Senatnes vārti

Četrdesmit septītā nodaļa

Jau taja pašā vakarā Kristīne ar Robu no Londonas taisnā ce­ļā lidoja uz Turciju, pirms tam samelojušies Foristeram un Boi- džēram.

Viņi nolēma, ka ņems līdzi ari "Melno grāmatu". Kristīnei nā­cās Hitrovā uzrādīt savus arheoloģes dokumentus un atplaukt visžilbinošākajā smaidā, lai muitnieki atļautu izvest no valsts sa­vādo galvaskausu. Turcijā vajadzēja būt vēl piesardzīgākiem. Vi­ņi ar pārsēšanos Stambulā aizlidoja līdz Dijarbakirai un tad se­šas nogurdinošas stundas - naktī un saullēktā - pa putekļainu ceļu brauca ar taksometru līdz Sanliurfai. Viņi nevēlējās ar savu ierašanos šanliurfas lidostā pavēstīt Kiribali, ka atkal ir klāt ne- vēlamie rietumnieki. Viņi negribēja, lai Kiribali zina, ka viņi ir kaut Turcijas tuvumā.

Jau pati uzturēšanas Kurdistānā bija pietiekami riskanta.

Rosības un dunas pārņemtās Urfas centrā viņi devās uz vies­nīcu "Hārana". Pie ieejas Robs ieraudzīja Radevanu, kurš slēpās no karstās rīta saules un ar citiem taksometra šoferiem trokšņaini strīdējās par futbolu. Puisis šķita mazliet aizkaitināts. Taču sa­īguma iemesls bija ramadāns - dienā it visi bija viegli aizkaitinā­mi, izsalkuši un izslāpuši.

Robs tūdaļ ķērās pie lietas un pajautāja Radevanam, vai tas varētu atrast dažus draugus, kuri palīdzētu izrakumos Slepka­vošanas ielejā. Tāpat viņš klusītēm palūdza sagādāt šaujamiero­čus. Robs gribēja būt gatavs it visam.

Sākumā Radevans bija drūms un šaubījās, devās "apspries­ties" ar saviem neskaitāmajiem brālēniem, l'ec stundas viņš at­griezās kopā ar septiņiem draugiem un radiniekiem - smaido­šiem kurdu puišiem. Tikmēr Robs bija nopircis dažas lietotas lāpstas un noīrējis pāris ļoti vecu Lami Rover markas automašīnu.

Šķita, ka šie bus sasteigtākie arheoloģiskie izrakumi pēdējo div­simt gadu laikā, taču izvēles nebija. Viņiem atvēlētas tikai divas dienas, lai atrastu galīgo atbildi uz visiem jautājumiem; divas die­nas, lai uzraktu Slepkavošanas ieleju un radītu apstakļus, kuros Klonkarijs būtu spiests labprātīgi atdot Liziju. Radevans bija iz­pildījis lūgumu sagādāt ieročus - divas bises un vācu pistoli, kas tagad bija paslēptas vecā maisā. Darījuma kārtošanas brīdi Ra­devans piemiedza Robam ar aci.

- Redzat, Robija kungs, es palīdzu jums! Man patīk angļi, jo viņi palīdz kurdiem. - Un viņš plati un dāsni pasmaidīja, kad Robs pasniedza dolāru žūksni.

Tiklīdz viss bija salikts mašīnās, Robs ielēca šofera sēdeklī un iedarbināja motoru. Viņa nepacietība bija teju neizturama. Robs apzinājās, ka ir tajā pašā pilsētā, kur Lizija, taču nesaprot, kur meita ir un kas viņai jāizcieš; un tādēļ jutās kā nopietna infarkta slimnieks - durstīgas sāpes šaudījās augšup pa roku, sirdsdarbī­ba bija mokoši paātrināta, smeldza žoklis. Kamēr viņš domāja par Liziju, kas piesieta pie krēsla, atpakaļskata spogulī Urfas noma­les izgaisa pelēcīgu smilšu dūmakā.

