Senatnes vārti

Astoņpadsmitā nodala

Robs izliecās pa logu. Pilsētu bija pārņēmusi kņada. Maizes pārdevēji soļoja pa pārpildītajām ielām, nesot uz galvas grozus ar klaipiem, konditorejas izstrādājumiem un sāļajiem sezama ce­pumiem. Pa ietvēm brauca mopēdisti, cenšoties izvairities no tumšādainām skolniecēm ar mugursomām plecos.

Atkal atskanēja būkšķis. Robs nopētīja apkārtni. Veikala ielas pretējā pusē vīrs ar picas nazi grieza baklavu. Un velreiz - bang!

Tad Robs ieraudzīja motociklu - vecu, melnu, eļļainu, rucošu britu Triumph. īpašnieks bija nokāpis no sava spēkrata un nikni spārdīja to ar kreiso kaju. Jau grasīdamies atrauties no loga, Robs kaut ko pamanīja.

Policija. Ielas malā bija apstājušās divas mašīnas, no kuram kāpa ārā tris policisti. Divi bija sasvīdušos formastērpos, bet tre­šais uzcirties zilā uzvalkā ar bali sārtu kaklasaiti. Policisti devās pie Kristīnes mājas ārdurvīm. Mirkli vilcinājies, viens no viņiem nospieda zvana pogu.

Dzīvoklī atskanēja skaļa dūkoņa.

Kristīne jau bija apģērbusies un iznākusi no guļamistabas.

-Tur ir policija…

- Zinu, zinu, - viņa atsaucās. - Labrīt, Robert! - Sievietes sejā jautās spriedze, taču nobijusies viņa nebija. Piegājusi pie komu­tatora, viņa atvēra durvis.

Robs uzāva zābakus. Pēc briža policisti jau bija dzīvoklī un skatījās tieši uz Kristīni.

Vīrs uzvalka bija aptuveni trīsdesmit gadus vecs, pieklājīgs, runāja laipni, taču mazliet draudīgi. Viņš ziņkārīgi nopētīja Robu.

-Un jus būtu…

- Roberts Latrels.

- Britu žurnālists?

- Amerikāņu, bet es dzīvoju Londonā…

- Lieliski. Mums paveicies. - Policists pasmaidīja, it kā tikko būtu saņēmis negaidīti vērtīgu čeku. - Esam ieradušies, lai iztau­jātu Majēras jaunkundzi par viņas drauga Franča Breitnera šau­šalīgo noslepkavošanu. Bet mēs vēlētos aprunāties arī ar jums. Varbūt pēc tam?

Robs palocīja galvu. Viņš jau bija gaidījis tikšanos ar policiju, taču jutas vainīgs, ka pieķerts Kristīnes dzīvoklī deviņos no rīta. Iespējams, policists izmantoja viņa vainas apziņu - to apliecinā­ja divdomīgais un augstprātīgais smaids. Nostājies līdzās rak- stamgaldam, policists veltīja Robam vēl vienu iedomības pilnu skatienu.

- Mans vārds ir Kiribali. Tā kā mēs vispirms gribam aprunā­ties ar Majeras jaunkundzi, būtu ļoti vēlams, ja jūs uz kādu stun­du aizietu.

- Labi…

-Taču tālu neaizklīstiet. Tikai uz stundu. Tad mēs iztaujāsim ari jus. - Vēl viens viltīgs smaids. - Vai esat ar mieru, Latrela kungs?

Kad Robs paskatījās uz Kristīni, viņa skumji palocīja galvu. Robs jutās vel vainīgāks, jo nācās atstāt Kristīni šī okšķera sa­biedrībā. Taču izvēles nebija. Paķēris žaketi, viņš izgāja no dzī­vokļa.

Atvēlēto stundu viņš pavadīja sviedrējošā plastmasas krēslā trokšņainā interneta kafejnicā, cenšoties nelikties ne zinis par lī­dzās sēdošo ņurdošo veci, kurš bija ģērbies maiznieka kombine­zonā un atklāti pētīja lesbiešu pornosaitus.

Robs ķērās pie Breitnera cipariem, dažādās kombinācijās ierak­stot tos visās iespējamās meklētājprogrammās. "Kas tie ir par ci­pariem? Tas noteikti ir pavediens, varbūt pat atslēga. Varbūt tie ir lappušu numuri? Bet - kura grāmatā? Turklāt daži ir pārāk lieli, piemēram, 1013."

