku Tausu, Molohu, kam upurēti bērni. Simbolisks sātaniska supermena atdarinājums ar putnam līdzīgām acīm. Tūkstošiem gadu ši savāda ticība un kre­do bija turēti slepenībā. Gebekli gēns izplatījās pasaulē un pāri Beringa šaurumam arī Amerikā, bet īstais jesīdu noslēpums, iz­celšanās noslēpums, bija drošā vietā. Ja vien Gebeklitepe palika zem zemes un netika traucēta.

- Un kāds bija otrs avots? Jūs teicāt, ka bija divi… zināšanu avoti.

- Slepenās organizācijās Eiropā, kuras radās sešpadsmitajā gadsimtā. Brīvmūrnieki un tā tālāk. Cilvēkus intriģēja baumas un tradīcijas, kas runāja par pierādījumiem, pat dokumentiem, kas eksistējuši Tuvajos Austrumos un apdraudējuši kristietības vēs­turisko un teoloģisko pamatu. Apdraudējuši reliģiju vispār.

Debesīs bija parādījušās zvaigznes - tālas un mirdzošas.

- Šīs baumas sevišķi ieintriģēja antiklerikālās angļu aristokrā­tijas pārstāvjus, kuru morāle ir visnotaļ apstrīdama, - Robs skaid­roja. - Viens no viņiem, Frānsiss Dešvuds, atceļoja uz Anatoliju. Šeit uzzinātais viņu pārliecināja, ka kristietība ir šarāde. Kopa ar līdzīgi domājošiem intelektuāļiem, māksliniekiem un rakstniekiem viņš nodibināja Elles uguņu klubu, kura galvenais mērķis bija ie­dibinātās ticības noniecināšana un izsmiešana. - Pētīdams lielā­ko megalītu, Robs piebilda: - Taču Elles uguņu klubam joprojām nebija pārliecinošu pierādījumu, ka reliģija ir viltota vai "nepa­reiza". Tikai tad, kad Īrijas Elles uguņu kluba biedrs Jeruzalemes Volijs atgriezās no Svētās zemes, kļuva zināms patiesais stāsts par Gebekli. Jeruzaleme kāds jesīdu priesteris iedeva viņam tā sauca­mo "Melno grāmatu". Mēs nezinām, kādēļ viņš ta rīkojās, bet zi­nām, ka patiesībā tā ir lāde ar galvaskausu un karti. Tas ir nevis cilvēka, bet hibrīda galvaskauss. Karte iezīmēta kapsēta netālu no Gebeklitepes, kurā apglabāti ļaunie dievi, proti, Slepkavošanas ieleja. Priesteris izskaidroja Volijam, cik svarīgi ir šie artefakti.

Kiribali sarauca pieri.

- Un cik svarīgi tie ir?

-Jeruzalemes Volijs tādējādi uzzināja patiesību par cilvēka un reliģijas izcelšanos. Viņš noskaidroja, ka reliģija patiešām ir šarā­de, tautas atmiņas, atkal un atkal pārdzīvots murgs. Taču vēl viņš atklāja, kā cilvēka asinīs nonākusi tieksme uz ļaunumu un ka ar šo tieksmi apveltītie ir ļoti talantīgi, gudri un harismatiski. Tādi kļūst par līderiem. Taču par tādiem līderiem, kam ir tieksme uz sadismu un nežēlību, ko nosaka tas pats gēns. Jeruzalemes Voli­jam atlika vien ieskatīties savos ciltsrakstos, lai atrastu pierādīju­mu šai teorijai. Proti, viņa cietsirdīgais tēvs ir Olivera Kromvela pēctecis. Citiem vārdiem sakot, Volijs atklaja biedējošu faktu: cilvēka likteni vada nežēlība, jo sadismu un vardarbību izraisa gens, kurš atbild arī par gudrību un harismu. Ziemeļnieku gēns.

Kiribali jau grasijas kaut ko teikt, taču Robs ar žestu viņu ap­klusināja. Viņš tuvojas stāsta beigām.

