Senatnes vārti

Trešā nodaļa

Lidmašīnā uz Stambulu Robs no nelielas caurspīdīga plasti­kāta glāzītes caur salmiņu sūca vājo džinu ar toniku. Vienlaikus viņš lasīja Stīva atsūtītos materiālus un vēl citas ziņas, ko inter- netā bija atradis par izrakumiem Turcija.

Tās vietas nosaukums bija Gebeklitepe. Robs vairākkārt klusi atkārtoja šo vardu un tad nokoda gabaliņu sāļā cepumiņa.

Viņš turpināja lasīt.

Tā acīmredzot bija viena no daudzajām ļoti senajam apmet­nēm, kas pēdējā laikā atraktas kurdu teritorijās Turcijā. Nevali Co- ri, Čajeni, Karahantepe. Dažas no šīm apmetnēm šķita neticami senas. Astoņus un vairāk tūkstošus gadu vecas. "Bet - vai tās tie­šām ir tik senas?" Robam nebija ne jausmas. "Cik senas ir sfink­sas? Un Stounhendža? Piramīdas?"

Džins ar toniku beidzās, un Robs atslīga sedeklī, lai apcerētu savu erudīcijas trūkumu. "Kādēļ es nezinu atbildes uz šādiem jautājumiem? Acīmredzot tādēļ, ka neesmu guvis universitātes iz­glītību." Atšķirībā no kolēģiem, kam ir dažādi Oksfordas, Londo­nas, Kalifornijas, Parīzes, Minhenes, Kioto, Ostinas vai vel kādas universitātes grādi, Robam bija tikai smadzenes un spēja ātri la­sīt - apgūt informāciju. Skološanos viņš pameta astoņpadsmit ga­du vecumā un, par spīti vientuļās mātes izmisuma asarām, no­raidīja vairāku koledžu un universitāšu piedāvājumus, lai uzreiz nodarbotos ar žurnālistiku. Bet - kurš varēja viņam ko pārmest? Robs apēda vēl vienu cepumiņu. Viņam nebija izvēles. Mamma bija viena pati, tēvs - zemisks, nežēlīgs riebeklis - palika Ameri­ka; Robs uzauga nabadzībā paša drūmākajā un tālākajā Londo­nas nomalē. Kopš bērnības viņš alka naudas un statusa. Viņš sa­prata, ka nekad nebūs tāds ka zēnībā apskaustie bagātie bērni, kuri varēja atļauties izšķiest četrus gadus narkotiku dullumā, bal­lītēs un nesteidzīgi kaldināt vieglu karjeru. Viņš allaž izjuta vaja­dzību traukties uz priekšu. Turklāt steigšus.

Šī vēlēšanās sasniegt ātrus rezultātus noteica ari viņa emocio­nālo dzīvi. Kad paradījās Sēlija - smaidoša, jautra un gudra -, viņš pieķērās šīs sievietes piedāvātajai laimei un stabilitātei. Drīz pēc sasteigtajām laulībām piedzima meita, un tas šķita kā signāls, ka viņš izdarījis kaut ko Ļoti Labu. Taču tieši tad viņš - lai arī par vēlu - saprata, ka straujā karjera var nonākt konflikta ar rā­mo mājas dzīvi.

Lidsabiedrības El AI ekonomiskās klases sēdeklis bija paga­lam neērts - kā parasti. Robs atslīga tajā un izberzēja acis. Tad viņš palūdza stjuartei vēl vienu džinu ar toniku. Sapurinātāju un atmiņas slāpētāju.

No somas pie kājām Robs izņēma divas grāmatas no labakā Telavivas grāmatveikala; viena bija par Turcijas arheoloģiju, bet otra - par senajiem cilvēkiem. Stambulā viņam būs trīs stundas laika līdz nākamajam reisam uz Šanliurfu mežonīgajos Anatoli- jas austrumos. Puse dienas, lai nodotos ātrlasīšanai.