Turku maiznieks bija noskatījies pornogrāfisko filmu un sapī­cis paspraucās garām Robam, kurš pat neatrāvās no ekrāna. "Ko tas nozīmē? Varbūt tas ir ģeogrāfiskās koordinātas? Kalendārie gadi? Oglekļa metodes rezultāti?" Robam nebija ne jausmas.

Viņš juta, ka vislabāk butu šo mīklu uz kādu bridi aizmirst - lai strādā zemapziņa. Gluži kā dators slepenā laboratorijā. Šādas metodes lietderība bija pierādījusies vairākkart. Reiz Robs bija la­sījis par zinātnieku Kekulē, kurš centās atklāt benzola molekulā­ro struktūru. Mēnešiem ilgajiem pūliņiem nebija rezultātu, bet viennakt viņam sapnī parādījās čūska, kas kož pati savā astē. Šo seno simbolu sauca par uroborosu.

Kekulē pamodās, atcerējās savu sapni un saprata, ka viņu uz­runājusi zemapziņa. Benzola molekula bija gredzens, aplis - gluži kā čūska, kas kož pati savā astē. Kā uroboross. Kekulē aizsteidzās uz laboratoriju, lai pārbaudītu savu hipotēzi. Nosapņotais risi­nājums izrādījās pareizs.

Luk, cik varena ir zemapziņa! Tādēļ Robs nolēma, ka vajag uz kādu laiku atstāt problēmu prāta pagrabā, lai tā fermentizējas. Pil­nīgi iespējams, ka Breitnera skaitļu mīklas atrisinājums uzradī- sies brīdī, kad viņš domās par kaut ko pilnīgi citu vai, piemēram, mazgāsies dušā, skūs bārdu, gulēs vai sēdēs pie stūres. Bet var­būt brīdī, kad viņu nopratinās policija…

Policija! Robs ieskatījās rokas pulksteni. Stunda jau pagājusi. Atgrūdis krēslu, viņš samaksāja kafejnīcas īpašniekam un raitā solī devās atpakaļ uz Kristīnes dzīvokli.

Durvis atvēra viens no policistiem formastērpā. Kristīne sēdē­ja dīvānā un slaucīja acis. Otrs policists sniedza viņai salvetes. Robs saskaitās.

- Neuztraucieties, Latrela kungs. - Kiribali sēdēja uz rakstām­galda, sakrustojis potītes. Balss tonis bija skarbs un nekaunīgs.

Mes neesam irākieši. Majēras kundzei izrādījās… mulsinoši ru­nāt par sava drauga nāvi.

Kristīne piesardzigi palūkojās uz policistu, un Robs viņas se­ja izlasīja dziļu aizvainojumu. Tad viņa devās uz guļamistabu un aizcirta durvis.

Kiribali nozibināja sava baltā krekla aproces un ar mājienu no­radīja uz dīvānu, aicinādams Robu apsēsties. Pārējie policisti - klusi un modri - stāvēja pie tālākās istabas sienas. Kiribali uz­smaidīja Robam.

- Tātad jūs esat rakstnieks?

-Jā.

- Cik burvīgi! Man reti izdodas tikties ar īstiem rakstniekiem. Ši ir pārāk primitīva pilsētele. Saprotiet, kurdi… - Kiribali nopū­tās. - Viņi nav sevišķi… izglītoti. - Viņš uzsita ar pildspalvu pa zodu. - Es Ankarā studēju angļu literatūru. Es tiešām jūtos ieprie­cināts, Latrela kungs.

- Es gan esmu tikai žurnālists.

- Arī Hemingvejs bija tikai žurnālists!

- Tiešām, bet es esmu tikai parasts skribents.

