Senatnes vārti

Trīsdesmit trešā nodaļa

Robs Dahūkā uzturējās jau desmito dienu. Taksometra šoferis no Haburas bija atteicies braukt tālāk.

Sākumā Robs bija visnotaļ apmierināts. Dahūka bija patīka­ma un rosīga kurdu pilsēta: nabadzīgāka par Šanliurfu, bet bez nomācošās turku pārraudzības. Tik vilinoša Dahūka šķita tādēļ, ka it visur jautās jesīdu klātbūtne. Bija atvērts pat jesīdu kultūras centrs - liels, sens, pussagruvis un kņadas pilns osmaņu laikme­ta nams pilsētas nomale. Pirmās dienas Robs pavadīja, klaiņojot pa šo centru. Tajā netrūka tumšmatainu, kautrīgi smaidošu mei­teņu garās, izšūtās kleitās un smejošu puišu krekliņos ar Barse- lonas futbola komandas simboliku.

Pie kultūras centra atradās pārsteidzošs attēls - tas bija pāva eņģelis Meleks Tauss. Pirmo reizi to ieraudzījis, Robs nespēja at­rauties vismaz desmit minūtes. Tas bija savādi rāms zīmējums - pa pusei dēmons, pa pusei dievs, kritušais eņģelis ar krāšņu sma­ragdzaļu un akvamarīna krāsas asti. Ar tūkstoš acu asti.

Jesīdi centrā bija piesardzīgi, taču diezgan draudzīgi. Ūsaini viri pasniedza viņam tēju un pistacijas. Pāris vietējo pat runāja vājā angļu valoda, bet daudzi prata vāciski. Paši jesīdi skaidroja, ka iemesls ir spēcīga jesīdu kustība Vācijā.

- Visur mus nīcinājuši, šeit mums nav nākotnes. Tagad mums palīdzēt var tikai kristieši…

Taču vienu jesīdi nebija ar mieru apspriest - savas ticības ni­anses. Tiklidz Robs sāka jautāt par "Melno grāmatu", Šanliurfu, sandžaku vai Meleka Tausa pielūgšanu, vīru sejās parādījās drū­ma, nicinoša izteiksme vai piesardzīga neizpratne. Ūsaiņi tūdaļ saīga un vairs nepasniedza šķīvīšus ar pistācijām.

Arī pati Laleša bija jauka. Izrādījās - Robs šķendējās pats par savu nezināšanu un pārāk steidzīgo braukšanu uz šo pilsētu -, ka patiesība Lalešā neviens nedzīvo. Tā ir svēta pilsēta šī vārda visdziļākajā nozīmē - noslēpumaina eņģeļu pilsēta pašām svētā­kajam lietām: svētajiem gariem, senajiem tekstiem, godājamām svētnīcām. Ciematos apkārt Lalešai valdīja rosība un kņada, taču tikai jesīdi devās uz pašu svēto pilsētu, lai lūgtos vai pateiktos dieviem, vai izpildītu svētku rituālus, kas nezinātājam nebūtu sa­protami.

Patiesību sakot, jesīdu ticībai nepiederīgajam nokļūt Laleša bū­tu ļoti grūti un varbūt pat bīstami. Katrā ziņā Robu uz turieni vest neviens nevēlējās. Pat tad, ja tika piedāvāti simts dolāri. Takso­metru šoferi tikai neuzticīgi lūkojās uz naudu un strupi, nolie­dzoši atbildēja: "Lai"

Desmitajā vakarā Robs jau bija gatavs padoties. Viņš bija at­laidies sava viesnīcas numura gultā. Pilsētā dunēja troksnis un kņada. Piegājis pie loga, viņš nolūkojās pari betonētājiem jumtiem un tumšajām, līkumotajām alejām. Karstā Irākas saule rietēja aiz pelēki zeltainajiem Zāgrosa kalniem. Vecas sievas sārtos lakatos kāra veļu līdzās milzīgiem satelīta šķīvjiem. Starp minaretiem Robs varēja saskatīt daudzu baznīcu torņu smailes. "Varbūt gnos- tiķu baznīcas. Varbūt mandaistu vai Asīrijas kristiešu, varbūt kal- deju dievnams. Šajā vieta ir daudz senu sektu."