Pirms ierašanās Stambulā Robs jau bija manāmi iereibis - un paguvis novērtēt Anatolijas nesenās arheoloģijas vēsturi. Šķita, ka viena no svarīgākajam ir vieta ar nosaukumu Čatalhejika. Tā atklata 20. gadsimta 50. gados un ir viens no senākajiem ciema­tiem pasaulē - varbūt pat desmit tūkstošus gadus vecs. Senās ap­metnes mūrus klāja vēršu, leopardu un klijānu attēli. Klijānu tie­šām bija daudz. Ļoti senas reliģijas zīmes. Ļoti savadi attēli.

Robs pētīja Čatalhejikas fotogrāfijas un izlasīja vēl dažas lap­puses. Tad viņi nolaidās Stambulas lidostā; Robs sagaidīja savas somas un lauzās cauri tuklu turku uzņēmēju pūlim, apstājoties pie neliela veikaliņa, lai nopirktu amerikāņu avīzi ar pēdējām zi­ņām no Gebeklitepes. Tad viņš taisnā ceļā devās pie izejas uz lid­mašīnu, lai gaidītu nākamo reisu. Apsēdies uzgaidāmajā telpā, viņš turpināja lasīt par izrakumiem.

Gebeklitepes mūsdienu vēsture sākusies tūkstoš deviņsimt seš­desmit ceturtajā gadā, kad amerikāņu arheologi pārmeklēja attā­lu Turcijas dienvidaustrumu provinci. Viņi atrada vairākus savā­da izskata paugurus, ko klāja tūkstošiem salauzīta krama gabaliņu - pārliecinoša pazīme, ka šajā vietā kādreiz aktīvi rosī­jušies cilvēki. Taču izrakumus amerikāņu zinātnieki neturpināja. Kā vēstīja avīze: "Tagad šie puiši noteikti jūtas kā izdevēji, kuri savulaik noraidījuši pirmo "Harija Potera" manuskriptu."

Nelikdamies ne zinis par šņakuļojošo turcieti blakus sēdekli, Robs turpināja lasīt.

Trīs gadu desmitus pec amerikāņu pētījumiem vietējais gans saules nokaitētajās smiltis atrada kaut ko savādu: vairākus dīvaini tēstus akmeņus. Tie bija Gebeklitepes akmeņi.

Velreiz vairākkārt atkārtojis svešādo nosaukumu, Robs piegā­ja pie automāta un nopirka diētisko kolu, tad devās atpakaļ uz savu vietu un atkal pievērsās lasīšanai.

Ziņas par otrreizējo apmetnes "atklāšanu" nonāca piecdesmit kilometru attālās Šanliurfas muzeja pārziņu ausīs. Muzeja vadī­ba sazinājās ar attiecīgo valdības ministriju, kas savukārt kontak­tējas ar Vācu Arheoloģijas institūtu Stambulā. Un tūkstoš deviņ­simt deviņdesmit ceturtajā gadā Turcijas varas iestādes iecēla "pieredzējušo vācu.arheologu Franci Breitneru" par izrakumu va­dītāju.

Robs izlasīja atlikušo teksta daļu un tad pacēla avīzi tuvāk acīm, lai apskatītu Breitnera fotogrāfiju. Zem tas bija arheologa sacītais: "Jutos ieintriģets. Ciemata iedzīvotajiem šī vieta jau bija emocionāli nozīmīga. Savrupi augošs koks augstākajā kalnā ir svēts. Domāju, ka esam svarīgu atklājumu priekšā."

Iepazinies ar apkārtni, Breitners teica: "Jau kopš pirmās mi­nūtes es sapratu, - ja neaizgāju no šejienes uzreiz, tad palikšu te uz mūžu."

Arheologa seja fotogrāfijā atgādināja kaķi, kurš ticis klāt krē­juma podam. Smaids apliecināja, ka šis cilvēks laimējis loterijā.