- Nevajadzētu tā kautrēties! Jūs esat spalvas meistars, angļu spalvas meistars. - Kiribali bija ļoti tumši zilas acis. Robam ienā­ca prātā, ka varbūt šis policists nēsā tonētas kontaktlēcas. No šī cilvēka virmot virmoja iedomība. - Man vienmēr patikuši ameri- kaņu dzejnieki. Īpaši dzejnieces. Emīlija Dikinsone un Silvija Ple­ta, piemēram. Vai esat par viņām dzirdējis? - Policista sejas iz­teiksme bija neizdibināma. - "Ak, krāsns, tavā skurstenī es izkū­pu kā žids… Domāju, ka arī esmu žīds!" - Kiribali izmeklēti pie­klājīgi pasmaidīja. - Vai tās nav briesmīgākās rindas literatūras vēsturē?

Robs nezināja, ko teikt. Viņš negribēja apspriest dzeju ar poli­cistu.

Kiribali nopūtās.

- Varbūt citreiz. - Viņš viļāja pirkstos pildspalvu. - Gribu uz­dot jums dažus jautājumus. Es zinu, ka jus neesat šīs slepkavī­bas liecinieks. Tātad…

Iztaujāšana turpinājās. Nevērīga un pat pavirša. Teju bezjēdzī­ga. Kiribali gandrīz neklausījās Roba atbildes, bet viens no poli­cistiem apātiski darbojās ar diktofonu, te ieslēgdams, te atkal iz­slēgdams. Tad Kiribali uzdeva vēl dažus personīgus jautājumus. Viņš šķita ļoti ieinteresēts Roba un Kristīnes attiecībās.

- Viņa ir ebrejiete, vai ne?

Robs palocīja galvu. Kiribali apmierināts pasmaidīja, it kā tik­ko būtu atrisinajis milzu problēmu, un nolika pildspalvu uz pa­šas rakstāmgalda maliņas. Viņš nokrikšķināja pirkstus, un mie­gainie policisti satrūkās. Trijotne izgāja pa durvīm. Pakavējies uz sliekšņa, Kiribali lūdza Robu pateikt Kristīnei, ka varbūt vajadzēs atbildēt vēl uz dažiem jautājumiem "kaut kad nākotnē". Un tad prom bija, atstādams aiz sevis nepatīkamu odekolona aromātu.

Pagriezies Robs guļamistabas durvis ieraudzīja stāvam Kris­tīni - mierīgu un atpūtušos, balta kreklā un haki krāsas biksēs.

- Kāds riebeklis!

Kristine paraustīja plecus.

- l'eut-čtre. Viņš tikai pildīja savu pienākumu.

- Viņa dēļ tu raudāji.

- Mēs runājām par Franci. Jā… Vairākas dienas nebiju to darī­jusi.

Robs paņēma savu žaketi, bet tūdaļ atkal nolika un paskatījās uz Breitnera piezīmju bloknotu. Viņš nezināja, ko iesākt. Nezinā­ja, kas notiks tālāk un ar ko tas viss beigsies. Bet viņš labi zināja, ka ir iejaukts kadā lietā un varbūt pat apdraudēts. "Vai tā būtu paranoja?" Robs palūkojās uz attēlu pie sienas. Uz neparasto torni. Kristīne sekoja viņa skatienam.

- Hārana.

- Kur tas ir?

- Netālu, apmēram stundu ilgs brauciens. - Viņai iemirdzējās acis. - Zini, man ir ideja. Vai vēlies to apskatīt? Gribi atkal izrau­ties no Urfas? Es ļoti labprāt atrastos kaut kur citur. Jebkur, tikai

ne šeit.

Dedzīgi pamājis ar galvu, Robs atskārta, ka pēc ilgākas uztu­rēšanās kurdu Turcijā tuksnesis viņu vilina arvien vairāk un vai­rāk. Tuksneša ēnu vienkāršība, smilšu klaja klusums - viņam pa­tika itin viss. Tuksnešains klajums vilināja daudz vairāk par dienu, kas pavadīta saules nokaitētajā Šanliurfā, slēpjoties no modrām acīm.

- Braucam!

Ceļš bija tais. Uz dienvidiem no Urfas ainava bija vēl skarbā­ka nekā tuksnesī, kas ieskāva Gebeklitepi. Plašie dzeltenīgie lī­dzenumi stiepās līdz pat mirgojošajam horizontam, apņemot smilšainos apskāvienos nez kādēļ sagruvušu kurdu ciematu. Sau­le šķita dedzinoša. Robs atvēra automašīnas logu, taču vējš ari bija karsts, it kā pret Land Rover būtu pavērstas neskaitāmas lod- lampas.