Kristīne sēdēja viņam blakus, bet trīs kurdi - aizmugurē. Ra­devans stūrēja otru automašīnu. Ieroči bija paslēpti maisā zem

Roba sēdekļa. Apdriskātā ādas lāde ar "Melno grāmatu" bija no­stiprināta bagāžniekā.

Pa ceļam parasti pļāpīgo kurdu sarunas izvērtās čukstos un pēc tam apsīka pavisam. Viņu klusēšana atbilda monotonajai ai­navai aiz automašīnas loga. Visapkārt tikai dzeltenīgs, vientulīgs tuksnesis.

Karstums bija teju neticams - ka jau šādā apvidū vasaras vi­duci. Stūrējot arvien vairāk uz dienvidiem, Robs juta Gebekli tu­vumu, taču šoreiz viņi pabrauca garām pagriezienam uz šo vietu un, apstājušies vairakos armijas blokposteņos, devās tālāk pa Da­maskas ceļu. Kristīne bija nopirkusi ļoti smalku karti un uzskatī­ja, ka pratīs atrast ieleju.

- Šeit, - viņa valdonīgi paziņoja kādā krustojumā. Viņi nogrie­zās pa labi un brauca uz priekšu apmēram pusstundu. Beidzot viņi bija sasnieguši īsto vietu. Abas automašīnas apstājās, un vi­si izkāpa. Kurdi izskatījās netīri, sasvīduši un dumpīgi. Smiltīs tika saliktas lāpstas, liekšķeres, virves un mugursomas.

Pa kreisi stiepās kaila un šaura ieleja.

- Te nu mēs esam, - noteica Kristine. - Tā ir Slepkavošanas ieleja. Vietējie to joprojām sauc par Nāves ieleju, un tā ir iezīmēta kartē.

Robs pētīja apkārtni un ieklausījās, taču itin nekas nebija dzir­dams. Nekas, izņemot sengu tuksneša vēju. Šī vieta - viss apvi­dus - slīga savāda klusumā, kas šķita neparasts tuksnesim, kurš ieskauj Gebekli.

- Kur visi palikuši? - Robs jautāja.

- Prom. Evakuēti. Valdība viņus pārvietoja, - atbildēja Kristīne.

- Ak tā?

- Luk, kāpēc. - Viņa norādīja pa kreisi, kur tālumā laistījās sudrabains līdzenums. - Tas ir Lielā Anatolijas projekta rezultā­ta piegādātais ūdens. Eifrata. Irigācijas nolūkos viņi applūdina visu reģionu. Zem ūdens ir jau vairākas nozīmīgas arheoloģisko izrakumu vietas. Visnotaļ apšaubāms solis.

- Jēziņ! Tas taču ir tikai dažu kilometru attālumā!

- Un tuvojas mums, taču dambis apturēs ūdeņus. Redzi to uz­bērumu? - Kristīne norādīja uz aizsargbūvi un sarauca pieri. Vi­ņas balto kreklu klaja dzeltenīgi putekļi. - Taču mums jāuzma­nās, jo teritorija var applūst jebkurā brīdi. Pēkšņi.

- Mums jāsteidzas šā vai tā, - Robs iebilda.

Pagriezušies viii i pa nogāzi devās uz ieleju. Jau pēc dažām mi­nūtēm Kristīne bija norīkojusi kurdus rakšanā. Strādājot Robs ap­tvēra darba apjomu. Ieleja bija vismaz jūdzi gara. Divās dienās šī komanda spēs uzrakt tikai nelielu daļiņu. Varbūt divdesmit pro­centus. Vai trīsdesmit. Turklāt rakums nebūs pārāk dziļš.