- Turkish Airlines izsludina iekāpšanu lidmašīnā ar reisa nu­muru TA628, kas dodas uz Sanliurfu…

Satvēris rokā pasi un biļeti, Robs devās uz lidmašīnu. Salons bija pustukšs. Acīmredzot nebija daudz cilvēku, kas vēlas doties uz Šanliurfu - mežonīgajiem Anatolijas austrumiem un bīstamo, smilšaino, nemierīgo Kurdistānu.

Lidojuma laikā Robs izlasīja pārējos dokumentus un grāma­tas par Gebekli arheoloģisko vēsturi. Gana atrastie savādie bluķi izrādījās plakani - iegarenas megalītu pārsegumplāksnes, milzī­gi dzeltenīgi akmeņi ar dīvainiem, smalkiem attēliem - lielāko­ties iegravēti dzīvnieku un putnu tēli. Klijāni un maitu lijas, kā ari neparasti kukaiņi. Vēl viens motīvs bija līkumos savijušās čūs­kas. Eksperti uzskatīja, ka akmeņi reprezentē cilvēkus - akmeņi bija stilizētas "rokas", kas karājas gar sāniem.

Līdz šim atrakti četrdesmit trīs akmeņi. Tie izvietoti piecus līdz desmit metrus platos lokos. Apkārt tiem atradās akmens soli, ne­lielas nišas un sienas no mala ķieģeļiem.

Robs apsvēra uzzināto. Tas šķita samērā interesants, taču vis- vairak cilvēkus satrauca apmetnes vecums. Gebekli bija satriecoši sena. Saskaņā ar Breitnera teikto, komplekss bija vismaz desmit, varbūt pat vienpadsmit tūkstošus gadu vecs. Būvēts apmēram as­totajā vai devītajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Vienpadsmit tūkstoši gadu? Izklausījās ārkārtīgi daudz. Bet - vai ta tiešām bija? Robs atkal pievērsās vēstures grāmatai, lai no­skaidrotu citu apmetņu vecumu. Stounhendža celta aptuveni div­tūkstošajā gadā pirms mūsu ēras. Sfinksa - ap trīstūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Pirms Gebekli atklāšanas "vissenākais" mega- lītu komplekss atradās Maltā - un tas datēts ar trīstūkstoš piec­simto gadu pirms mūsu ēras.

Tātad Gebeklitepe bija par pieciem tūkstošiem gadu vecāka nekā jebkura cita celtne. Robs bija ceļā uz vienu no senākajām cil­vēku radītajām būvēm pasaulē. Varbūt pašu vecāko.

Viņā sarosījās radošais gars. "Turcijā atrasta pasaules senāka ēka"! "Hm. Varbūt to publicēs pat pirmajā lappusē, bet trešajā jau noteikti. Tas būs efektīgs raksts." Turklāt šķita, ka neviens no Rie­tumu žurnālistiem līdz šim nav pabijis Gebeklitepe. Raksti medi­jos bija pārpublicējumi no Turcijas ziņu aģenturu materiāliem. Robs bus pirmais, kurš vēstis no notikumu vietas.

Beidzot ceļojums bija galā. Lidmašīna sasvērās, sāka laisties lejup un piezemējās Sanliurfas lidostā. Bija tumša, skaidra nakts. Tik skaidra, ka lidmašīnas iluminatorā šķita visnotaļ dzestra. Bet tad atvērās durvis, piebrauca traps, un Robs sajuta nomācoši kar­sta gaisa vilni. It kā tikko būtu atvērta milzu cepeškrāsns. Karsta vietiņa. Ļoti karsta. Galu galā viņi atradās dižā Sīrijas tuksneša malā.

Lidosta bija neliela. Robam tādas patika. Tām piemita īpatnī­bas, kādas neatrast lielajās, bezpersoniskajās, modernajās lidos­tās. Un Sanliurfā tā bija sevišķi īpatnēja. Somas uz atlidojušo pa­sažieru uzgaidāmo telpu atnesa tukls bārdainis notraipītā vestē, bet pasu kontrolpunktā pie ļodzīga rakstāmgalda strādāja tikai viens pusaizmidzis puisis.