- Vasarā te mēdz būt pat piecdesmit grādi, - Kristīne paskaid­roja, ar krakšķi pārslēgdama ātrumus. - Ēnā.

- Tam es ticu.

- Protams, vienmēr tā nav bijis. Pirms desmit tūkstošiem gadu klimats mainījās. Kā jau Francis teica…

Apmēram piecdesmit kilometrus viņi runāja par Breitnera pie­zīmju bloknotu - par karti, kricelīgajiem pierakstiem un, protams, skaitļiem -, taču nevienam neiešāvās prātā kada svaiga ideja. Ro­ba zemapziņa šķita paņēmusi atvaļinājumu. Kekulē metode ne­darbojās.

Viņi nonaca pie armijas blokposteņa. Turcijas valsts asinssar- ) kanais karogs pusdienlaika saulē bija pavisam saplacis. Viens no karavīriem piecēlās, garlaikots pārbaudīja Roba pasi, caur logu noblenza uz Kristīni un tad ar mājienu atļāva braukt tālāk.

Pēc pusstundas Robs pēkšņi ieraudzīja savado torni. Tā bija septiņus stāvus augsta apdedzinātu māla ķieģeļu celtne ar no­grautu augšdaļu. Milzīga celtne.

- Kas tas ir?

Kristīne nostūrēja mašīnu no galvenā ceļa un brauca torņa virzienā.

- Tas pieder vecākajai islāma universitātei pasaulē. Hāranas universitātei. Tam ir vismaz tūkstoš gadu. Tagad tas ir pamests.

- Izskatās pēc torņa uz Taro kārtīm. Pēc torņa, kura iespēris zibens.

Atturīgi palocījusi galvu, Kristīne novietoja mašīnu stāvlauku­mā un lūkojās ārā pa logu - uz mājiņām ar mala kupoliem jumtu vietā. Pagalmā līdzās namiņiem trīs bērni spēlēja futbolu ar lu­patu bumbu. Kaut kur blēja karstuma mocītas kazas.

- Redzi?

- Mājiņas? Aha.

- Tās šeit atrodas kopš trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Hārana tiešām ir sena. Saskaņā ar leģendu, Ādams un Ieva pēc padzīšanas no paradīzes devās uz šejieni.

Robs ielāgoja vārdu - Hārana. Tas uzjundīja kādas dziļi ap­slēptas atmiņas par tēvu, kurš lasa Bībeli.

- Un ir pieminēta Pirmajā Mozus grāmatā.

-Ko?

- Pirmajā Mozus grāmatā, - Robs atkārtoja. - Tur sacīts, ka I laranā dzīvoja Abraāms.

Kristīne pasmaidīja.

- Iespaidīgi.

- Nebūt ne. Es no tām muļķībām neko neatceros. Lai vai kā… Ka viņi var but tik pārliecināti?

- Par ko?

- Kā viņi var but tik pārliecināti, ka Ādams un Ieva pēc padzī­šanas no paradīzes dzīvoja šajā pilsētiņa? Kāpēc tā nevarētu but Londona? Vai Honkonga?

- Nezinu… - Kristīne pasmaidīja par Roba sarkasmu. - Taču ir pilnīgi skaidrs, ka agrīnās Abraāma tradīcijas saistāmas ar šo reģionu. Abraams ir stipri vienots ar Šanliurfu. Un Hārana ir vie­ta, kur Dievs uzrunāja Abraāmu.

Nožāvājies Robs izkāpa no automašīnas un nolūkojās smil­šainajā klajumā. Kristīne viņam pievienojās. Abi noskatijas, kā ne­tīra melna kaza berzēja sānu gar sarūsējušu, vecu autobusu, kam viena puse neizskaidrojamā kārtā notriepta ar asinīm. Robs prā­toja, vai vietējie šo autobusu izmantojuši par pagaidu lopkautuvi, "šī patiešām ir savāda vieta," viņš nosprieda.

- Tātad, - viņš teica, - mēs esam secinājuši, ka šeit dzimis Ab­raāms. Un viņš ir triju monoteistisko reliģiju dibinātājs, vai ne?