Aizvēris logu, lai nedzirdētu aicinājumu uz vakara lūgšanu, Robs atgriezās gultā un paņēma mobilo telefonu. Viņš uzmekleja labu kurdu tīklu un piezvanīja uz Angliju. Pēc dažiem gariem sig­nāliem Sēlija pacēla klausuli. Robs domāja, ka bijusī sieva runās kā parasti - aprauti, taču pieklājīgi. Bet Sēlija šķita savādi sirsnī­ga un laipna. Jau tūdaļ noskaidrojās šī noskaņojuma iemesls - viņa iepazinusies ar Roba "jauno draudzeni" un ir sajūsma par to. Sēlija atzina, ka viņai patīk Kristīne, un viņš acīmredzot nācis pie prāta, ja sācis satikties ar īstu sievieti, nevis tām muļķa zaķe­nēm.

Robs iesmējās un pateica, ka nekad nav uzskatījis Sēliju par zaķeni. Uz mirkli iestājās klusums, un tad smieties sāka arī Sēli­ja. Kopš šķiršanās viņi kopā smējās pirmo reizi. Viņi vēl mazliet papļāpāja - kā nebija darījuši jau ļoti ilgi. Un tad bijusī sieva ie­deva klausuli meitai. Izdzirdējis Lizijas balsi, Robs pēkšņi nosku­ma. Meitiņa izstāstīja, ka bijusi zooloģiskajā dārzā un redzējusi "zīvniekus", un tagad protot pacelt rokas virs galvas. Robs klau­sījās, un viņu vienlaikus pārņēma gan prieks, gan bēdas. Kad Robs pateica Lizijai, ka nul viņu, meita lūdzās, lai tētis brauc mā­jās. Tad viņš pajautāja, vai meita satikusi francūzieti vārdā Kris­tīne. Lizija atbildēja apstiprinoši un pastāstīja, ka viņai un arī mammai šī sieviete ļoti iepatikusies. Atzinis, ka tas ir lieliski, Robs aizsūtīja meitai gaisa buču un nolika klausuli. Sajūta bija mazliet savāda - mīļotā iedraudzējusies ar bijušo sievu, taču tas bija la­bāk par abpusēju naidu. Turklāt tas nozīmēja, ka meitu viņa prombūtnes laikā pieskata vairāk cilvēku.

Pēkšņi viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt pienācis laiks at­griezties mājās. Varbūt vajadzētu gluži vienkārši iet prom no dar­ba. Raksts neizdevās tāds, kādu viņš iecerējis. Uz Lalešu aiz­braukt nesanāca, turklāt nešķita, ka tas būtu iespējams. Jesīdi izrādījās pārāk stūrgalvīgi, bet viņš neprata arābu vai kurdu va­lodu tik labi, lai pierunātu vietējos pārvarēt senos aizspriedumus.

Vai gan varēja gaidit, ka sešus tūkstošus gadu senas ticības no­slēpumiem iespējams piekļūt, paklaiņojot pa aizvēsturisku pilsē­tu un sveicinoties ar vārdu "Salaam"? Visi plāni bija izjukuši, vi­sas cerības ruka un bruka. Dažkārt tā notika. Dažkārt raksts gluži vienkārši neizdevās.

Paķēris durvju atslēgu, Robs izgāja no viesnīcas numura. Bija karsts, un viņam gribējās rūpes aizskalot ar alu. Uz ielas stūra bija jauks bāriņš. Kad Robs atkrita ierastajā plastmasas krēslā "Sulei- mana kafejnīcas" āra terasē, jau pazīstamais iestādes īpašnieks Ra- vazs atnesa atvēsinātu turku alu un šķīvīti ar zaļajām olīvām. Ga­ram slīdēja Dahūkas ielu dzīve. Iespiedis pieri plaukstās, Robs atkal domāja par rakstu. Atsaucis atmiņā paša apņēmību un sajūsmu, kas bija pārņēmusi Izobelas mājā, viņš prātoja, ko patiešām vēlas. "Kādu noslēpumainu priesteri, kas visu izskaidrotu; varbūt kādu slepenu templi ar šaušalīgiem zīmējumiem uz. sienām. Vēl mirgo­jošas eļļas lampiņu liesmas. Un, protams, pāris sātana pielūdzēju, kas staro laimē par to, ka tiek fotografēti." Taču žurnālista sapnis nerealizējās; ta vietā viņš malkoja Efesas alu un klausījās bezgau­mīgu kurdu popmūziku, kas skanēja no blakusesošā veikala. 'Tik­pat labi es varētu sēdēt Šanliurfā. Vai Londonā."