Tātad kaut ko atrast izdosies tikai ārkārtīgas veiksmes gadīju­mā. Drūmajām domām un bailēm, ko Robs izjuta kopš atgrieša­nās kurdu tuksnesī, pievienojās ari pieaugošs apnikums. Apzi­ņa, cik bezjēdzīgi ir viņu centieni. "Lizijai jāmirst. Viņa nomirs." Robs jutās nekam nederīgs. Šķita, ka viņš noslīks savu pūliņu vel- tīgumā, nogrims gluži tāpat ka šī izslāpusi zeme, kura gaida sud­raboto ūdens zārka vāku. Lielais Anatolijas projekts.

Taču viņš zināja, ka jābūt stipram un jāiztur līdz galam, tādēļ centās uzlabot garastāvokli. Robs atcerējās, ko Breitners bija tei­cis Kristīnei, - ka viņa ir "viena no savas paaudzes labākajām arheoloģēm". Un atgādināja sev, ka dižā Izobela Previna bijusi Kristīnes pasniedzēja Kembridžā.

Turklāt francūziete šķita ļoti pārliecināta - mierīgi, taču stin­gri stāstīja vīriem, kurā ielejas malā jārok, izrīkoja visus. Stundu vai divas smiltis cēlās un krita, lāpstas džinkstēja un šņirkstēja. Pāri Nāves ielejai šalca karstais, nogurdinošais vējš.

Pēkšņi viens no vīriem nometa liekšķeri. Tas bija Radevana ot­rās pakāpes brālēns Mumtazs.

- Majēras jaunkundzi - viņš sauca. - Majēras jaunkundzi

Viņa steidzās pie satrauktā vīra, un Robs viņai sekoja.

Smilšainajā zeme vidēja balts kauls. Galvaskauss - neliels, ta­ču noteikti cilvēka galvaskauss. Tas bija skaidrs pat Robam. Kris­tīne šķita ieintriģēta, taču ne sevišķi priecīga. Viņa palocīja galvu.

- Labi. Tagad rociet laterāli.

Kurdi nesaprata. Kristīne atkārtoja vēlreiz, šoreiz rīkojumu do­dot Radevanam un kurdu valodā. Proti, ka jārok tieši blakus, bet nevajag rakt dziļāk. Bija nepieciešams uzrakt pēc iespējas plašāku teritoriju, jo viņiem atvēlētas tikai divas dienas.

Viri darīja, kā likts - acīmredzot viņus savaldzināja Kristīnes spītība. Robs atkal pievienojās racējiem. Ik pēc brīža viņi uzdū­rās arvien jauniem galvaskausiem. Robs drudžaini palīdzēja no­traust no tiem zemi. "Atkal galvaskauss, atkal skelets." Atklājuši kārtējos kaulus, viņi vairs nepūlējās attīrīt tos līdz galam, jo Kris­tīne mudināja rakt tālāk.

"Atkal galvaskauss, atkal skelets. Šie," Robs secinaja, "bijuši visnotaļ maza auguma cilvēki. Tipiski mednieki un vācēji, kā skaidroja Kristīne, bija piecas pēdas gari. Spēcīgi alu un tuksne­šu ļaudis ar veselīgu ķermeņa uzbūvi, taču tikai vidēja auguma."

Viņi raka arvien ātrāk un ātrāk. Darbs bija ķēpīgs un netīrs. Saule jau bija pametusi zenītu, un Robs juta, ka milzīgā ūdens siena tuvojas. Apkārtne applūdīs jau pēc dažām dienām.

Taču viņi tikai raka un raka.

Tad Robs sadzirdēja vel vienu saucienu. Šoreiz, tas bija Rade­vans.

- Roba kungs! - puisis kliedza. - Paskat uz šo! Tas ir ļoti liels vīrs. Ka amerikānis. - Radevans kārpīja nost zemi no kāda augš­stilba kaula. - Kā amerikānis, kurš ēd pārāk daudz McNuggets cāļu mīklā. - Augšstilba kauls bija gandrīz divkārt lielāks par pā- rejiem.