-Jā, jūdaisma, kristietības un islāma dibinātājs. Devies prom no Hāranas, viņš nonāca Kanaāna un sludināja jauno Dieva vār­du, vienīgā Bībeles, Talmūda un Korāna Dieva vārdu.

Klausoties Robu pārņēma tikko jaušama, taču nepārprotama neomulības sajūta. Atslīdzis pret mašīnu, viņš iegrima pārdo­mās. Prātu pārņēma jaunas bērnības atmiņas - par tēvu, kurš lasa "Mormoņa grāmatu"; par tēvočiem, kas citē Eklēsiastu. "Priecājies, jaunekli, savā jaunībā." šī bija vienīgā rinda no Bī­beles, kas Robam jebkad ir patikusi. Pateicis to skaļi, viņš pie­bilda:

- Kas bija teikts par upurēšanu? Par dēla noslepkavošanu? - Robs vērās Kristīnes sejā, meklēdams apstiprinājumu. - Tas taču bija stāsts par Abraāmu un viņa dēlu, vai ne?

Kristīne palocīja galvu.

- Īzāka nokaušana. Pravietis Abraāms jau grasījās nokaut sa­vu dēlu kā ziedojumu, ko pieprasījis Jahve. Taču Dievs apturēja dunci.

- Kāda laipnība no veca vīra puses!

- Gribi palikt šeit, - smiedamās jautāja Kristīne, - vai arī aiz­vest tevi uz kādu vēl dīvaināku vietu?

- Laižam!

Viņi iekapa mašīnā. Kristīne iedarbināja motoru, un auto saka braukt. Robs atslīga sēdekli un vēroja garām slīdošo ainavu. Ar­vien biežāk pakalnos parādījas pa senas celtnes drupām vai sa­grautai osmaņu pilij. Bet varbūt tur smilšu velns mēroja savu vien­tuļnieka taku? Pēkšņi - pagalam neticamā kārtā - pamestības sajūta pastiprinājās. Ceļš kļuva vēl akmeņaināks. Pat zilās tuk­sneša debesis šķita satumsušas, ieguvušas skumji violetu toni. Karstums bija teju neciešams. Automašīna kratījās garām bāli dzelteniem akmeņu krāvumiem un pari biedējošām grambām. Koki bezgalīgajā klajumā parādījās ļoti reti.

- Sogmatara, - beidzot ierunājās Kristīne.

Tuvojās ciematiņš - dažas betona būdiņas, kas šķita kā apmal- dijušās klusajā ielejā saules nokaitēta, iespaidīga tukšuma vidū.

Pie vienas būdiņas bija novietots milzīgs džips, kurš likās ār­kārtīgi neiederīgs šaja apkārtnē, un tālāk vel dažas mašīnas, taču ne uz ceļa, ne pagalmos nemanīja ne dzīvas dvēseles. Robam šī aina nez kādēļ atgādināja Losandželosu. Lielas mašīnas un ne­beidzama saule - un neviena cilvēka.

Gluži kā pilsēta, kuru pārņēmis mēris.

- Dažiem Urfas bagātniekiem te ir otrās mājas, - paskaidroja Kristīne. - Tāpat ari kurdiem.

- Kāda velna pēc. cilvēki grib te dzīvot?

- Te ir īpaša gaisotne. Gan pats sapratīsi.

Izkāpuši no automašīnas, viņi nonāca cepļa krāsns cienīgā karstuma. Kristīne gaja pa priekšu, rāpdamās pāri sagruvušiem seniem mūriem un garām sadrupušiem marmora bluķiem. Pēdē­jie atgādināja romiešu kapiteļus.

- Jā, - Kristīne sacīja, nojautusi nākamo Roba jautājumu. - Te savulaik apmetušies romieši un asīrieši. Te pabijis ikviens.

Viņi piegāja pie milzīga tumša cauruma savādā un ļoti zema celtnē - tā burtiski bija izcirsta klinti. Viņi iegāja tajā. Bija vaja­dzīgas vairākas sekundes, lai Roba acis pierastu pie tumsas.

Alā briesmīgi oda pēc kazu mēsliem. Smaka bija asa un rie- biga.

- Pagānu templis mēness dieviem, - sacīja Kristīne un norādī­ja uz apēnotajās sienās iegrieztajiem primitīvajiem tēliem. - Mē­ness dievs ir šeit. Redzi šos ragus? Tas ir jauns mēness.