- Labvakar!

Robs pacēla galvu. Līdzās galdiņam stāvēja jauns vīrietis. Mu­gurā viņam bija tīri džinsi un labi izgludināts krekls. Puisim bija apaļa seja. Viņš izskatījās pēc izglītota cilvēka. Varbūt pat pēc sa­vādnieka. Pēc pārtikušā un laipna savādnieka. Robs aicināja Kar- vanu - tā sauca šo vīrieti - apsēsties.

Karvans pasmaidīja.

- Esmu jesīds.

-Un…

- šodien es gāju uz jesīdu kultūras centru, un dažas sievietes man izstāstīja par jums. Par amerikāņu žurnālistu, kurš grib uz­zināt par Meleku Tausu.

Mazliet apmulsis, Robs palocīja galvu.

- Viņas pateica, ka esat apmeties šeit, - Karvans turpināja, - taču drīz brauksiet prom, jo neesat sevišķi laimīgs.

- Es neesmu nelaimīgs. Tikai… sagrauts.

- Kāpēc?

- Jo britu avīzei gatavoju rakstu par jesīdu reliģiju. Saprotiet, par to, kam jūs ticat. Taču neviens man par to nestāsta, tādēļ jū­tos mazliet vīlies.

- Jums jāsaprot, kādēļ tā notiek. - Savilcis seju nopietna iz­teiksmē, Karvans paliecās uz priekšu. - Tūkstošiem gadu mūs ir kāvuši un slepkavojuši tieši mūsu ticibas dēļ. Musulmaņi mūs no galina, tāpat hinduisti un tatāri. Visi domā, ka mēs pielūdzam Sai- tānu jeb velnu. Mus nogalina un ved prom. Pat Sadams mūs kāva, pat mūsu tautieši kurdi, kā ari sunnīti un šiīti. Visi.

- Tieši tādēļ jau gribu rakstīt par jums! Uzrakstīt patiesību par jesīdu ticību.

Karvans sarauca pieri, it kā par kaut ko domātu. Viņš klusēja vairāk nekā minūti un tad teica:

- Jā, labi. Redziet, kads ir mans viedoklis. Jūs, amerikāņi, di­ženie ērgļi, palīdzējāt kurdiem un aizstāvējāt jesīdus. Es redzēju amerikāņu karavīrus, un viņi bija labi. Tiešām mēģināja mums pa­līdzēt. Tādēļ… es tagad palīdzēšu jums. Jo jūs esat amerikānis.

- Patiešām?

-Jā.

- Un palīdzēšu ari tādēļ, ka vienu gadu studēju Teksasas uni­versitātē Amerikā. Tādēļ arī visnotaļ normāli runāju angliski. Amerikāņi bija labi pret mani.

- Jus bijāt Teksasā?

- Ja, saprotiet. Ostinā.

-Tur ir lieliska mūzika.

- Jā. Tā ir jauka vieta. Tikai… - Karvans knibināja olīvu. - Tikai sievietēm Teksasā ir milzīgas pēcpusēs. Man tas sagādāja problēmas.

- Ko jūs Teksasā studējāt? - iesmējies pajautāja Robs.

- Reliģijas antropoloģiju. Kā saprotat, varu jums pastāstīt vi­su, ko vēlaties zināt. Tad varēsiet doties prom un klāstīt visiem, ka mēs neesam… sātanisti. Vai saksim?

Robs pasniedzas pēc piezīmju bloknota, pasūtināja vēl divus kausus alus un stundu apbēra Karvanu ar jautājumiem. Lielāko daļu informācijas viņš jau bija uzzinājis no Izobelas un paša pē­tījumiem. Par jesīdisma pirmsākumiem un Eņģeļu kultu, piemē­ram. Robs jutās mazliet sarūgtināts, bet tad Karvans pieminēja kaut ko tādu, kas mudināja izslieties un sēdēt taisnu muguru.

- Stāsts par jesīdisma saknēm nāk no "Melnās grāmatas". Diemžēl "Melnā grāmata" ir pazudusi, taču šis stāsts tiek nodots no mutes mutē. Un tā mes uzzinām, ka mums ir īpaši… priekšteči un mēs atšķiramies no visām citām rasēm.

-Ar ko?

- Vislabāk to izskaidro kāds jesīdu mīts. Vienā no mūsu radī­šanas leģendām tiek minēti septiņdesmit divi Ādami, un katrs no tiem ir izcilāks par iepriekšējo. Septiņdesmit otrais Ādams appre­cēja Ievu, un abi ielika savu sēklu divās krūkās.