- Šīs atklāsmes satricināts, Jeruzalemes Volijs paslēpa visus pierādījumus, proti, galvaskausu un karti jeb "Melno grāmatu", ko mēs ar Kristīni atradām Īrijā. Tad viņš, salauzts un pārbijies, devās uz Menas salu. Volijs bija pārliecināts, ka pasaule šādu pa­tiesību neizturēs; ne tikai to, ka visas Abraāma reliģijas ir meli, atmiņā saglabātu baiļu un upurēšanas tieksmju amalgama. Pa­saule varēja uzzināt ari to, ka visas politiskās sistēmas, aristokrā­tijā, feodālisms, oligarhija un pat demokrātija, rada līderus, kas ir disponēti uz vardarbību. Cilvēkus, kam patīk nogalināt un upu­rēt. Cilvēkus, kas tūkstošiem savu līdzbiedru sūtīs tranšejās. Cil­vēkus, kas liks pilotiem ietriekt lidmašīnu tornī ar nevainīgiem vīriešiem un sievietēm. Cilvēkus, kas ar kasešu bumbām bezkais­līgi uzsprid zinās ciematu tuksneša vidū.

Drūmi saraucis uzacis, Kiribali vēroja savu sarunu biedru.

- Elles uguņu klubs pajuka, un lieta tika noklusēta, taču viena ģimene turpināja glabat Jeruzalemes Volija atklāto patiesību.

- Klonkariji.

-Tieši tā. Jeruzalemes Volija un Kapelu dedzinātāja Volija pec- teči. Bagātie, privileģētie un asinskārie Klonkariji ir Gebekli gēna nēsātāji. Viņi arī saņēmuši zināšanas, kas reiz nodotas Tomam Vo- lijam. Tas bija rūpīgi glabāts ģimenes noslēpums. Ja zināšanas nāktu gaismā, tiktu gāzta pasaules elite, iznīcināts islāms, jūda- isms un kristietība. Tā būtu apokalipse. Beigas visam. Klonkariji par savu pienākumu uzskatīja šis šaušalīgās patiesības slēpšanu.

- Bet tad uzradās nelaimīgais Breitners.

- Tā gan. Pēc gadsimtiem ilgas klusēšanas Klonkariji uzzinā­ja, ka Gebeklitepe tomēr atrakta un to izdarījis Francis Breitners. Tas draudēja ar briesmām. Ja tiktu atrasts ari galvaskauss un kar­te, tad kāds noteikti varētu salikt mozaīkas gabaliņus kopa un at­klāt patiesību. Ģimenes pastarītis Džeimijs Klonkarijs noalgoja bagātnieku dēliņus sev par palīgiem un izveidoja kulta bandu, kam bija tikai viens uzdevums, proti, atrast un iznīcināt "Melno grāmatu". Bet Džeimijs Klonkarijs cieta no vēl kāda dzimtas lās­ta: viņš bija spēcīgi izteikta Gebekli gēna nēsātājs. Pievilcīgs un harismātisks, apdāvināts līderis, taču vienlaikus ari psihopāts. Puisis uzskatīja, ka viņam ir tiesības nogalināt pēc sirds patikas. Tiklīdz kāds stājās viņam ceļā pie galvaskausa un kartes, par sevi atgādināja Gebekli gēns.

Iestājās ilgs klusums.

Beidzot Kiribali piecēlās, sakārtoja krekla manšetes un kakla­saiti.

- Ļoti labi. Man ārkārtīgi patīk šādi stāsti. - Policists ielūkojās Robam tieši acīs. - Labākie ir fragmenti no Bībeles un Korāna. Vai jūs tā nedomājat? Es tam vienmēr esmu ticējis.

Robs pasmaidīja.

Kiribali piegāja klāt dažus jardus attalajam megalitam. Mēness­gaismā mirdzēja viņa nospodrināto kurpju purngali. Viņš atska- tijas.

