Senatnes vārti

Divdesmit devītā nodaļa

Klonkarijs. Viņu pēdējais vārds un lielākā cerība. Foristers šķir­stīja papīrus un fotogrāfijas, ko turēja sev uz ceļiem. Lietus sitās pret vējstiklu. Viņš ar Boidžēru īrētā mašīnā brauca no Francijas pilsētas Lilles uz dienvidiem. Boidžērs sēdēja pie stūres, bet Fo­risters tikmēr ātri lasīja. Un loloja cerību, ka beidzot ir uz pareizā ceļa. Tā patiešām šķita.

Dažas dienas viņi bija pavadījuši sarunās ar skolu direktoriem, augstskolu rektoriem un studentu konsultantiem, zvanījuši neru­nīgiem ārstiem universitāšu klīnikās. Pie apvāršņa parādījās da­ži piemēroti kandidāti. Puisis, kas atskaitīts no Kristčērčas kole­džas Oksfordā. Pāris izslēgto no ītonas un Morlboro koledžas. Šizofrēnisks students, kas pazudis no Svētā Endrū universitātes. Foristers jutās pārsteigts par to, cik daudziem studentiem diagnos­ticēta šizofrēnija. Valstī to bija simtiem!

Visi šie cilvēki tā vai citādi izslēgti no mācību iestādēm. No Oksfordas atskaitītais atradās psihiatriskajā slimnīcā. Svētā En- dru universitātes students, cik zināms, uzturējās Taizemē. No īto­nas izslēgtais miris. Beigu beigās viņi bija palikuši pie viena cil­vēka vārda: Džeimijs Klonkarijs.

Viņš atbilda visiem parametriem. Nācis no ļoti turīgas aristo­krātu ģimenes. Par lielu naudu izglītots Vestminstera, kur izturē­jies ekscentriski un pat nežēlīgi - vismaz tā stastīja internāta va­dītājs. Puisis piekāvis kādu citu skolēnu, un tikai izcilie sasniegumi mācībās paglābuši viņu no izslēgšanas.

Tad Klonkarijs iestājies Karaliskajā koledžā Londonā, kur stu­dējis matemātiku. Tā bija viena no labākajām dabaszinātņu uni­versitātēm pasaulē. Taču ari šī nenovērtējamā iespēja nebija atri­sinājusi puiša problēmas - viņa negantums tikai pieņēmies spēkā. Viņš niekojies ar narkotikām un kopmītnē pieķerts kopā ar izsau­kuma meičām. Viena no meitenēm ziņojusi policijai, ka puisis bi­jis brutāls, taču Kroņa Apsūdzības dienests nolīdzinājis prasību līdz ar zemi, jo viņa, lūk, ir prostitūta, bet virtš - izcilākas univer­sitātes apdāvinātākais students.

Būtiski bija tas, ka Klonkarijs pulcējis ap sevi vairākus ļoti tu­vus draugus - itāliešus, francūžus un amerikāņus. Viens no kur- sabiedriem stāstīja, ka Klonkarija draugus varētu nosaukt par "sa­vādu kliķi, kas pielūdza viņu". Foristers un Boidžērs noskaidroja, ka pēdējās divās vai trijās nedēļās ši kliķe nozudusi. Puiši nav apmeklējuši lekcijas. Kada norūpējusies sieviete informējusi, ka pazudis viņas brālis. Kafejnīcā izkārti paziņojumi. Tas bija itālie­tis Luka Marsinelli.

Jaunekļi bija pazuduši bez pēdām. Viņu istabiņās netika at­rastas nekādas norādes par tālāko likteni. Neviens nezināja, kurp puiši devušies. Un neviens par to arī īpaši neuztraucās. Kliķes biedri netika mīlēti. Paziņas un kaimiņi neko paskaidrot nevarē­ja. "Studenti nāk un iet." - "Nodomāju, ka viņš devies atpakaļ uz Milānu." - "Viņš teica, ka paņems brīvdienu."

Līdz ar to Skotlendjardam vajadzēja pieņemt dažus atbildīgus lēmumus. Foristera komanda nespēja vienlīdz centīgi izsekot vi­siem pavedieniem. Laika palika arvien mazāk. Toyota handeruiser atrada pamestu Liverpūles nomalē - acīmredzot puiši bija sapra­tuši, ka šī mašīna nav droša. Banda bija nogājusi pagrīdē, taču Foristers zināja, ka tā atkal parādīsies, turklāt visnotaļ drīz. Bet - kur? Ilgam pārdomām nebija laika, tadeļ Foristers pavēlēja saviem padotajiem koncentrēties uz Klonkariju, kurš tika uzskatīts par grupas līderi.