Žurnālista roka ar pildspalvu sastinga pusceļa līdz blokno­tam.

- Divās krūkas?

Karvans palocīja galvu.

- Šīs krūkas aizzīmogoja uz deviņiem mēnešiem. Kad tās at­vēra, izrādījās, ka Ievas krūka ir pilna ar kukaiņiem un šausmo- ņiem, čūskām un skorpioniem, savukārt Ādama krūkā tika atrasts piemīlīgs bērns. - Karvans pasmaidīja. - Zēnu nosauca par Šahi- du ibn Džeijaru Jesīdu jeb "Krūkas dēlu". Šo vārdu izmanto visi jesīdi. Saprotiet, mēs visi esam "Krūkas dēli". Šie Ādama bērni kļuva par jesīdu priekštečiem. Ādams ir mūsu vectēvs. Savukārt visas citas tautas nākušas no Ievas.

Robs centīgi pierakstīja. Tobrid krustojumā iepreti kafejnīcai ieripināja balts Apvienoto Nāciju organizācijas Chevrolet.

- Labi, - strupi noteica Karvans. - Tagad man jāiet. Bet, kungs, jesīdi centrā man pastāstīja ari to, ka jūs vēlaties doties uz Lale­šu. Vai tā ir?

- Jā, vēlos gan! Taču visi apgalvo, ka tas ir bīstami, un negrib mani vest uz turieni. Vai šo braucienu tomēr varētu nokārtot?

Pasmaidījis Karvans domīgi sāka košļāt nākamo olīvu. Tad viņš pielika plaukstu mutei un pēc tam novietoja olīvas kauliņu pelnutrauka maliņā.

- Es varu aizvest jūs uz turieni. Drīz bus svētki. Tas nemaz nav tik bīstami.

-Kad?

- Rīt. Piecos no rīta. Satiksimies šeit. Pēc tam atvedīšu jus at­pakaļ, un varēsiet par mums uzrakstīt tajā slavenajā angļu avīzē The Times.

- Lieliski! Fantastiski! Shukran!

- Norunāts. - Jauneklis pieliecās un paspieda Roba roku. - Tiekamies rīt piecos. Tagad dosimies pie miera. Uz redzešanos! - To pateicis, Karvans piecēlās un nozuda tveices pārņemtajā ielā.

Robs kāri izdzēra atlikušo alu. Viņš bija laimīgs. Gandrīz ļoti laimīgs. "Rakstu tomēr izdosies pabeigt. Būšu pirmais cilvēks, kurš spers kāju svētajā jesīdu pilsētā! Mūsu cilvēks kopā ar Irā­kas kultistiem!" Līdz viesnīcai viņš teju aizskrēja, lai piezvanītu Kristīnei un satraukti izstāstītu jaunumus. Spriežot pēc balss, vi­ņa šķita norūpējusies un vienlaikus arī apmierināta. Sarunas lai­kā Robs smaidīdams atgūlās. "Drīz es braukšu mājās, satikšos ar meitu un mīļoto sievieti; turklāt darbs būs pabeigts."

Nakamajā rītā Karvans - ka solījis - gaidīja pie kafejnīcas gal­diņiem. Līdzās aizslēģotajai kafejnīcai atradās vecs Ford pikaps, kura kravas kastē bija salikti plastmasas maisi ar plāceņiem un augļiem.

- Augļi svētkiem, - paskaidroja Karvans. - Nāciet! Vietas gan nav daudz.

Kabīnē vajadzēja saspiesties trijiem: Karvanam, Robam un ūsainam večukam. Pie stūres, šķiet, sēdēja Karvana tēvocis. Robs sarokojās ar tēvoci, un Karvans teica:

- Viņš šogad cietis tikai trīs avārijās. Tātad ar mums viss būs kārtībā.

Automašīna grabēdama izbrauca no Dahūkas un devās kal­nos. Brauciens bija ilgs - īsts pārbaudījums mugurai, taču Robs nesūkstījās. Viņš bija pārliecināts, ka tuvojas sava stāsta nobei­gumam.