Automašīnu stāvlaukuma siltais un sausais vējiņš šūpoja iz­klaidu augošo palmu zarus. No taksometru stāvvietas uz viņu no­lūkojās vairāki šoferi. Robs izvēlējās vienu.

- Šanliurfa, - viņš teica jauneklim.

Rugājiem apaugušais puisis pasmaidīja. Viņa džinsa krekls bi­ja apvalkāts, taču tīrs. Viņš šķita draudzīgs. Draudzīgāks nekā pārējie taksisti, kas žāvājās un spļaudījās. Turklāt šis jauneklis, šķiet, runāja angliski. Apsprieduši samaksu un Roba viesnīcas atrašanās vietu, vīri paspieda viens otram roku. Šoferis bravūrīgi sameta Roba somas mašīnas bagāžniekā, tad apsēdās pie stūres, pamāja ar galvu un teica:

- Urfa! Nevis Šanliurfa, bet Urfa!

Robs atslīga taksometra sēdeklī. Viņš jutās noguris. Ceļojums no Telavivas bija garš, bet jau rit viņam jādodas uz savādo izra­kumu vietu. Pirms tam vajadzēja izgulēties, viņš labprat pasnaus­tu jau tagad, taču šoferis dedzīgi vēlējās uzturēt sarunu.

- Gribat alu? Es zinu labu vietiņu.

Domās Robs ievaidējās. Garām automašīnas logiem slīdēja tumsas apņemti lauki.

- Nē, paldies.

- Sievieti? Es pazīstu labu sievieti!

- Ē, nē. Nevajag.

- Paklāju. Tu gribi paklāju. Man ir brālis…

Nopūties Robs paraudzījās atpakaļskata spoguli un ielūkojās acīs šoferim. Puisis smaidīja. Tātad viņš jokoja.

- Ļoti smieklīgi.

Taksists sāka smieties.

- Pie velna paklājus! - Neatraudams skatienu no ceļa, viņš pa­griezās un pastiepa roku. Robs to paspieda. - Mani sauc par Ra- devanu, - puisis teica. - Un tevi?

- Roberts. Roberts Latrels.

- Sveicināts, Robert Latrela kungs!

lesmejies Robs sasveicinājās. Viņi jau atradās pilsētas nomalē. Tukšajā un piedrazotajā ielā rindojās laternas un automašīnu rie­pu tirgotavas. Tveices pārņemtajā miglā sarkana mirdzēja Conoco degvielas uzpildes stacijas izkārtne. Abās pusēs vīdēja dzīvoja­mie nami no betona blokiem. It visur jautās bezgalīgs karstums, taču attālo virtuvju logos Robs varēja saskatīt sievietes ar laka­tiem ap galvu.

- Vajadzīgs šoferis? Biznesa darīšanas? - jautāja Radevans.

Robs apdomāja atbildi. "Kāpēc ne? Puisis ir draudzīgs, apvel­tīts ar humora izjūtu."

- Protams. Man vajadzīgs šoferis un arī tulks. Uz rītdienu. Var­būt pat ilgāk.

Aplaimotais Radevans uzsita ar delnu pa stūri, bet otra turēja aizkūpinātu cigareti. Ne viena, ne otra īsti neskāra stūri. Robs jau domāja, ka viņi noslīdēs no ceļa un ietrieksies neliela neona gais­mu ieskautā mošejā, bet tad Radevans pagrieza stūri, un viņi at­kal bija uz braucamās daļas. Vilkdams sīvu dūmu, viņš turpināja runāt:

- Es varu palīdzēt. Esmu labs tulks. Runāju kurdu, angļu, tur­ku, japāņu, vācu valodā.

- Tu proti vācu valodu?

- Nein.