Kristīne ieleca tranšejā. Robs viņai pievienojās, un viņi palī­dzēja atrakt visu skeletu. Tam vajadzēja daudz laika, jo skelets bija milzīgs - vismaz septiņas pēdas garš. Viņi grāba zemi ārā no iegurņa, nost no ribām, mugurkaula. Pamazām netīri dzeltenajās smiltis parādījās lieli balti kauli un visbeidzot ari galvaskauss. Radevans to izrāva vienā paņēmienā un pacēla gaisā.

Pārsteigumā Robam pavērās mute. Galvaskauss bija tiešām va­rens.

Izņēmusi atradumu Radevanam no rokām, Kristīne to uzma­nīgi nopētīja. Tas nebija parasts cilvēka galvaskauss - daudz lie­lāks, ar ieslīpām acīm, spēcīgiem vaigu kauliem, nelielu žokli un ļoti prāvu vietu smadzenēm.

- Tas… - Robs iesāka, cieši aplūkojis žokli ar baltajiem zobiem.

- Tas ir… - Viņš notrauca sviedrus, sāli un putekļus no sejas.

- Tas ir hominīds, vai ne?

- Jā, - apstiprināja Kristīne, - bet… - Viņa pagrozīja galvas­kausu saules gaisma.

Tas bija pilns ar tumši dzeltenām smiltīm, bet lielie acu dobu­mi šķita tukši un naidīgi. Robs izdzirdēja tālumā saucam putnu, kas vientuļš un gurds lidinās debesīs. Varbūt tas bija klijāns, kuru pievilinājuši kauli.

Kristīne noslaucīja kādu galvaskausam pielipušu zemes pi­kuci.

- Neapšaubāmi, tas ir hominīds. Nekādā gadījumā ne Homo sapieris. Nelīdzinās nekam, ko līdz šim esam atraduši. Ļoti lielas smadzenes, tātad šis bijis augsti attīstīts.

- Izskatās pēc… aziāta. Ne?

- Ar mongoloida iezīmēm, jā. - Kristīne palocīja galvu. - Bet… bet paskaties uz acīm un paura daļu! Satriecoši. Viss saskan. Jo es domāju, ka… - Viņa palūkojās uz Robu. - Es domāju, ka esam sa­meklējuši atbildi uz jautājumu par hibridizāciju. Ši ir vel viena hominīdu suga, kuras īpatņi krustojušies ar mazāka auguma cil­vēkiem, lai rastos tāds galvaskauss, ko atradām "Melnajā grā­matā".

Kurdi joprojām raka. Skeletu pēc skeleta. Atrasto kaulu skaits teju uzdzina nelabumu. Saule jau tuvojās horizontam, diena tū­daļ beigsies, un viri alka doties mājup, lai svinētu ramadāna beigas.

Pārguris, nomocījies ar riebumu pret baltajiem kauliem un milzīgo galvaskausu ņirdzīgajām izteiksmēm, Robs atlaidās smil­šainajā nogāzē un vēroja apkārtni. Tad viņš izņēma piezimju bloknotu un sāka rakstit. Likt kopā stāsta gabaliņus. Teksta pie­rakstīšana un sakārtošana bija vienīgais viņam zināmais veids, ka uzminēt mīklu. Kricelējot viņš manīja, ka pamazām satumst.

Pabeidzis savas piezīmes, Robs pacēla galvu. Kristīne mērija kaulus un fotografēja skeletus. Diena bija galā. Tuksneša vējš li­kās maigs un svaigs. Ūdens jau bija tik tuvu, ka gaisā varēja just tā smaržu. Iespējams, tas bija tikai divu vai trīs judžu attāluma. Nogurušam acīm Robs noraudzījās uz tranšejām. Viņi bija atra­kuši milzīgu un skumju kapsētu - protocilvēku kaulu kambari, kas atradās līdzās cilvēkveidīgiem milzeņiem. Taču īstā mīkla jo­projām nebija uzminēta. Robs nebija to atrisinājis, un ari piezī­mes nepalīdzēja. Tuksnesī uznākusi tumsa apliecināja, ka šajā dienā pietiks strādāts.

Roba sirds sauca pēc meitas.