Ceļš veda augšup - priežu mežos un ozolu audzēs. Pelēkais rīta gaiss sāka skaidroties, saule kļuva arvien košāka un siltāka. Tad ceļš ievijās spilgti zaļā ielejā. Burbuļojošu upīšu krastos stā­vēja nabadzīgas, taču jaukas mājiņas. Pretī mašīnai mādami skrē­ja netīri bērneļi ar žilbinošiem smaidiem sejās. Robs māja pretī un domāja par savu meitu.

Bet ceļš turpinājās un locījās apkārt milzīgam kalnam. Karvans stāstīja, ka šis kalns ir viens no Septiņiem Sātana stabiem. Robs palocīja galvu. Ceļš pa ļodzīgiem koka tiltiem veda pāri straujām upēm. Beidzot viņi apstājās.

Karvans piebikstīja Robam.

- Laleša!

Te nu viņš bija. Pirmo Robs ieraudzīja savādu konisku celt­ni ar dīvaini gropētu jumtu. Apkārt centrālajam laukumam bi­ja vairākas šādas celtnes. Laukumā rosījās cilvēki - tie svinigi soļoja, skandēja un dziedāja. Vecie vīri gāja atsevišķā ierindā un spēlēja garas koka flautas. Robs kopā ar Karvanu izkāpa no automašīnas un noraudzījās parādē. No kādas nokvēpušas ēkas iznāca melnā tērpies vīrs, kurš piegāja pie akmens podu rindas. Podos gailēja uguns. Parādījās arī vairāki cilvēki bal­tās drānās.

- Svēta uguns, - paskaidroja Karvans, rādīdams uz dzeltenī­gajām liesmām akmens podos. - Viņi septiņas reizes ies tai ap­kārt.

Pūlis tuvojās, saukdams vārdu:

- Meleks Tauss! Meleks Tauss!

Karvans palocīja galvu.

- Viņi slavē pāva eņģeli.

Ceremonija turpinājās. Ta bija gleznaina, neparasta un savā­di aizkustinoša. Robs pētīja apkārt stāvošos vērotājus - pēc pir­majām rituāla taktīm daudzi vienkāršie jesīdi devās tuvējos zālā­jos un kalnu nogāzēs, no kuram pavērās skats uz koniskajiem Lalešas torņiem, un klāja piknika galdus ar tomātiem, sieru, plā­ceņiem un plūmēm. Saule jau bija uzkāpusi augstu, un diena iz­vērtās ļoti silta.

- Ikviens jesīds, - Karvans stāstīja, - kaut reizi savā mūžā do­das svētceļojumā uz. Lalešu, lai apmeklētu šeiha Musāfira kapu. Viņš iedibināja jesīdu ceremonijas.

Robs piegāja tuvāk, lai pa nespodrajām durvīm ielūkotos tem­pli. Tur bija tumšs, taču Robs spēja saskatīt svētceļniekus, kas ti­na krāsainus auduma gabalus ap koka stabiem. Citi zemos plauk­tos lika maizi. Pie vienas sienas Robs pamanīja uzrakstu. Tas noteikti bija ķīļrakstā - vissenākajā, primitīvākajā rakstības sistē­mā, kas pazīstama jau kopš šumeru laikiem.

Ķīļraksts! Iznācis no tempļa, Robs jutās lepns, ka varējis pa­būt tajā. Viņš jutās kā liecinieks brīnumainai pilsētas, ticības, cil­vēku, liturģijas un rituāla izdzīvošanai. Lalešas svētku atmosfēra šķita emocionāla, poētiska un ārkārtīgi idilliska. Nepatīkami bija tikai šausminošie un ņirdzīgie visuresošā pusvelna, pusdieva Me- leka Tausa portreti, kas zīmēti uz. sienām, durvīm un pat afišām. Taču paši cilvēki šķita draudzīgi un laimīgi, ka var atrasties saulē un piekopt savu īpašo reliģiju.

Gribēdams aprunāties ar kādu jesīdu, Robs mudināja Karva- nu apņemties sarunas tulkošanu. Zālāja viņi uzmeklēja kādu jo­cīgu pusmūža sievieti, kas lēja tēju saviem bērniem.

Pieliecies Robs teica:

- Pastāstiet par "Melno grāmatu"!

Sieviete pasmaidīja un sparīgi bakstīja ar pirkstu Robam krū­tis. Karvans iztulkoja viņas teikto:

- "Melna grāmata" ir jesīdu Bībele un sarakstīta ar zelta bur­tiem. Tā ir pie kristiešiem! Pie angļiem, jus esat paņēmuši mūsu svēto grāmatu. Rietumniekiem ir attīstīta zinātne un izglītība tieši tādēļ, ka viņiem pieder grāmata, kas nākusi no debesīm.