Robs atkal iesmējās. Viņam arvien vairāk iepatikās Radevans, turklāt ne tikai tādēļ, ka viņi desmit minūtēs bija veikuši desmit jūdzes - joprojām dzīvi un veseli - un jau atradās pilsētas centra. Visapkārt vīdēja aizslēģotas kebabu tirgotavas un vēl atvērtas bak- lavu konditorejas. Vīrs uzvalkā un vīrs arabu drānās. Garām aiz­joņoja divi puikas uz mopēdiem. Turpat par kādu joku smējās vai­rākas jaunas sievietes džinsos un košos lakatos. Krustojumā taurēja automašīnas. Roba viesnīca atradās pašā pilsētas centra.

Radevans spogulī lūkojās uz Robu.

- Kungs, jūs ir anglis?

- Apmēram… - Robs novilka. Viņš nevēlējās iegrimt garas dis­kusijas par saviem vecākiem; vismaz tagad ne. Viņš bija pārāk no­guris. - Tā varētu teikt.

Taksometra šoferis plati pasmaidīja.

- Man patīk angļi! - Viņš paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi, it ka lūgtu naudu. - Viņi ir bagāti. Angļi ir ļoti bagāti!

- Jā… - Robs atbildēja, paraustījis plecus, - daži noteikti ir.

- Dolāri un eiro! - Puisis neatlaidās. - Dolāri un mārciņas! - Atkal plats smaids. - Labi, rīt jūs aizvedīšu. Uz kurieni?

-Gebeklitepe. Vai zināt, kur tas ir?

Klusums. Robs mēģināja vēlreiz.

- Gebeklitepe.

Šoferis klusēdams spēji apturēja automašīnu ielas malā.

- Jusu viesnīca, - viņš skarbi noskaldīja. Smaids sejā pēkšņi bija izplēnējis.

- Ē… tu man' rit gaidīs'? - jautāja Robs, pārslēgdamies uz vien­kāršu ļaužu valodu. - Radevan?

Jauneklis palocīja galvu, palīdzēja Robam aiznest somas līdz viesnīcas lievenim un tad atgriezās pie taksometra.

-Jūs sakat… jūs grib' uz Gebeklitepi?

-Jā.

Radevans sarauca pieri.

- Gebeklitepe ir slikta vieta, Roba kungs.

Robs stāvēja viesnīcas durvis un jutās ka lirema Stokera ro­māna "Drakula" varonis.

- Ei, tie ir tikai izrakumi, Radevan! Varēsi mani aizvest?

Nospļāvies uz ielas, Radevans iesēdās taksometra un izliecās

ārā pa logu.

- Deviņos no rīta.

Jau pēc mirkļa taksometrs bija nozudis smacīgajā Šanliurfas ielu kņadā.

* * *

Nākamajā rītā pēc brokastīm - cicti vārītām olām, aitas siera un trim datelēm - Robs iekāpa taksometrā un brauca ārā no pil­sētas. Pa ceļam žurnālists apjautājas Radevanam, kāpēc viņam ir tāda attieksme pret Gebekli.

Sākumā šoferis šķita īdzīgs, raustīja plecus un kaut ko burk­šķēja. Kad ceļi kļuva tukšāki un apkārtējā ainavā parādījās ar­vien vairāk apūdeņotu lauku, viņš pamazām kļuva runīgāks.

- Tā nav laba vieta.

- Pastāsti!

-Gebeklitepe varētu būt bagāta. Kurdi varētu kļūt turīgi.

-Bet?

Radevans dusmīgi izpūta jau trešās cigaretes dūmus.

- Palūko uz šo vietu, uz šiem cilvēkiem!

Robs paskatījās ārā pa logu. Viņi brauca garām ciematiņam ar kleķa mājām, atklātām kanalizācijas sistēmām un netīriem bērne­ļiem, kas rotaļājas līdzās drazu kaudzēm. Bērni māja garāmbrau­cējiem. Aiz ciemata stiepās kokvilnas lauks, kur putekļos un ne­ciešamā karstumā sievietes lavandas krāsas lakatos vāca ražu. Robs atkal pievērsās šoferim.

Tas skaļi novaidējās.

- Kurdi ir nabagi. Es ir taksists. Protu valodas! Bet - tikai tak­sists.