- Tam visam ir interesanta koda, Robert… -Jā.

-Jā… - Kiribali balss klusumā šķita svelpjoša. - Es runāju ar detektīvu Foristeru.

- Ar kriminālmeklēšanas vecāko inspektoru.

- Tieši tā. Un viņš man izstāstīja kaut ko ļoti aizraujošu. Par jums un Klonkariju. Redziet, es viņu burtiski piespiedu pie sie­nas. - Policists paraustīja plecus. - Jūs zināt, kā es protu strādāt. Pēc nelielas iztaujāšanas Foristers atzinās, ko atradis internetā.

Robs cieši raudzījās turku policistā.

- Roberts Latrels. Visnotaļ neparasts vārds. īpatnējs. Vai tā nav?

- Manuprāt, skotu un īru izcelsme.

- Tieši tā, - sacīja Kiribali. - Patiesībā tāds atrodams arī Dub­linā. Ši zara pārstāvji lielākoties emigrēja uz Jūtas štatu Amerikā, ko kurienes esat nācis arī jūs. - Kiribali sakārtoja savu žaketi. - Līdz ar to koda izvēršas ļoti interesanta. Proti, gandrīz droši var apgalvot, ka jūs esat cēlies no viņiem, no Dublinas Latreliem. Un arī viņi bijuši Elles uguņu kluba biedri. Jūsu senči bijuši sais­tīti ar Klonkarijiem.

Pēc zīmīgas pauzes Robs teica:

-Es to jau zināju.

- Tiešām?

- Jā, - Robs atzinās. - Vismaz nojautu. Un ari Klonkarijs to zināja. Tieši tādēļ viņš deva mājienus par ģimenes saitēm.

- Bet tas nozīmē, ka arī jūs varbūt esat Gebekli gēna nēsātājs. Vai to jūs apzināties?

- Protams, - Robs sacīja. - Lai gan tā ir genu grupa, ja man tāda vispār ir. Savas mātes dēls esmu tikpat lielā mērā kā tēva.

Kiribali dedzīgi māja ar galvu.

-Jā, jā, ja. Cilvēka māte ir ļoti svarīgs faktors!

- Ja arī manī ir kāda no šim tieksmēm, tas vēl nenozīmē, ka esmu nolemts. Tas varētu notikt konkrētos apstākļos, savu lomu spēlē arī vide. Mijiedarbība ir ļoti komplicēta lieta. - Robs uz mirkli apklusa. - Es droši vien neiesaistīšos politikā…

Detektīvs iesmējās, un Robs piebilda:

- Tādējādi esmu pārliecināts, ka ar mani viss bus kārtībā. Ja vien kādam neienāks prātā uzticēt man raķetes.

Gluži kā paklausīdams neredzama komandiera pavēlei, Kiri­bali sasita papēžus. Tad viņš pagriezās, izņēma no žaketes kaba­tas telefonu un devās atpakaļ pie mašīnas. Iespējams, sajuta, ka Robs vēlas palikt viens.

Robs piecēlās, notrausa smiltis no džinsiem un pa sen zinā­mo taciņu gāja uz tempļa centru.

Nonācis pie izrakumu laukuma, viņš palūkojās apkārt un at­sauca atmiņā smieklus, kas skanēja Gebeklitepē, kad arheologi trieca jokus. Te viņš pirmo reizi satika Kristīni - sievieti, kuru tik ļoti mīl. Bet te arī gāja boja Breitners. Un te sākās visas upurēša­nas šausmas - pirms desmit tūkstošiem gadu.

Mēness debesis bija balts un vientuļš. Klusie un valdonīgie ak­meņi vīdēja nakts melnumā. Robs pastaigājās starp megalītiem. Pieliecās un pieskārās gravējumiem - maigi, gandrīz bailīgi, god­bijīgi, izradot negribētu, taču īpatnu cieņu. Šie taču bija diženi un seni akmeņi no kāda noslēpumaina Ēdenes tempļa.