Silti uzsmaidījusi Robam, sieviete iekoda liela tomātā, izšķie­žot sarkanās sēklas uz krekla. Viņas vīrs sāka skaļi smieties.

Ceremonija laukumā gandrīz bija beigusies. Meitenes un zēni baltajās drānās atradās pašā vidū, veicot pēdējos rituālās dejas soļus apkārt svētajai ugunij. Robs noraudzījās uz viņiem un ar telefona kameru slepus uzņēma vairākas fotogrāfijas. Uzkricelē- jis dažas piezimes, viņš pacēla galvu un ievēroja vel kaut ko. Skatītāju nemanīti, vecāki vīri viens pēc otra nozuda zemā ēkā laukuma tālākajā galā. Viņu kustības bez kādēļ šķita zaglīgas, slēpjamas. Vai vismaz nozīmīgas. Pie zemās ēkas durvīm stāvēja sargs, lai gan pie citam durvīm sargu nebija. Kāpēc tā? Arī pašas durvis stipri atšķīrās no citām - līdzās tām akmenī bija iecirsta savāda melna čūska. Garas čūskas simbols tieši blakus durvīm.

Robu pārņēma tirpas. "Lūk! Jānoskaidro, kas tur notiek. Jātiek iekšā pa tām noslēpumainajām durvīm! Vai tas ir iespējams?" Viņš palūkojās apkārt. Karvans bija apgulies zālē uz muguras un snauda. Automašīnas šoferi nekur neredzēja - varbūt iemidzis ka­bīne, jo bija agri cēlies.

"Ši ir mana liela iespēja! Jāpasteidzas." Noskrējis lejā pa no­gāzi, viņš veikli šķērsoja laukumu. Viens no skandējošajiem pui­šiem bija nometis savu balto galvassegu pie akas līdzās kādam strautam. Paskatījies pa labi un pa kreisi, Robs paķēra auduma gabalu, aptina ap galvu un vēlreiz pārliecinājās, ka neviens vi­ņam nav pievērsis uzmanību. Tad viņš aizlavījās līdz zemajai ēkai. Sargs jau grasījās vērt durvis ciet. levīstījies baltajā audeklā, Robs šāvās pāri slieksnim un nonāca templi.

Sargs nožāvājās un piesardzīgi nopētīja novēlojušos vīru. Uz mirkli šķita, ka viņu māc aizdomas. Tad viņš paraustīja plecus un aizvēra durvis. Robs atradās templi.

Bija joti tumšs. Gaisu pildīja kodīgi eļļas lampu dūmi. Jesīdu vecajie bija sastājušies rindās un kaut ko klusi skandēja, murmi­nāja un dziedāja. Skaitīja lūgšanas. Citi tupēja uz ceļiem un ze­mu klanījās, ar pieri skarot grīdu. Tempļa tālākais gals bija izgais­mots. Robs piemiedza acis, lai varētu redzēt cauri dūmiem. Atvērās durvis. Baltā tērpusies meitene ienesa kādu apsegtu priekšmetu. Skandēšana kļuva mazliet skaļāka. Meitene nolika priekšmetu uz altāra. Virs tā karājās mirdzošs pāva eņģeļa attēls - nopietns un nepieejams, nicīgs un nežēlīgs.

Robs spēra soli uz priekšu, lai piekļūtu tuvāk, taču nepiesais­tītu uzmanību. Viņam ļoti gribējās redzēt, kas atrodas zem raup­jās segas. Lūgšanas un skandēšana pieņēmās spēkā, taču tapa arvien neskaidrāka. Dobjākā. Gluži kā hipnotiska mantra. Dūmi bija tik biezi un asi, ka Robam sāka niezēt un asarot acis. Nobrau­cījis seju, viņš centās kaut ko saskatīt.

Meitene norāva segu, un skandēšana mitējās.

Uz altāra atradās galvaskauss, taču tas nelīdzinājās nekam, ko Robs līdz šim redzējis. Tas bija un vienlaikus arī nebija cilvē­ka galvaskauss. Tam bija ieslīpi acu dobumi. Augsti vaigu kauli. Tas izskatījās pēc kroplīga putna vai savādas čūskas, tomēr bija cilvēka galvaskauss.

Un pēkšņi Robs sajuta, ka viņa rīklei tiek piespiests vēss dunča asmens.