Izrādījās, ka Klonkarija ģimene dzīvo Pikardijā Francijas zie­meļos. Vēl viņiem bija mantots nams Saseksa, plašs dzīvoklis Lon­dona un pat villa Barbadosā, taču nez kādu iemeslu dēļ viņi dzī­voja Pikardijas vidienē. Netālu no Alberas. Tieši tādēļ Foristers un Boidžērs ielēca pirmajā Eurostar rita vilciena, kas devās no Sentpankrasas stacijas Londonā uz Lilli.

Foristers vēroja plašos laukus, nedaudzos mežus, tēraudpelē- kās Ziemeļfrancijas debesis. Itin bieži pakalnus greznoja britu ka­ralaiku kapsētas - aizkustinoša, taču skumja vienkāršu marmora pieminekļu parāde. Daudzi tūkstoši kapu kopiņu. Drūms skats, kuru vēl drūmāku darīja lietus. Kokiem bija saplaukuši ziedi, bet arī tos nomāca nerimstošais smalkais lietutiņš.

- Šī nav pati pievilcīgākā Francijas daļa, vai ne, kungs?

- Pretīga, - atbildēja Foristers. - Tie kapi ir drausmīgi.

- Te risinājušies daudzi kari, vai ne?

-Ja. Un nāves industrija. Diemžēl. - Mirkli paklusējis, Foris­ters piebilda: - Mēs uz šejieni mēdzām braukt atvaļinājumā.

Boidžērs iesmējās.

- Lieliska izvēle.

- Ne jau tieši uz šejieni. Es gribēju teikt, ka manā bērnībā mēs braucām atpūsties uz Francijas dienvidu nometnēm. Mēs nevarē­jām atļauties lidmašīnas biļetes, tādēļ cauri visai Francijai brau­cām ar auto. No Havras cauri Pikardijai. Garām Albērai, Sommas upei un ta tālāk. Un es vienmēr raudāju, jo apkartne bija vienkār­ši pretīga. Ciemati šķita riebīgi, jo pārbūvēti tūdaļ pēc Liela kara. No betona. Šajos laukos bojā gāja miljoniem cilvēku, Boidžēr. Mil­joni! Flandrijas laukos.

- Laikam gan.

- Manuprāt, somi taja laikā vēl dzīvoja iglās.

- Jā, kungs, un ēda sūnas.

Abi viri sāka smieties - gluži ka puikas. Foristeram bija nepie­ciešams atslābināties. Brauciens ar Eurostar bija tikpat skumjš, jo laiku viņi izmantoja, lai vēlreiz pārlasītu patologu ziņojumus. Lai pārliecinātos, ka neko nav palaiduši garām. Taču jauni atradumi izpalika. Tikai zinātniskā valodā sarakstīta ievainojumu analīze. Plašs asinsizplūdums. Durta brūce piektajā starpribu spraugā. Nāve iestājusies pēc traumatiskas asfiksijas.

- Laikam īstais, - sacīja Boidžērs.

Foristers nopētīja ceļa norādi: "Ribemona pie Ankras, 6 km."

-Tev taisnība. Šis ir vajadzīgais pagrieziens.

Automašīna nogriezās mazāka ceļā un brauca garām milzī­gām lietus ūdens peļķēm. Foristers prātoja, kādēļ Francijas zie­meļaustrumos tik daudz list. Viņš atcerējās Lielā kara dalībnieku stāstus par lietus radītajiem dubļiem, kuros burtiski noslīka simti un tūkstoši vīru. Drausmīga nāve.

- Te griezies pa labi. - Detektīvs vēlreiz izlasīja Klonkariju ad­resi. Vakar viņš bija piezvanījis un saņēmis ģimenes piekrišanu sniegt atbildes uz jautājumiem. Mātes balss telefona klausulē bija šķitusi auksta un mazliet tricoša, taču viņa izstaslīja, ka nokļūt līdz mājai. Jābrauc garām Voltera ielai, pec kilometra jānogriežas pa kreisi un jādodas Albēras virzienā. - Tagad pa kreisi.

Boidžērs pagrieza stūri, un īrētā automašīna trāpīja ar lietus ūdeni pilnā grambā. Acīmredzot šis bija kādas saimniecības pie­braucamais ceļš.

Tad viņi ieraudzīja maju. Tā bija liela un iespaidīga, ar aiz- virtņiem un mansarda logiem, stipri slīpu jumtu franču stilā. Ta­ču arī šis nams likās drūms, tumšs un nomācošs. Savāda vieta dzīvošanai.

Džeimija Klonkarija māte gaidīja viņus plata, līkumaina piebrau­cama ceļa galā. Viņa runāja izsmalcināti, taču balsī jautās ledains aukstums. Ļoti angliska lēdija. Vīrs stāvēja durvīs, ģērbies dārga tvīda žakete un velveta biksēs. Zeķes bija koši sarkanā krāsā.

