Senatnes vārti

Septītā nodala

»

Vecākais inspektors Foristers sēdēja pie sava papīriem nokrau­tā galda Jaunajā Skotlendjardā. Priekšā bija saliktas sakropļotā Deivida Lorimera fotogrāfijas. Šausminoši uzņēmumi. Uz vīra krū­tīm - divas nežēlīgi iecirstas zvaigznes. Asinīm noplūdusi āda.

Dāvida zvaigzne.

"Lorimers. Acīmredzot skots, nevis ebrejs. Vai uzbrucēji domā­juši, ka viņš ir ebrejs? Varbūt viņi ir ebreji? Vai nacisti? Vai to gri­bēja teikt žurnalist, runājot par neonacistiem?" Foristers pagrie­zās un vēlreiz ieskatījās oficiālajās nozieguma vietas fotogrāfijās: pagrabs, tumša augsne, kas izrakņāta ar lāpstām un liekšķerēm. Uzbrucēju izraktā bedre bija dziļa. "Noteikti kaut ko meklējuši. Nopietni meklējuši. Vai atraduši? Ja ari kaut ko meklējuši, kādēļ sakropļojuši veco viru, kurš tos iztraucējis? Kādēļ nevarēja viņu gluži vienkārši apdullināt, sasiet vai nogalināt? Kādēļ rīkoties tik nežēlīgi? Vai tas bijis kāds rituāls?"

Pēkšņi Foristeru pārņēma vēlēšanās iedzert, taču viņš tikai iemalkoja melno tēju no apdauzītas krūzes ar Anglijas karoga at­tēlu, tad piecēlās un piegāja pie loga. Šeit, no desmitā stāva, pa­veras lielisks skats viz Vestminsteru un Londonas centru. Londo­nas "acs" jeb panorāmas rata lielais tērauda ritenis ar savāda­jam stikla kabīnēm. Parlamenta ēkas gotiskie torņi. Viņš nolūko­jas uz jauno ēku, kas tika celta Viktorijā, un centās uzminēt arhitektūras stilu. Foristers savulaik bija vēlējies kļūt par arhitek­tu, pusaudža gados pat pieteicies arhitektūras skolā, taču uzzi­nājis, ka studijas ilgs septiņus gadus, un pārdomājis. Vecāki - tā­pat ka Foristers - ne dzirdēt negribēja par septiņiem gadiem bez algas. Un tad viņš pieteicās policija, taču joprojām uzskatīja sevi par arhitektūras smalkumos visnotaļ informētu laju un prata at­šķirt Edvarda laika baroku no renesanses, postmodernismu no neoklasikas. Tieši bagāto pilsētbūvniecības tradīciju dēļ viņam, par spīti visām grūtībām, patika strādāt un dzīvot Londonā.

Izdzēris tēju, viņš devās atpakaļ pie rakstāmgalda un izskatī­ja ziņojumus, ko izmeklēšanas grupas vadītājs iedeva rīta pātaru laikā - sapulcē pulksten deviņos, kas bija sasaukta Kreivenstn- tas lietas dēļ. Novērošanas kameras nebija fiksējušas nevienu aiz­domīgu personu. Lai arī bija izplatīti īpaši aicinājumi, nepietei­cās neviens cits aculiecinieks. Jebkurā izmeklēšanā pirmās divdesmit četras bija zelta stundas - ja šajā laikā neizdevās iegūt nevienu nozīmīgu pavedienu, nācās pieņemt, ka noziegums būs grūti atšķetināms. Tieši tā bija noticis šajā lietā. Kriminālisti spēja ziņot tikai par neveiksmēm - iebrucēji bija ļoti rūpīgi likvidējuši pat savu apavu nospiedumus. Noziegums pastrādāts gudri un veikli. Taču neģēļi atlicinājuši laiku vecā vīra sakropļošanai un spīdzināšanai. Kāpēc?

Neziņas apmulsināts, Foristers atvēra Google meklētājprogram­mu un ierakstīja lodziņā "Bendžamina Franklina nams". Izrādās, tas celts astoņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmita­jos gados un tādējādi ir viens no vecākajiem šajā rajonā. Tajā jo­projām saglabājušies oriģinālie paneļi, robainas karnīzes, pirmā stāva zāle "ar dentikuliem", kāpnes ar asiem pagriezieniem, kokgriezumiem un "doriešu kolonnām margu balstos". Foristers atvēra vēl vienu logu un noskaidroja, kas ir doriešu kolonnas un dentikuli.

Nekā interesanta.

Tālākais apraksts nesniedza nekādu jaunu informāciju. Krei- venstrita saglabājusies no agrīnā Džordžu laikmeta Londonas. Šaura ieliņa astoņpadsmita gadsimta pilsētiņā, kur dzēra džinu un mūsdienu Koventgārdenā uzstājas slovēņu ugunsrijēji un jaunzēlandiešu operdziedoņi, bet noplukušajā Čeringkrosā sasto­pami klaiņojoši narkomāni un klaigājoši taksometru šoferi.