Žurnālists palocīja galvu. Viņš zināja, kā nav paveicies kur­diem. Sadalīta tauta.

- Turku valdība tur mus nabadzībā…

- Skaidrs, - attrauca Robs. - Bet es nesaprotu, kā tas saistīts ar Gebekli tepi.

Taksometra vadītājs izmeta cigaretes galu ārā pa logu. Viņi at­kal bija atklātā lauka, un sagrabējusī Toyota kratījās pa grambai­no zemes ceļu. Tālumā vīdēja zilganas kalnu virsotnes, ko aizplī­vuroja karstuma viļņi.

- Gebeklitepe varētu būt kā piramīdas vai… Stounhendža. Taču viņi klusē. Te varētu but daudz, daudz tūristu, kas maksātu kur­diem naudu, bet - nē. Turku valdība saka "nē". Viņi pat nav izli­kuši zīmes vai izbūvējuši ceļu! Baigais noslēpums. - Ieklepojies Radevans nospļāvās ārā pa logu un tad aizvēra to, lai pasargā­tos no ceļa putekļiem. - Gebeklitepe ir slikta vieta, - viņš atkārto­ja un apklusa.

Robs nezināja, ko teikt. Zemie dzeltenbrūnie pauguri viņam priekša šķita bezgalīgi vijamies uz Sirijas pusi. Turpat bija re­dzams vēl viens kurdu ciematiņš ar slaidu brūnu minaretu, kas gluži kā cietuma uzrauga tornis pacēlās pāri rievotajiem metāla jumtiem. Robs gribēja iebilst, ka, iespējams, kurdiem traucē pašu tradīcijas, izolētība un reliģija, taču nebija pārliecināts, vai Rade­vans ir noskaņots klausīties.

Tālāk viņi brauca klusēdami. Ceļš kļuva arvien sliktāks, un pustuksnesis - arvien draudīgāks. Beidzot Radevans iegrieza kār­tējā likumā, un Robs ieraudzīja savrup augošu zīdkoku, kas slē­jās zilgmes pielietajās debesīs. Pamājis ar galvu, Radevans pavēs­tīja:

-Gebekli.

Jau nākamajā mirklī viņš spēji nobremzēja, pagriezās savā sē­deklī un pasmaidīja - labais garastāvoklis acīmredzot bija atgūts. Tad viņš izkāpa no mašīnas un kā īstens šoferis atvēra durvis Ro­bam. Žurnālistu tas samulsināja - viņam tādi smalki pakalpoju­mi nebija vajadzīgi.

Radevans iekāpa atpakaļ taksometrā, paņēma avīzi un sāka pētīt lielu futbolista fotogrāfiju. Viņš acīmredzot bija sagatavojies gaidīt. Robs atvadījās un noteica:

-Trīsstundas. Varbūt.

Taksometra vadītājs pasmaidīja.

Pagriezies Robs devās augšup kalnā un atri sasniedza virsot­ni. Trīsdesmit kilometrus aiz muguras tālumā stiepās putekļaini ciemati, tuksnesis un izdedzināti kokvilnas lauki. Priekšā vīdēja aizraujoša aina. Izkaltuša klajuma vidū atradās septiņi it kā pēk­šņi izauguši pauguri. Ap lielāko rosījās dučiem strādnieku un ar­heologu, kas stiepa spaiņus ar akmeņiem un nopietni rakņājās pa zemi. Apkārt bija redzamas teltis, buldozeri un teodolīti.

Robs gāja tālāk, juzdamies kā iebrucejs. Kāds no racējiem pār­trauca darbu un pagriezās pret nācēju. Vīrs manāmi uztraucās, taču tad pienāca labsirdīgs, apmēram piecdesmit gadus vecs eiro­pietis. Robs pazina Franci Breitneru.

- Wilkommen, - jautri uzsauca vācietis, it kā jau sen būtu pa­zīstams ar Robu. - Jūs taču esat žurnālists no Anglijas, vai ne?

-Jā.

- Jums ļoti laimējies.