Kalpone dzīvojama istabā piedāvāja kafiju. Klonkarija kundze apsēdās viņiem pretī, ceļus saspiedusi cieši kopā.

- Tatad, inspektor Forister, jūs vēlējāties aprunāties par manu dēlu Džeimiju…

Iztaujāšana izvērtās mocībās. Saruna šķita samākslota un no­gurdinoša. Vecāki apgalvoja, ka zaudējuši kontroli pār dēlu, kad tas bijis vēl pusaudža gados. Pilnība kontakti zuduši, tiklīdz viņš iestājies augstskolā. Apspriežot Džeimija "problēmas", mātei tik­ko jaušami drebēja lūpas.

Viņa it visā vainoja narkotikas. Un draugus. Viņa atzinās, ka vainojusi arī pati sevi, jo nosūtījusi dēlu uz internātskolu Vest- minsterā. Līdz ar to dēls juties izolēts no ģimenes.

- Tā nu viņš attālinājās no mums. Tas arī viss.

Foristers jutās vīlies. Viņš apzinājās, ar ko šī iztaujāšana beig­sies. Vecāki neko nezināja; viņi faktiski bija nolieguši savu dēlu.

Kad jautājumu uzdošanu pārņēma Boidžērs, detektīvs nopētī­ja plašo un kluso dzīvojamo istabu. Visapkart bija daudz ģime­nes locekļu fotogrāfiju. Meita - Džeimija māsa - bija redzama brīv­dienās, ponija mugurā, skolas izlaiduma. Taču dēla foto nebija. Pat viena vienīga ne. Bija arī citi portreti. Klonkarijs militārā for­mastērpā, deviņpadsmitais gadsimts. Vikonts Indijas armijā. Ad­mirālis. Izcilie ģimenes priekšteči vērās uz klātesošajiem no por­tretiem pie sienas. Un tagad, iespējams - tikai iespējams - ģimenē bija arī slepkava. Psihopātisks noziedznieks. Foristers juta, kāds kauna traips gulst pār Klonkarijiem. Juta, kādas sāpes plosa māti. Tēvs visu iztaujāšanas laiku klusēja.

Divas stundas pagaja mokoši lēni. Beigu beigās Klonkarija kundze pavadīja viesus līdz durvīm. Viņas zilās acis burtiski urbās Foristerā. Ērgļa vaibsti atsauca atmiņā Džeimija Klonkarija fotogrāfiju, ko Foristers bija ieguvis Karaliskās koledžas arhīvā. Puisis bija pievilcīgs, ar augstiem vaigu kauliem. Ari mate reiz bijusi skaista; vēl tagad augums slaids kā modelei.

- lnspektor, - viņa ierunājās, stāvot durvis. - Kaut es varētu pateikt, ka Džeimijs nav pastrādajis tās… šausmīgās lietas. Bet… bet… - Viņa apklusa. Vīrs stāvēja sievai aiz muguras, un sarka­nās zeķes foajē pustumsā šķita mirdzošas.

Palocījis galvu, Foristers paspieda sievietes roku. Vismaz iz­devās apstiprināt viņu aizdomas, taču atrast Džeimiju Klonka- riju tas nepalīdzēja.

Viņi devās uz automašīnu. Lietus beidzot bija mazinājies.

- Tātad mēs zinām, ka tas ir viņš, - teica Foristers, kāpdams mašīnā.

Boidžērs iedarbināja motoru.

- Laikam gan.

- Bet, pie velna, kur viņš ir?

Auto pa miklo granti aizslidinājās līdz līkumainajam ceļam. Lai tiktu līdz autostrādei, nācās pievārēt šaurās ciemata ieliņas. Brau­cot cauri Ribemonai, Foristers pamanīja necilu franču kafejnīciņu - izgaismotā izkārtne pelēkajā lietu šķita bezgala aicinoša.

- Vai paēdīsim pusdienas?

- Labprāt.

Mašīnu viņi atstāja Revolūcijas laukumā, kura dominēja pār­lieku milzīgs memoriāls, piemiņas vieta Lielajā karā kritušajiem. "Ciematiņš," sprieda Foristers, "acīmredzot atradies tieši kaujas- laukā." Viņš iztēlojās, kada šī vieta izskatījusies Sommas ofensī­vas kulminācijas laikā. Angļu karavīri slaistās pa bordeļiem. Ievainotie sanitārajos automobiļos traucas uz teltīs iekārtotiem hospitāļiem. Dažas jūdzes tālāk nepārtraukti dun artilērija.

-Jocīga vieta dzīvošanai, - teica Boidžērs. - Vai ne? It īpaši, ja esi bagāts. Kādēļ cilvēks gribētu dzīvot tieši šeit?