Tikko jaušamajā apveidā varēja saskatīt bruņucepuri - it kā uz galvas balansētu augoša mēness ragi. Robs pārvilka plaukstu akmenī cirstajai sejai. Pats akmens bija silts un savādi lipīgs. Žur­nālists atrāva roku. Viņā vērās mirušo dievu drupošo tēlu pabā­lējušās acis. Alā bija pavisam kluss - Robs varēja saklausīt pats savus sirdspukstus. Ara trokšņi - kazu zvaniņu džinkstēšana un tuksneša vēja gaudošana - bija tik tikko dzirdami. Kvēlā saule apmirdzēja ieeju, un ēnu apņemtā telpa šķita vēl tumšāka.

- Vai ar tevi viss kārtība?

-Jā, viss ir kārtībā…

Kristīne piegāja pie pretējās sienas.

- Templis datējams ar mūsu ēras otro gadsimtu. Reģionā iz­plātījās kristietība, taču šeit joprojām tika pielūgti senie dievi. Ar ragiem. Man te patīk.

Robs lūkojās apkart.

- Te ir jauki. Tu varētu iegādāties māju.

- Vai tu vienmēr ķeries pie sarkasma, kad jūties neomulīgi?

- Vai varam iedzert kafiju?

- Gribu tev parādīt vēl kādu vietu, - smiedamās attrauca Kris­tīne un izveda Robu no tempļa. Ticis arā no drēgnās, smakojošās tumsas, Robs jutās atvieglots. Viņi devās augšup pa nobirām un karstām smiltīm klātu nogāzi. Uz mirkli pagriezies, lai atvilktu elpu, Robs ieraudzīja bērnu, kurš skatījās uz. viņiem no kādas ne­cilas būdiņas. Sīka, tumsnēja sejiņa izdauzītā loga rūtī.

Kristīne uzrāpās virsotnē.

- Veneras templis.

Pieveicis atlikušos metrus, Robs nostājās viņai līdzās. Augšā vējš bija uzmundrinošs, tomēr joprojām dedzinoši karsts. Redzēt varēja jūdzēm tālu. Neparasta ainava. Judžu jūdzes nebeidzama, paugu­raina, bālgana tuksneša. Sastingušu klinšu mirstošie akmeņi. Kal­nos iezīmējās melnējoši alu dobumi. Robs nosprieda, ka arī tie ir tem­pļi un pagānu svētnīcas, viena pamestāka par otru. Viņš pievērsās pamatam, uz kura stāvēja, - tā bija debesīm atklāta tempļa grīda.

- Un kad tas viss uzcelts?

- Iespējams, asīriešu vai kanaāniešu laikā. Droši to nezina ne­viens. Komplekss ir ļoti sens. To pārņēma grieķi, pēc tam romieši. Tā pilnīgi noteikti bija cilvēku upurēšanas vieta. - Viņa norādīja uz gropēm, kas izcirstas klinšainajā grīdā. - Redzi? Pa tam aizte­cēja asinis.

-Skaidrs…

- Agrīnajās Levantes reliģijās upurēšanai bija liela nozīme.

Pāri tuksneša pauguriem Robs nolūkojās uz nelielo ciemati­ņu. Bērns bija nozudis, izdauzītajā logā nevienu neredzēja. Vie­na no mašīnām bija sākusi braukt - pa ielejas ceļu ārā no Sogma- taras. Ceļš veda gar izžuvušas - mirušas - upes gultni.

Robs iztēlojās upurēšanas ainu. Kājas saistītas ar raupju virvi, rokas sasietas uz muguras, sejā jaušama priestera riebīgā elpa; un spējas sāpes, kad duncis tiek ietriekts ribās…

Dziļi ievilcis elpu, viņš notrausa sviedrus no pieres. Laiks do­ties prom. Viņš pamāja ar roku uz automašīnas pusi. Kristīne pa­locīja galvu, un viņi sāka soļot lejup pa kalnu, taču pusceļā Robs apstājās. Viņš skatījās uz kalnu.

Un pēkšņi saprata. Viņš bija uzminējis, ko nozīme cipari un skaitļi Breitnera piezīmju bloknota. Tagad viņš zināja.