Izmeklēšanai šādas ziņas nelīdzēja. "Ko varētu uzzināt par pašu Franklinu? Vai viņš ir saistīts ar svešajiem uzbrucejiem?" Foristers ierakstīja Google lodziņā vārdus "Bendžamins Fran- klins". Viņam jau bija klusa nojausma, ka taisni šis vīrs ar papīra pūķa palīdzību atklājis elektrību vai kaut ko tamlīdzīgu. Meklē­tājprogramma piedāvāja ari citu informāciju.

"Bendžamins Franklins (1706-1790), viens no slavenākajiem Savienoto Valstu Tēviem dibinātājiem. Bijis populārs rakstnieks, politikas teorētiķis, politiķis, grāmatu iespiedējs, zinātnieks un iz­gudrotājs. Pateicoties saviem atklājumiem un teorijām elektrības jomā, bijis viens no vadošajiem zinātniekiem fizikas vēsturē."

Foristers jutās neizglītots un klikšķināja tālāk.

"Dzimis Bostonā, Masačūsetsas štatā, mācījies iespiedēja ama­tu pie sava vecākā brāļa un kļuvis par laikraksta redaktoru, ie­spiedēju un tirgotāju Filadelfijā. Daudzus gadus Franklins pava­dījis Anglijā un Francijā, pratis piecas valodas. Lielāko daļu sava mūža bijis brīvmūrnieks, biedrojies ar botāniķi Džozefu Benksu un britu finanšu ministru seru Frānsisu Dešvudu. Daudzus ga­dus bijis ari slepenais aģents…"

Nopūties Foristers aizvēra programmas logu. "Franklins bijis ļoti erudīts cilvēks. Un tad? Kādēļ kāds racis bedri viņa nama pa­grabā? Kādēļ vairākus gadsimtus vēlāk kāds spīdzinājis muzeja kalpotāju?" Viņš ieskatījās datora pulkstenī. Jau pusdienlaiks, ta­ču informācijas joprojām maz. Foristeram nepatika šī sajūta - rīta stundas izšķiestas velti. Tas kaitināja dziļi un sāpīgi.

"Labi," viņš nodomāja. "Varbūt pamēģināt no citas puses. Iet aplinku ceļu." Google meklētājprogrammā viņš ierakstīja "Bendža­mins Franklins muzejs pagrabs".

Vajadzīga informācija parādījās teju nekavējoties. "Ja!" Foris­ters juta, kā paaugstinās adrenalīna līmenis, un dedzīgi pārlūko­ja ekrānā redzamo.

Jau pirmajā interneta mājaslapā bija citēts avīžraksts no tūkstoš deviņsimt deviņdesmit astotā gada vienpadsmitā februāra Times:

Tēva dibinātāja nama pagrabā atrasti kauli

Šaušalīgs atklājums Kreivenstrītā, ASV Tēva dibinā­tāja Bendžamina Franklina namā, - ekskavatori atrakuši astoņus skeletus, kas savulaik paslēpti zem vīna pagra­ba grīdas plāksnēm.

Sākotnēji tiek lēsts, ka šie kauli ir aptuveni divsimt gadu veci un aprakti laikā, kad šajā namā dzīvojis pats Franklins, proti, no 1757. līdz 1762. gadam un no 1764. līdz 1775. gadam. Lielākā daļa kaulu ir plēsti, zā­ģēti vai šķelti. Vienā galvaskausā ir savādi urbti cauru­mi. Vestminsteras kriminālmeklētājs Pols Knepmens va­kar izteicies: "Nedrīkstu neņemt vērā iespēju, ka tas bijis noziegums. Ļoti ticams, ka vajadzēs sākt izmeklēšanu."

Bendžamina Franklina muzeja Draugu biedrība ap­galvo, ka šie kauli nav saistīti ar okultismu vai noziegu­mu. Viņi norāda, ka tos apracis Viljams Hjūsons, kurš divus gadus šajā namā dzīvojis un izveidojis nelielu ana­tomijas skolu. Lai arī Franklins, iespējams, zinājis, ar ko

nodarbojas Hjusons, viņš neesot piedalījies secēšanā, jo vairāk bijis fiziķis un nav aizrāvies ar medicīnu.

Foristers atslīga krēslā. Pagrabā rakts ari agrāk. Un rezultāti bijuši pārsteidzoši. "Vai tādēļ puiši atgriezušies? Un ko nozīmē saistība ar "okultismu un noziegumu"?" Okultisms…

Detektīvs pasmaidīja. Tagad viņš mierīgu sirdi varēja doties pusdienās - iespējams, pirmais pavediens jau rokā.