- Es prātoju par to pašu. - Foristers lūkojās uz cēlās mokās salīkušu franču karavīru, kas iemūžināts marmorā. - Šķistu nor­māli, ka cilvēki, kas grib apmesties Francija, izvēlētos Provansu vai kaut ko tamlīdzīgu. Korsiku. Kannas. Kaut ko saulainu. Ne­vis šito ateju.

Viņi devās uz kafejnīcu. Jau spiežot rokturi, Boidžērs teica:

- Nespēju noticēt.

-Kam?

- Es tai raudošajai mātei nemaz nenoticēju. Nedomāju, ka vi­ņi tiešām nelikās ne zinis par savu dēlu. Šajā stāstā ir kaut kas dīvains.

Kafejnīca bija absolūti tukša. Slaucīdams rokas netīrā dvielī, pie galdiņa pienāca viesmīlis.

- Steiku ar fri kartupeļiem? - jautāja Foristers. Viņam pietika franču valodas zinašanu, lai pasutinātu ēdienu. Boidžērs pamā­ja. Foristers uzsmaidīja viesmīlim. - Deux steak fritcs, s'il vous phut. F.t un bierepour moi, ct un…

- Pepsi, - nopūties izdvesa Boidžērs.

Viesmīlis izmeta strupu inerci un nozuda.

Boidžērs kaut ko pārbaudīja savā Blackberry ierīcē. Foristers zi­nāja, ka padotajam iešāvusies prātā kāda spoža ideja, jo viņš bija izbāzis meles galiņu gluži kā skolas puika, kurš rēķina matema- tikas uzdevumu. Kamēr Boidžērs rakņājās Google meklētājā, de­tektīvs malkoja alu. Beidzot soms izslējās.

- Lūk! Ļoti interesanti.

-Kas?

- Ierakstīju Google vārdus "Klonkarijs" un "Ribemona pie An- kras". Un pēc tam meklēju vienkārši "Ankra".

-Un?

Jauna policista seja parādījās uzvaroša izteiksme.

- Redziet, kungs, lords Klonkarijs Pirmajā pasaules karā bija ģe­nerālis. Un tūkstoš deviņsimt sešpadsmitajā atradās šajā apvidū.

- Mēs jau zinām, ka ģimenē bijuši militāristi…

- Jā, bet… - Boidžēra smaids kļuva vel platāks. - Klausieties tālāk! - Viņš nolasīja piezīmi, ko bija uzšņāpis uz papīra salve­tes. - Tūkstoš deviņsimt sešpadsmitā gada vasarā lords Klonka­rijs bija bēdīgi slavens ar saviem bezjēdzīgajiem un nelietderīga­jiem uzbrukumiem nesatricināmajām vācu pozīcijām. Viņa komandētajos pulkos gāja boja daudz, vairāk cilvēku nekā jebku­ra cita britu ģenerāļa vadībā visa kara laikā. Klonkariju iedēvēja par Albēras miesnieku.

Tas jau bija daudz interesantāk. Foristers vērās savā biedrā. Boidžērs izslēja pirkstu un lasīja tālāk:

- Piemēram, Klonkarija vadībā tika sarīkota asinspirts, kad kāj­nieku pulki viens pēc otra tika sūtīti nežēlīgā lieliski apmācītu un bruņotu Hanoveres divīzijas karavīru automātu raidītajā ugu­ni. Daži vēsturnieki viņa taktiku veltīguma ziņā salīdzina ar… cil­vēku upurēšanu.

Kafejnīcā valdīja absolūts klusums. Tad nograbēja durvis - ienāca kāds apmeklētājs, purinādams ūdeni no lietussarga.

- Ir vēl kas, - sacīja Boidžērs. - "Vikipedijas" rakstā dota vis­notaļ interesanta saite.

Viesmīlis nolika uz galda divus šķīvjus ar steikiem un frī kar­tupeļiem. Foristers par ēdienu nelikās ne zinis un cieši vērās Boi­džēra.

- Turpini!

- Acīmredzot kara laikā viņi rakuši tranšejas vai varbūt masu kapus… Izrādās, tajā laikā atrasta cilvēku upurēšanas vieta. Dzelzs laikmets. Ķeltu ciltis. Atrakti astoņdesmit skeleti. Visi bez galvām, samesti kaudzē kopā ar ieročiem. - Boidžērs palūkojās uz priekšnieku. - Turklāt liķi saliekti nedabiskās pozās. Tā, šķiet, ir lielākā cilvēku upurēšanas vieta, kas atrakta Francijā.

- Kur ta atrodas?

- Šeit, kungs. Tieši šeit. Ribemonā pie Ankras.